Kad grūtāk ir neatnākt

Ilze Basketbola halles atlētikas zāli sāka apmeklēt pirms vairāk nekā diviem gadiem, turklāt tā jau bija atgriešanās pie šādas nodarbes. «Pirmo reizi zāli sāku apmeklēt pirms gadiem desmit, bet tad sekoja pauze. Pamazām gan turpināju sportot, piemēram, skriet, un atgriezos arī atlētikas zālē. Darbs man ir sēdošs, tā ka kustēties vajag,» Ilze skaidro, ka atlētikas zāli apmeklē, lai ikdienā labi justos. Ja pirms desmit gadiem zālē pārsvarā varēja manīt atlētus, tad tagad kontingents ir ļoti dažāds, bet vairums tomēr nāk ar domu parūpēties par savu veselību. «Mums ir ļoti labi treneri, kas katram sarūpēs viņam piemērotāko treniņprogrammu. Katrā ziņā, ja zāle pirms tam nav apmeklēta, noteikti jākonsultējas pie trenera. Tas palīdzēs arī labāk saprast, kas tieši tev ir nepieciešams un ko tu vari izdarīt,» Ilze iesaka ar pašdarbību neaizrauties.

Ulda stāsts ir nedaudz citādāks – viņš dzelžu cilāšanai pievērsās ap 2000. gadu, kad juta, ka nepieciešams uzlabot veselību, un dara to joprojām. «Mēnesi vajadzēja uzturēties Liepājā, tur aizgāju pakonsultēties pie Māra Šveiduka, un, atgriežoties Ventspilī, man jau bija skaidrība, ka tas ir jādara. Šeit man bija tādi labi konsultanti kā Gvido Kohs, Oskars Sarkans, arī Kuldīgas spēkavīrs Māris Rozentāls. Sākums vienmēr ir grūts, bet pamazām jau notiek tā, ka laiku grūtāk atrast citām nodarbēm, nevis zāles apmeklējumam,» skaidro Uldis.

Arī Ilze piekrīt, ka stāsti par lielo noslogotību un laika trūkumu ir tikai atrunas – laiku var saplānot, ja ir tāda vēlme! Protams, uz rezultātu krietni jāpagaida, tomēr, kad to jūti, gandarījums ir neaprakstāms: «Daudzi jau domā, ka rezultāts būs uzreiz, bet, to neredzot, atmet visam ar roku. Tāpēc jāiztur divi trīs mēneši, un tad jau grūtāk būs neko nedarīt, nevis turpināt.» Ar atlētikas zāles apmeklētāju skaitu ir tāpat kā, piemēram, ar velobraucējiem pilsētas ielās: ir veloceliņi – ir braucēji, ir zāles – ir apmeklētāji.

Ilze novērojusi, ka pavasaris, vasaras tuvošanās liek cilvēkiem īpaši sarosīties, tomēr nevarot noliegt, ka arī kopumā zāles tagad ir vairāk apmeklētas. To arī varot saprast, jo piedāvājums neliek vilties. Par ventspilniekiem priecīgs arī Uldis: «Cilvēki ar prieku izmanto iespējas, kas viņiem tiem piedāvātas, un jau sen vairs nerunā par to, ka tādas vispār ir. Viņi zina, ka tās ir un būs, un var droši plānot savas aktivitātes.»

Apmeklējuma biežums un ilgums mēdz būt dažāds – tas atkarīgs no konkrētā brīža un mērķiem. Tās var būt arī četras reizes nedēļā, bet ir mēneši, kad pietiek ar divām. «Galvenais – saglabāt kustību spējas, būt vingram, dzīvespriecīgam, bet laiku pa laikam rodas arī vēlme sasniegt kādu personisko rekordu. Tad treniņu plānus pakļauju tieši tam, taču tas nav pašmērķis,» skaidro Uldis. Viņš atzīst, ka ar citiem atlētikas zālē mēdz pārrunāt to, cik tad ilgi ar dzelžu cilāšanu nodarbosies, bet atbildes uz šo jautājumu pagaidām neesot, jo tā kļuvis par pašsaprotamu lietu un dzīvesveidu.

Saruna ar cilvēkiem par dzelžiem

Uldis Boitmanis (OC Valdes priekšsēdētājs)

Atlētiskā vingrošana atdzimst visā pasaulē un arī mūsu mīļajā Ventspilī. Pirms daudziem gadiem, kad vēl trenējās austrietis Švarcenegers un toni atlētiskajā vingrošanā noteica tās pamatlicējs Džo Vaiders, runāja, ka zelta laiki bodibildingā beigušies. Pat Bībele ir iejūtīgāka pret saviem lasītājiem un sola otru Kristus atnākšanu. Atlētiskā vingrošana turpina savu uzvaras gājienu, piesaistot arvien jaunus un jaunus dalībniekus. Vieni skrien, citi nūjo, peld, brauc ar riteni, spēlē sporta spēles. Taču kurā no šiem sporta veidiem tu vienlaicīgi vari kļūt spēcīgāks, izturīgāks, ātrāks, jā, un arī smukāks? Pareizā atbilde ir – atlētiskā vingrošana.

Dzīve arī bez sporta mums uzliek daudzus sarežģītus uzdevumus: iegūt izglītību, atrast darbu, nodibināt ģimeni, radīt un uzturēt pēcnācējus. Vai jūs vēl varat un gribat papildināt šo sarakstu ar vēl vienu dzīves mērķi, kas atņems ne mazumu laika un spēka? Ķerieties klāt dzelžiem tikai tad, ja varat sev stingri pateikt: «Jā, es to gribu!»

Iesācēji atlētiskajā vingrošanā bieži treniņus uztver kā dzīvi dažādojošu hobiju. Taču tas ir ļoti nežēlīgs un smags darbs. Tāpat kā citos sporta veidos, lai gūtu panākumus, vajadzīga liela pašdisciplīna. Varētu likties, ka iesācējiem nevajag latiņu uzcelt pārāk augstu un labāk apmierināties ar maziem rezultātiem. Taču ironija vai patiesība ir tāda, ka treniņi ar mazu intensitāti muskuļu masu vispār nepalielina. Citiem vārdiem sakot, samaksājot ar maz izlietu sviedru, jūs nevarēsiet nopirkt pat mazas uzvaras.

Daudzi iesācēji sev izvirza nekonkrētus mērķus: nedaudz uzpumpēt muskuļus, drusciņ palielināt spēku, nedaudz samazināt svaru. Šādi vispārēji uzdevumi nevar atrisināt nevienu nopietnu mērķi. Lai arī sportists treniņā lej sviedrus, ir grūti, tas atgādina skriešanu uz vietas. Jāizvirza konkrēti mērķi kilogramos vai centimetros. Sen atpakaļ, kad biju jauns un stiprs, braucot ar mašīnu, radio dzirdēju Latvijas tā laika slavenākā atlēta Visocka interviju. Viņš sacīja, ka bicepsa apkārtmērs sasprindzinātā stāvoklī viņam ir 48 cm. Zināt, ko es darīju? Griezu apkārt mašīnu un braucu pēc mērlentes, lai mērītu savu bicepsu. Mērlente nežēlīgi rādīja – 44 cm. Man pēkšņi bija radies konkrēts mērķis, jauns izaicinājums.

Nopērciet mērlenti un izmēriet plecus, vēderu, dibenu utt. Pirmajos treniņos pamēģiniet un fiksējiet burtnīciņā, kādus svarus varat pievārēt. Divus mēnešus lejiet sviedrus un asaras, un tad stājieties pie kases lodziņa, lai saņemtu algu par padarīto darbu. Starp citu, Jaunajā gadā saņēmu daudz novēlējumu: «Lai veselība turas, to par naudu, Uldi, nenopirksi!» Neko neteicu, bet nodomāju: tev, vecais, nav taisnība – veselību var nopirkt par naudu, tikai jāzina, pie kura kases lodziņa ir jāstāv. Vislabākais ir tas, kur pārdod atlētikas zāles abonementus.

Muskuļu trenēšana ir tīri individuāla lieta, jo to tu dari sev, nevis citiem cilvēkiem. Pēc psihologu secinājumiem, sports ir radies, lai cilvēki apvienotos. Paskatieties uz stadioniem, kuros pulcējas tūkstošiem līdzjutēju! Gribētos, lai arī Ventspilī cilvēki apmeklētu atlētikas zāles veselām kompānijām, pa ceļam paceļot mašīnu aiz bampera. Katram treniņam vajadzētu būt kā lielam tusiņam, katru zināt saukt vārdā. Atlētiskās vingrošanas cienītāji ir vairāk nekā draugi, mēs esam domubiedri. Katrs treniņš tev sagādā pozitīvas emocijas, jo tu esi bijis starp savējiem.

Olimpiskajā centrā Ventspils atlētikas zāles ir cilvēku pilnas. Prieks, ka trenēties nāk ģimenes, draugu kompānijas, studenti un skolēni. Arī pensionāri dūšīgi tur līdzi jaunajiem. Ar atlētisko vingrošanu nodarbojos jau gadus 30, bet tik daudz trenējošos dāmu kā tagad nekad neesmu redzējis. Ticiet man, kad viņas nāk, zālē kļūst gaišāk! Šogad janvārī Basketbola zāles atlētikas zālē nopirkti 252 abonementi. Tas ir jauns apmeklētības rekords! Bieži domāju, kas man ir svarīgāk: manis paceltie kilogrami vai tie cilvēki, kuri mani ieskauj atlētikas zālē. Tagad zinu atbildi. Cilvēki, kuri trenējas sporta zālēs – tas ir svarīgāk par svaru stieņiem, ripām un trenažieriem.