Ar sirdi un dvēseli

Kāpēc cilvēki vispār kaut ko sāk darīt? Ir vai nu liela nepieciešamība, vai vēlēšanās, bet Aletas gadījumā sakrita abas šīs lietas. «Kad gāja uz beigām manas darba gaitas, sāku prātot, ar ko pēc tam varētu nodarboties, jo bija skaidrs, ka kaut kādas kustības man vajadzēs. Pamanīju sievietes, kas nūjo, un nolēmu, ka tas varētu derēt arī man. Tad man ieteica doties uz nodarbībām pie Ilonas Kursītes Reņķa dārzā un iemācīties. Sākumā domāja, ka iemācīšos un tad varēšu viena nūjot – es ar nūjām, vīrs ar riteni,» atklāj Aleta, piebilstot, ka iznākums bijis pavisam citādāks. Ar mācīšanos nav klājies nemaz tik viegli, jo nekādas pieredzes fiziskajās aktivitātēs līdz tam nav bijis. Tomēr, kad nūjošana sākusi padoties, viņa vairs nav domājusi kolektīvu pamest – tas ir brīnišķīgs, ar to vienmēr ir interesanti, un kopā ar to Aleta turas jau trešo sezonu.

«Esmu nūjošanā iekšā ar visu sirdi un dvēseli. Man tiešām patīk! Man ir milzīgs gandarījums, ka varu kaut ko tādu paveikt. Esmu ieguvusi jaunu enerģiju, možumu un arī savedusi kārtībā muguru, ar kuru pirms tam bija problēmas. Pirms tam gaita kļuva arvien lēnāka, vienkārši nevarēju ātri paiet, bet tagad pat bez nūjām dažkārt eju tā, ka citiem jābrīnās, kur tā skrienu. Taču svarīgi ir nūjot pareizi, tā ka te ir ko mācīties,» Aleta neslēpj sajūsmu par savas dzīves jauno posmu.

Jauno aizraušanos ļoti atbalsta arī ģimene, lai gan vīrs Guntars, kurš vienmēr bijis draugos ar sportu, neticēja, ka nūjošana būs uz ilgu laiku, un brīnījās, ka sieva izlēmusi iegādāties nūjas. Priekš kam, ja tas būšot tikai uz īsu brīdi? Viņas pirmajā nūjošas festivālā Guntars kāpa uz velosipēda un pavadīja. «Tādas distances – 5,3 kilometrus – nekad nebiju gājusi, tā ka tas man bija kā maratons. Atbalsts ļoti noderēja. Meita ar mazbērniem pie starta mani pavadīja un finišā sagaidīja, kas tagad jau kļuvis par tradīciju. Visi priecājas par to, ka nūjoju, un es tajā skaitā,» stāsta Aleta. Par tradīciju kļuvusi arī kopīgā aktīvā atpūta ģimenes lokā, lai gan neviens cits pie nūjām ķēries nav. Ja visi izlemj kaut kur doties, Aleta ņem rokās nūjas, bet vīrs un mazbērni kāpj uz velosipēdiem, un kopīgais pasākums var sākties. Starp citu, līdzīgi iesākts arī jaunais gads, kopīgu maršrutu veicot 1. janvāra rītā.

Tāda konkrēta mērķa, kas obligāti būtu jāsasniedz, viņai nav, galvenais, ka nūjošana ļauj justies labi: «Es tagad esmu gatava pieņemt jebkādus izaicinājumus. Ja vajag, varu iet lielākus gabalus vai nūjot kalnainās vietās. Lieliski justies liek arī tā kopības izjūta, kādu nekur citur neesmu jutusi.»