Deja pilnveido audzēkņu personību

Tā vien šķiet, ka ar entuziasmu un aizvien jaunām idejām apveltītā direktore Kristīne Vāgnere apņēmusies to pacelt kā Fēniksu no pelniem. Tuvākajā laikā skola iegūs jaunu izskatu. To gaida rekonstrukcija, bet pašas nozīmīgākās pārmaiņas – iekšējās – notiek skolas ikdienas dzīvē un audzēkņos. Ieejot skolā pat vēlākās vakara stundās, ir patīkami vērot rosību. Jaunieši pulcējas direktores kabinetā, aiz citām durvīm savukārt ir saklausāmas meiteņu balsis, kas iemēģina dziesmas. Tomēr pārsteidzošākais notiek aiz skolas sporta zāles durvīm, kur prāvs pulciņš jauniešu dejo Latvijā slavenākās deju studijas Dzirnas horeogrāfu vadībā.

Skolas direktore apņēmusies piesaistīt savus audzēkņus arī ar interešu izglītību, piedāvājot dažādas iespējas. Jaunieši dzied, spēle teātri, bet jaunākais skolas piedāvājums ir dejas. Līdztekus profesijas un vispārējās izglītības apguvei Kristīne Vāgnere par būtiskām uzskata arī šīs nodarbības, jo interešu izglītībai ir liela loma jauno cilvēku personības un pasaules skatījuma veidošanā. Turklāt līdz ar Dzirnudeju skolas pasniedzējiem skolā ienākusi ne vien Latvijas, bet arī pasaules dejas mākslas elpa.

Horeogrāfs Agris Daņiļevičs atklāj, ka skolas direktore rudenī, kad jaunieši sākuši dejot, uzstādījusi visai ambiciozu mērķi – uz skatuves jākāpj bezmaz vai tūlīt. Līdz šim jaunieši apgūto rādījuši jau vairākos koncertos. Daņiļevičs stāsta, ka parasti gan tik ātri dejotāji, kas pirms tam ar deju bijuši uzJūs, publikas priekšā neuzstājas, tādēļ darbs ar Ventspils Profesionālās vidusskolas zēniem un meitenēm ir izaicinājums arī viņam, bet par pirmajiem kucēniem neesot jākaunas.

«Esmu gatavs ar savu vārdu parakstīties zem visa, ko līdz šim esam atrādījuši publikai,» atzīst horeogrāfs. Šobrīd top Ziemassvētku iestudējums. Turklāt visai neparasts – dzīvās mūzikas jeb skolas kora pavadībā.

Paši jaunieši ir sajūsmā par iespēju dejot. Turklāt aizraujoši esot tas, ka tiek piedāvāta dažādība. Nav tradicionālās pāru dejas, bet ir iespēja apgūt dažādus deju stilus, tos izmantojot improvizācijā, pašiem iesaistoties un radot. Turklāt deja esot arī kā izklaide un terapija, kas ļauj gan saprast, gan izpaust jūtas. Pagaidām atrast motivāciju trīs vakarus pēc kārtas, trīs stundu garumā apgūt deju soļus neesot grūti. Tieši otrādi – esot aizraujoši un savus pasniedzējus Ventspilī jaunieši gaidot ar nepacietību.  

Mēs nodarbībā viesojāmies vakarā, kad Ventspilī strādāja pasniedzējs no Itālijas Markuss Zmolnigs. Viņš tiek raksturots ne vien kā savas jomas profesionālis, lielisks cilvēks, izcilu zivju ēdienu gatavotājs, bet arī kā patiess Latvijas un Ventspils cienītājs. Viņam ir pašam sava deju studija Dženovā (Itālija), pēc tautības viņš ir itālis, pēc pilsoniskās piederības – austrietis.

Viņš veidojis horeogrāfiju arī olimpisko spēļu medaļu ieguvējiem sinhronajā peldēšanā, bet jau četrus gadus par mājām viņš uzskata Latviju, kur kaldinājis panākumus, piedaloties gan Dziesmu un deju svētku, gan operu un teātru horeogrāfijā. Markuss piekrita nelielai intervijai.

Kā jūtaties Ventspilī?

– Ar šiem jauniešiem sāku strādāt jau rudenī. Mēs, Dzirnupasniedzēji, maināmies pa nedēļām. Es esmu jau trešo reizi. Bet Ventspils man ir zināma jau labu laiku. Varētu pat teikt, ka man šeit ir draugi. Piedalījos gan Ivetas Ērkšķes kameroperā Orfejs un Eiridīke, gan teātra namaJūras vārti un Pārventas bibliotēkas atklāšanas pasākumu veidošanā.

Kādēļ esat Latvijā, nevis vēstures, mākslas un modes mekā Itālijā?

– Esmu austrietis, kas nāk no Itālijas. Jā, Itālijā nodibināju pats savu deju skolu, nodarbojos sākotnēji kā profesionāls dejotājs, vēlāk – kā horeogrāfs savā studijā, gan dažādos iestudējumos, tostarp Romā, Parīzē un citviet Eiropā. Tomēr pirms pieciem gadiem jutu, ka sāku zaudēt māksliniekam tik svarīgo mūzu – zuda motivācija strādāt. Jau iepriekš pazinu Agri Daņiļeviču, mēs Itālijā un Latvijā kopā bijām veidojuši dažādus projektus. Tā gadījās, ka Agris uzaicināja mani uz Latviju, lai strādātu kopā. Nolēmu ieturēt pauzi Itālijā, un tā nu ir sanācis, ka esmu šeit jau vairāk nekā piecus gadus. Esmu gandarīts par šo lēmumu. Latvijā cilvēki mākslu redz citādi. It īpaši deju. Latviešiem tas ir asinīs. Dziedāt, dejot, apgūt instrumentus sākat jau agrā bērnībā. Itālijā šādas sistēmas nav. Šī tradīcija jums ir ļoti vērtīga. Turklāt arī zēni iesaistās. Arī šeit skolā, kurā mācu dejot, to izvēlējušies ļoti daudz puišu. Pat vairāk nekā meitenes.

Esmu gandarīts arī par šo iespēju – ieinteresēt jauniešus dejā. Skolotājam ir ļoti motivējoši strādāt ar jauniešiem, kas līdz šim nav dejojuši. Viņi ir ļoti atvērti visam, un tas ir skaisti.

Vai neilgojaties pēc Itālijas?

– Man ļoti patīk Latvija un Ventspils. Viens no iemesliem – šeit ir ļoti tīrs un sakopts. Tā ir viena lieta, kas šeit lec acīs. Man, kas nāk no Itālijas, kura ir salīdzinoši netīra valsts, tas ir kas īpašs. Pirms pāris nedēļām biju Romā, strādāju ar horeogrāfiju Londonas olimpiskajām spēlēm. Esmu ļoti sarūgtināts par to, kas notiek Itālijā ar korupciju, vides lietām. Pār visu valda un visu izsaka nauda. Es saprotu, ka Latvijā ir līdzīgas problēmas – arī ir krīze, daudz ļaužu brauc prom, jo šeit nav darba, bet, ticiet man, Itālijā ir vēl ļaunāk. Šī valsts grimst tāpat kā Grieķija, Spānija. Domāju, ka tas nemainīsies. Zinu, ka latvieši domā līdzīgi, bet jūs Ventspilī lepojaties ar saviem varasvīriem. Redzu, ka tas ir pamatoti. Ventspilī radāt ko jaunu, pozitīvas pārmaiņas. Tas ir iemesls, kādēļ esmu šeit. Mana un Agra sadarbība ir lieliska. Droši varu apgalvot, ka Latvijā viena gada laikā varu paveikt vairāk nekā četros gados Itālijā. Tas ir iespaidīgi. Veids, kā jūs kopjat un sargājat mākslu un kultūru, ir apbrīnojams un vērtīgs.

Kādā dejas žanrā specializējaties?

– Es Dzirnās pasniedzu džeza dejas. Tā nav pāru deja, to dejo individuāli, pats sev, kā arī sinhroni grupā. Tās saknes meklējamas afroamerikāņu kultūrā, bet tajā apvienoti elementi no vairākiem deju veidiem un tehnikām: klasiskā baleta, etniskajām dejām, stepa u.c. Tā iemāca pārvaldīt ķermeni, attīstīt koordināciju, uzlabo ķermeņa elastību un lokanību. Nesen atkārtoju šeit Latvijā izrādi, ko Itālijā veidoju ar pieciem vīriešiem. Šeit veidoju to ar piecām meitenēm, un tas bija ļoti iespaidīgi un daudz spēcīgāk nekā Itālijā.

Puiši šeit Ventspilī esot pat ieinteresētāki dejās nekā meitenes...

– Dažas meitenes ir pat ļoti ieinteresētas. Bet ar zēniem dejā var izdarīt ļoti spēcīgas lietas, ko ar meitenēm nevar. Puišiem ir augstāks lēciens, piemēram. Meitenes savukārt ir tādas lidojošākas. Es veidoju arī moderno un teātra deju horeogrāfiju. Mans lielais skolotājs nāk no teātra, tādēļ man šis žanrs ir ļoti tuvs.

Es esmu skolotājs, bet nedomāju un neeju ar šādu pozīciju: es mācīšu. Es vienkārši gribu dalīties ar tām zināšanām, emocijām, pieredzi, kas man ir, šis mums ir tāds abpusējs darba un došanas process.

Valodas barjera netraucē?

– Nē, jaunieši saprot. Turklāt šad tad runāju arī latviski, jo pēc četriem šeit nodzīvotajiem gadiem šis tas no valodas jau apgūts. Miksēju latviešu un angļu valodu. Turklāt itālieši māk runāt arī internacionālajā žestu valodā. (Smejas.)