Skriešanas skartie

Guntis skaidro, ka skolas laikā liels sportists nav bijis. Protams, bijis aktīvs, kādu laiku trenējies airēšanā, tomēr tas pārāk nav aizrāvis. Bet pēdējos piecos gados viss strauji mainījies. Guntis labi atceras to brīdi, kad iesācis skriet tā nopietnāk, – tas bijis 2010. gada Lieldienu rīts. Vēl dziļāk āķis lūpā ierauts, kad sācis skriet kopā ar Andri Valertu, bet pēdējos gados par viņu atbildīgs ir treneris Aigars Matisons. Lauras stāsts ir citāds – viņai sports un sportošana apkārt bijusi jau kopš dzimšanas, jo tētis ir sporta skolotājs. Tad nu regulāri sanācis braukt viņam līdzi uz sacensībām, nometnēm, skolas laikā bijusi regulāra konkurence ar klasesbiedriem, pēc tam – sacenšanās rajona mērogā. Taču to, ka var sacensties arī ar Latvijas labākajiem, viņa jutusi tikai pagājušajā gadā: «Jelgavas pusmaratonā pirmo reizi iekļuvu sešniekā, bet taku skrējienā Stirnbuks izdevās pat uzvarēt. Tad sapratu, ka tai lietai jāķeras klāt nopietnāk.» Treneri meklēt viņai nenācās, jo tepat blakus ir tētis, kurš allaž palīdz ar padomu, turklāt noder arī pašas iegūtā fizioterapeita izglītība. Kad sākusi just, ka rezultāti uzlabojas, lūgusi tēti uzrakstīt treniņu plānu, kas noteikti disciplinē. Laura smejas, ka pati sevi nekad nevarētu piespiest tā pamocīt, bet, ja kāds to visu uzrakstījis priekšā, neatliek nekas cits kā darīt.

Abi skrējēji vēlreiz apgāž mītu par to, ka strādājošiem cilvēkiem grūti atrast brīvo laiku – viņiem tā neesot. «Treniņi jau pārsvarā notiek pēc darba, un, lai arī tie ir piecas reizes nedēļā, nav tā, ka kaut ko nevarētu pagūt. Sākumā, protams, bija grūtāk, bet tagad tādu problēmu nav. Vajadzīga tikai gribēšana,» pārliecināts Guntis. Laurai arī darba diena paiet nemitīgā kustībā, tomēr viņai izdodas atrast tās četras vai pat piecas dienas nedēļā, kad var izbrīvēt laiku treniņiem. Taču dažkārt šādā ikdienas lidojumā der arī piebremzēt: «Zinu, ka treneri par ko tādu varētu arī šausmināties, tomēr kā fizioterapeite gribu ieteikt noteikti ieklausīties savā ķermenī. Ja nejūties labi, esi vairāk noguris, varbūt prātīgāk ir vienu treniņu izlaist, nevis pārpūlēties un sabojāt visu paveikto.»

Starp citu, skrējienu laiki abiem dilst kā ledus pavasarī. Piemēram, Laurai bijis mērķis sezonas gaitā izskriet no pusotras stundas, bet tas sanācis jau pirmajā skrējienā Rēzeknē. Tas nozīmē, ka tagad jau jātiecas uz stundu un 25 minūtēm. «Sākumā vispār uz laiku neskatījos, galvenais bija noskriet. No 1:37 esmu ticis līdz 1:16, bet tas nenozīmē, ka tad, kad rekordi nekritīs, vairs neskriešu. Tad es turpināšu skriet vienkārši prieka pēc, bet pagaidām vēl ir daudz uzlabojamā,» Guntis spriež, ka skriešanas prieks tik ātri nepāries. Starp citu, viņš jau ir noskrējis arī maratonu un domā par vēl kādu, savukārt Laura savu pirmo maratonu vēl gaida: «Domāju, esmu tam gatava gan fiziski, gan morāli, bet pagaidām nesanāk saplānot savu laiku tā, lai uz kādu no tiem tiktu. Man ir skaidrs, ka tam jābūt maratonam ārzemēs, kur ir pilnīgi citāda atmosfēra un organizācija. Maratonam jābūt kā balvai, kā saldajam ēdienam.»

Abi atzīst, ka Piedzīvojumu parka pusmaratons ir īpašs pasākums, un ne tikai tāpēc, ka šeit ir daudz paziņu, kas vēro un uzmundrina. «Pirmām kārtām tā ir lielāka atbildība, bet, protams, svarīgs ir arī uzmundrinājums, un šeit tā netrūkst! Arī mūzika trasē, katrs bungu sitiens tevi tiešām dzen uz priekšu, un tā nav nekur citur,» Laura slavē pusmaratona organizatorus, bet Guntis vēl piebilst, ka šis skrējiens tiešām ir svētki.