Filoloģijas profesori un Latvijas Universitātes mācībspēku JANĪNU KURSĪTI ļoti interesē, kā dzīvo tauta, kā sokas ļaudīm novados, kādā dialektā viņi sazinās. Sastopoties ar vienkāršo un patieso, kā, piemēram, ventiņu valodu, Janīnas sirds atmaigst.
Intervija ar Janīnu Kursīti
0Daļai cilvēku sazināšanās ventiņu valodā atgādina prastu māžošanos, bet jums tā ir vērtība. Kāpēc
– Ir cilvēki, kas uzskata, ka vērtība ir tikai tam, ko par tādu atzīst vairums, savukārt citi nozīmīgumu saredz tieši tajā, kas atšķiras no ierastā. Tas jāsaka arī par valodu. It kā ir ērtāk runāt valodā, ko runā vairākums, proti, literārajā valodā. Bet – vienādi runājot, ģērbjoties un darbojoties, mēs neesam interesanti cits citam. Pievelk atšķirības. Jānim iepatīkas Līga vai Pēterim Inese ne tāpēc, ka viņas ir līdzīgas viena otrai un visām pārējām jaunām meitām, bet tādēļ, ka ir kāda atšķirība izskatā, balsī, stājā. Tāpat ir ar ventiņu valodu jeb izloksni – tā nav un nevar būt prasta māžošanās, par tādu to var uzskatīt tikai tāds, kas par māžošanos uzskata visu, kas atšķiras no vidusmēra. Kāpēc būtu kādam jābrauc uz Ventspili vai tās apkaimi, lai klausītos dziedāšanu literārajā valodā, lai ieraudzītu tos pašus un tādus pašus kultūrpieminekļus, kādi redzami Rīgā vai, piemēram, Liepājā? Tieši klausoties dziesmas, dzeju vai sarunu ventiņu mēlē, rīdziniekiem iesilst un atmaigst sirds.
Tieši izloksnes ir valodas barotājas! Kopējā jeb tā sauktā literārā valoda ātri atēdas, tā ik pa laikam ir jāatjauno, jāpapildina. Un te labākais papildinājuma avots ir tieši izloksnes, protams, ja vēl saglabājušās. Kurzemē iepriecina, ka tieši tāmnieku dialekta pārstāvji – ventiņi, pužiņi, popiņi, dundžiņi un citi – vēl runā savā izloksnē dabiski, izloksne te vēl ir dzīva.
Intervijas turpinājumu lasiet šodienas laikrakstā Ventas Balss.
Komentāri (0)