Ventspilnieki sporto!

No sēdēšanas mājās jēgas nebūs

Gan Basketbola halles, gan Ūdens piedzīvojumu parka atlētikas zāle var lepoties ar ļoti labu apmeklējumu. Protams, ir kādi sevišķi lieli popularitātes brīži, piemēram, pēc gadumijas vai pavasarī, kad saule tiešām sāk sildīt, taču netrūkst arī cilvēku, kam papildu stimuls nav vajadzīgs.

Starp tiem, kuri regulāri apmeklē trenažieru zāli un pat nevar iedomāties iemeslu, kas liktu kādu reizi palikt mājās, ir Andrejs Blohins. Viņš sāka apmeklēt atlētikas zāli vēl skolas laikā, turpināja arī jūrskolā Liepājā, bet, kad atgriezās Ventspilī un sāka iet jūrā, tam vairs nepietika laika. «Droši vien patiesībā varēju apvienot abas šīs lietas, bet pietrūka gribēšanas. Domāju par citām lietām. Ar laiku sāku just, ka spēka ir mazāk, nekā varētu vēlēties, tāpēc nolēmu atgriezties zālē. Nu jau četrus gadus Basketbola halles atlētikas zāli apmeklēju regulāri. Vajadzīgs paša gribasspēks, lai vispār atnāktu uz zāli, bet ļoti svarīgi ir arī tas, ka te ir profesionāli treneri, kas palīdz iesākt un visu darīt pareizi. Protams, arī pašam ir vajadzīgs kāds mērķis,» atklāj Andrejs. Sākumā mērķis bijis kļūt spēcīgākam, tikt pie lielākas fiziskās izturības, un vispār – lai pašam patiktu tas tēls, kas skatās pretī no spoguļa. Nekādu ilgstošu plānu gan nav bijis, tomēr ar laiku dzelži ievilkuši: «Sākumā vienkārši gāju, bet pamazām sapratu, ka bez tā vairs pat nevaru iztikt. Tagad man šeit cilvēki jau ir kā viena liela ģimene. Trenējos vismaz trīs reizes nedēļā, bet tas ir atkarīgs no programmas, jo ilgāku laiku vispār trenējos katru dienu. Ir arī jauns mērķis – sasniegt labus rezultātus svaru stieņa spiešanā guļus. Pagājušajā gadā piedalījos vienās sacensībās un izcīnīju trešo vietu, bet mēģināšu sasniegt arī kaut ko vairāk.» Andrejs ir pārliecināts, ka nav problēmu atrast laiku tam, kas tiešām patīk. Sākumā varbūt ir grūti, bet, ja pieņemts lēmums kaut ko darīt, tad arī jādara: «Tur nav ko daudz domāt – ja esi nolēmis, tad ej. Noteikti vajag pamēģināt, jo šeit ir gan lieliski apstākļi, gan pieredzējuši treneri, kas vienmēr palīdzēs. Tie, kas ilgi domā, galu galā nekur arī neaiziet, jo atrast attaisnojumus vienmēr ir vieglāk, bet no sēdēšanas mājās nekādas jēgas nebūs. Es eju jūrā uz zvejas kuģa, bet laiku atrast varu, turklāt dažreiz šeit iegūtais noder arī darbā.»

Peldēt veselībai un labsajūtai

Peldēšana ventspilniekiem ir tiešām iecienīta nodarbe, par ko liecina gan šīs nodaļas audzēkņu skaits sporta skolas treniņos, gan lielā interese par peldētapmācības nodarbībām Ūdens piedzīvojumu parkā. Šajā sezonā iespēja apmeklēt šādas nodarbības tiek piedāvāta arī pieaugušajiem, un interese par to tiešām ir.

Uz nodarbībām nāk gan tādi, kas vispār īsti nemāk peldēt un kuriem ne īpaši patīk ūdens, gan arī tādi, kas vēlas pieslīpēt savu tehniku un apgūt kaut ko jaunu. Pie tehnikas slīpētājiem pieder arī Mārcis Nēliuss, kurš regulāri apmeklējis baseinu arī līdz šim, bet tagad izlēmis, ka pienācis laiks nodarboties ar šo hobiju nopietnākā līmenī: «Uz baseinu diezgan regulāri nāku gadus piecus, bet sākumā bija doma vienkārši pāris reižu nedēļā papeldēt veselības dēļ. Ar laiku tomēr radās vēlme, lai uz to, ko es daru, paskatās ar profesionālu aci. Lai sanāk labāk slīdēt, sadalīt spēkus distancē, un vispār – lai no atrašanās baseinā būtu vairāk jēgas. Mēs tādi esam vairāki, bet treneriem sanāk sadalīt uzmanību visiem. Patiesībā ir tā, ka, tikko tu esi atpeldējis atpakaļ pie trenera, viņš dod tev jaunu uzdevumu, tā ka pēc nodarbības tiešām jūties labi pastrādājis. Pirms tam bija tā, ka nopeldējis jau biju, bet tā arī īsti nesapratu, cik tas bija pareizi, cik tas bija labi un vai nevarēju labāk.» Kā izrādās, ar peldēšanu nopietnāk nodarbojies viņa brālis, bet tagad to dara arī dēls Klāvs, tā ka iemācīties peldēt pareizi bijis nepieciešams arī tāpēc, lai varētu turēt līdzi ģimenei. «Jaunākais brālis visu skolas laiku trenējās peldēšanā, piedalījās sacensībās, bet Klāvam šis ir trešais gads, tā ka var teikt, ka peldēšana ir tāds ģimenes sporta veids. Ir arī dažādi mači senioriem, kuros pat varētu piedalīties, bet startēšana kaut kur un panākumi sacensībās nav galvenais. Svarīgākais ir paša labsajūta. Ja ilgstoši ar kaut ko nodarbojies, gribas taču progresēt, nevis stāvēt uz vietas. Kad jūti, ka sāk izdoties labāk, tas, protams, ir patīkami. Pēc nodarbībām ar treneriem neapšaubāmi ir labāka sajūta un lielāks gandarījums,» spriež Mārcis.

Ventspilnieki sporto

Uldis Boitmanis, sportists ar stāžu

– Vadu Olimpisko centru Ventspils 16 gadus, taču neuzskatu sevi tikai par sporta funkcionāru, kurš tālāk par sporta zāles četrām sienām neko nesaskata. Ventspilī ir uzceltas brīnišķīgas sporta zāles: Basketbola halle, Ledus halle ar vieglatlētikas manēžu, stadions ar diviem futbola laukumiem un četriem moderniem tenisa kortiem, Pārventas sporta komplekss, sporta nams Centrs u.c. Arī šogad mums stāv priekšā lieli izaicinājumi. Pārventā 3. vidusskolas telpās līdz 1. septembrim jāizveido moderna atlētikas zāle, aerobikas zāle, maijā atklāsim vislabāko pludmales volejbola stadionu Latvijā ar pieciem laukumiem, strādājam pie BMX ziemas sporta bāzes izveides pie 2. vidusskolas. Liels izaicinājums ir jauna 50 m peldbaseina ar 8 celiņiem un mazo baseinu projektēšanas uzsākšana. Vecais peldbaseins godam nokalpojis 33 gadus, un ventspilnieki ir pelnījuši mūsdienīgāku, modernāku peldbaseinu.

Olimpiskais centrs Ventspils ir pirmais un lielākais centrs Latvijā, kurš dibināts 1997. gadā. Paši varat izrēķināt, ka šī gada oktobrī varēsim saskandināt šampanieša glāzes par godu 20 gadu jubilejai. Taču galveno tostu es uzsauktu par tiem mūsējiem, kuri nodarbojas šajās sporta bāzēs. Manā uztverē nav skumjāka skata par tukšām, nedzīvām arēnām. Ir tāds teiciens: cilvēks bez dvēseles. Puikas un meitenes, vīri un sievas, godājamie pendžiņi, šīs sporta zāles cēla pirmām kārtām jums! Kā Lemberga kungs man teica: «Galvenais nav lieli starptautiski mači, galvenais, lai ventspilnieki varētu nodarboties ar visdažādākajiem sporta veidiem visaugstākā līmeņa sporta bāzēs.»

Mūsu, kas mīl un ciena sportu, Ventspilī ir ļoti daudz. Pats nodarbojos ar atlētisko vingrošanu trīs reizes nedēļā un svētdienās apmeklēju peldbaseinu. Ar dažādiem sporta veidiem esmu nodarbojies 58 gadus. Varu salīdzināt sportošanas iespējas 60. gados un mūsdienās. Atceros, kā, mazs puika būdams, braucu uz basketa treniņiem ostas sporta namā un vienreiz tos nokavēju, jo tajā laikā pāri Ventai veda tikai vienvirziena pontonu tilts un bija ilgi jāgaida. Atlētikas zāļu vispār nebija, un spēka īpašības trenējām, mētājot pildbumbu. Spēlēju arī tenisu, taču aizgāju uz treniņu tikai vienu reizi. Vienīgais tenisa laukums toreiz atradās Raiņa ielā, un arī tenisa bumbiņa mums bija tikai viena. Biju diezgan spēcīgs un kā situ, tā pāri žogam. Kad vairākas reizes biju skrējis bumbiņai pakaļ, sapratu, ka teniss nav priekš manis. Hokeju ar bumbiņu spēlējām uz Ķiršiņdīķa, futeni sitām pļavās, jo Daugavas stadionā mūs nelaida iekšā. Skolas gados GDA normas peldēšanā braucām kārtot uz Stiklu peldbaseinu vai Kuldīgu. Ventspilī pirts bija, bet baseinu pie tās laikam kompartija aizmirsa uzcelt. Slēpojām Kaziņmežā pa dabīgo sniegu, katru dienu līdz vēlai tumsai. Tajā laikā pat sapņos man nerādījās, ka Ventspilī var uzbērt 58 m augstu kalnu, pūst sniegu un ka augšā nav jārāpjas skujiņā, bet var uzbraukt ar pacēlāju kā kungs. Vieglatlētikas stadiona skrejceļš bija noklāts ar četrkantainām gumijas plāksnēm, aiz kurām skrienot ķērās kājas. Augstlēkšanas bedrē bija jāpiezemējas zāģu skaidās. Starpība starp sportošanas iespējām toreiz un tagad ir milzīga!

Sporta cienītāju ir ļoti daudz. Par to liecina daudzie nūjotāji, riteņbraucēji, skrējēji pilsētas ielās. Par to liecina pilnās sporta bāzes. Šampanieša glāžu 20 gadu jubilejā vajadzēs gana daudz. Līdz rudenim laika vēl daudz. Ja vēl neesi nobriedis sportiskām aktivitātēm šodien, dari to rītdien. Sportistu saime tevi gaida!

Ventspilniek, treniņi tevi aicina!