Lai muguriņa slapja!

«Tas bija kāds jauks septembris, man bija atvaļinājums un es uzzināju, ka tiek piedāvāta iespēja izmēģināt nūjošanu. Es tā padomāju: man ir suns, ar kuru jāstaigā, un kāpēc to neapvienot ar nūjošanu. Pamēģināju un iepatikās. Pirmās nūjiņas pasūtīju internetā, protams, netrāpot ar izmēru, taču tas sākumā nemaz netraucēja,» stāsta Ilona. Cilvēki nākuši klāt, lūguši, lai pamāca, paskaidro, kas sākumā mulsinājis, taču pamazām novedis pie citas domas – jākļūst par instruktoru: «Noskaidroju, kur un kā iespējams apmeklēt kursus, un vairākus tādus izgāju. Mums brauca pat treneris no Somijas, kurš bija ļoti prasīgs. Es trāpījos otrajā instruktoru apmācības grupā, kurā mēs bijām kādi padsmit cilvēki no visas Latvijas. Tā pamazām arī pati sāku mācīt citus nūjotājos, un man ir liels prieks, ka tagad to ir tik daudz. Prieks par tiem, kas visu dara pareizi, bet prieks arī par tiem, kas vispār dara, jo tas jau ir tas svarīgākais.» Starp citu, ja ir vēlme uzzināt, kā nūjot pareizi, taču negribas meklēt instruktorus vai citus skolotājus, ļoti daudz vērtīgas informācijas tagad atrodams internetā. Tajā skaitā filmas latviešu valodā. Kursīte skaidro, ka pareiza nūjošana ļauj iegūt no šīs nodarbes maksimālu labumu, kārtīgi izkustināt ķermeni, lai gan ne mazāk svarīgas ir fiziskās aktivitātes kā tādas. Taču slinkot nedrīkst – ja pēc nūjošanas muguriņa nav slapja, tātad kaut kas nav izdarīts līdz galam.

Tie, kas vēlas pasmīnēt par nūjošanu, visbiežāk salīdzina to ar slēpošanu bez slēpēm vai piesauc vecumu, redz, tā esot vecu cilvēku padarīšana. Ilona daļēji piekrīt apgalvojumam par vecumu, taču piebilst, ka bieži vien jaunāki cilvēki, pamēģinot nūjas, ir pārsteigti par fizisko spēku, ko šī nodarbe patiesībā prasa: «Tajā, ka nūjotāji bieži vien ir pensijas vecuma cilvēki, jau nav nekā slikta. Tas ir pat loģiski, jo, cilvēkam kļūstot vecākam, šādas tādas fiziskās aktivitātes vairs nav ieteicamas. Piepeši 60 gados sākt skriet, lēkt – ne visi to varēs. Tomēr arī tādā vecumā cilvēks grib būt aktīvs un fiziskā slodze ir vajadzīga, un te nu nūjošana ir ideāls variants. Par nūjošanu smīn tikai tie, kas nav to pamēģinājuši.»

Nūjošana nav vienīgā Ilonas aizraušanās, tāpēc grupu vadīšana šobrīd nolikta malā, jo vienkārši nav iespējams sadalīt spēkus un laiku tik daudzām nodarbēm, taču tas nenozīmē, ka malā nostumti arī nūjotāji. Tikšanās un kopīgas pastaigas notiek gandrīz tikpat regulāri. «Cilvēki, kas kopā nūjo, nav tikai domubiedri, viņi ar laiku arī kļūst par draugiem. Nekad neesmu veikusi uzskaiti un precīzi nezinu, cik cilvēki nākuši pie manis, bet tāds pulciņš ir. Kad redzu viņus kaut kur nūjojot, ir tāda patīkama sajūta. Starp citu, viņi arī mēdz pamācīt citus, ja redz, ka kaut kas nav pareizi. Tiešām lepojos, ka viņiem ir svarīgi nūjot pareizi,» Ilona neslēpj, ka pieķērusies saviem nūjotājiem.

Lai gan viņai patīk nūjot vienatnē, kas ļauj sakārtot arī domas, Kursīte atzīst, ka ļoti labprāt apmeklē Ventspils festivālu: «Tie tiešām ir svētki. Daudz gandarītu, priecīgu cilvēku, jo mēs atkal esam to paveikuši. Un tā arī tiek parādīts, ka jebkurš var iziet no mājām, uzvilkt sporta tērpu un uz brīdi kļūt par sportistu. Turklāt es nemaz nepārspīlēšu, apgalvojot, ka pie mums tiešām māk noorganizēt svētkus, tāpēc laist garām tos nedrīkst nekādā ziņā!»