Ticība Kristū vieno latviešus un vāciešus

Pirmais kopīgi realizētais projekts, vēl vienam otru nepazīstot, notika jau 1999. gadā, pamazām vēl vairāk attīstot kontaktus ar Hahmīlenas draudzi.

«Mums gribējās pareizāk zināt, kas ir tie cilvēki, kas mums palīdz ar naudiņām, un ko viņi dara savā draudzē, tāpēc 2006. gadā mācītāja Frauke Kespera-Vainriha ar vēl diviem draudzes locekļiem ieradās pie mums, savukārt mēs tagad devāmies atbildes vizītē,» saka Sibille Veģe, atzīstot, ka brauciens bija lielisks: «Tādu mīlestību un draudzību starp cilvēkiem, kuri nekad viens otru nav redzējuši, var izjust tikai viena Vārdā saistītie, un pat valodas nezināšana nebija šķērslis, jo vieno mīlestība uz to Kungu.»

Iepazinušies ar diakonijas centra darbiniekiem, pužiņi secinājuši – šajā jomā darbība ir līdzīga, jo palīdzība tiek sniegta gan vientuļām māmiņām, gan bezdarbniekiem, gan atkarībā nonākušajiem.

Vāciešu pluss – valsts atbalsts un vairāk darbinieku, kas palīdz arī tiem, kas netiek galā ar savām kredītsaistībām. Šim nolūkam netiek dota nauda, bet padoms, kā izplānot finanses un vienoties ar banku, lai sekmīgi tiktu galā ar parādsaistībām. «Bijām arī hospisā, kur dzīvo nedziedināmi slimi cilvēki, ko sagatavo aiziešanai uz mūža mājām. Tā ir vieta, no kurienes atpakaļceļa vairs nav – ir tikai ceļš uz debesīm. Pēc tam vēl ilgi pārdomājām, cik svētīgas šādas iestādes, kur atvieglo aiziešanu – aiziešanu ar ticību un Jēzu sirdī.»

Vāciešu dzīves uztvere ļoti atšķiras no mums ierastās, viņi ir bezrūpīgāki, lai gan arī Vācijā ir tāda lieta kā zupas virtuves un iespēja saņemt pārtiku, ko   saziedojuši citi cilvēki un lielveikali. Ārpus dievkalpojumiem vācieši ģimeņu vakarus, draudzīgu pasēdēšanu pie grila, jaunieši attīsta sadraudzību ar vienaudžiem Āfrikā.

«Mani ļoti šokēja un neapmierināja tas, ka vācieši visu bāž vienā maisā – ticība iet roku rokā ar folkloru, sendievībām, jaunā laika reliģijām. Neņemos spriest, vai tas ir labi vai ne, bet zinu vienu – tev nebūs citus dievus manā priekšā turēt, saka Dievs. Savukārt labais, ko saredzēju –  vāciešiem jau skolā ir aktuāla kristīgā mācība, un neviens neķepurojas pret. Visi pazīst mācītāju, katrs bērns zina, ko baznīcā dara.

Tiesa, reizēm bērni tiek kristīti un iesvētīti, lai gan viņi paši nesaprot, kāpēc to dara, vai arī nevēlas to. No otras puses, ja sēklu iesēj bērnībā, tā un agri vai vēlu izdīgs. Savukārt pieaugušie vācieši īpaši nediskutē, vai svētdienās jāapmeklē baznīca, – viņi iet, un viss!»  

Pēc kopā būšanas un lūgšanām un pārrunām par draudzes aktivitātēm, mācītāja Frauke Kespera-Vainriha teikusi – vāciešiem no latviešiem  jāmācās ticības degsme un uzticēšanās lūgšanu spēkam.

Viņi bieži saka:  «Tā tam vienkārši bija jābūt!», bet latvieši apjauš, ka viss notiekošais ir tikai un vienīgi Dieva žēlastība. «Man šķiet, arī mūsu lūgšanas atšķiras – dēļ tā vien, ka paļāvība uz Dievu ir lielāka, bet īstenībā cilvēks to nemaz nevar zināt – to zina tikai Dievs. Pēc brauciena vēlreiz pārliecinājos, ka  mūsu draudze ir aktīva, un prieks, ka dažādās aktivitātes iesaistīti visi draudzes locekļi – katram ir savi pienākumi, katram savas prasmes un talanti.

Tā arī ir Dieva svētība, ka mums ir sadraudzības draudzes ārpus Latvijas un mēs viņus varam saukt par draugiem. Nepaiet neviena nedēļa bez telefona zvana no Zviedrijas un aizsūtītas vēstules uz Vāciju,» rezumē Sibilla.