Dievs mainīja Marijas raksturu

Piedeva mātei

Pirms Otrā pasaules kara Krievijā dzimušo meitenei vairākus gadus audzināja vecmāmiņa, jo māte aizbrauca uz citu pilsētu. Pēc tam atgriezās, izbrīnījusies, ka karš nav izpostījis māju un saudzējis viņas meitu. «Māte nepateica savam vīram, manam patēvam, ka es vispār esmu...

Patēvs bija labs cilvēks, izdzīvoju, pateicoties, viņam, bet, vēl būdama nepilngadīga, aizmuku no mājām. Nevarēju vairs izturēt.» Lai varētu strādāt, piecpadsmitgadīgais meitēns teicis, ka viņai jau 18, tāpēc turpmāk dokumentos Marija vienmēr bijusi trīs gadus vecāka nekā patiesībā. «Kamēr nebiju satikusi Jēzu Kristu, turēju naidu uz mammu, nevarēju piedot, bet, kad iepazinu Dievu, rūgtums pārgāja.»

Paldies večiņai

Dievam Marija ieticēja 1993. gada 1. jūlijā. «Gulēju gultā un miru. Ārsti nezināja, ko darīt, biju dziļā depresijā – neēdu, nedzēru... Dievs atsūtīja kādu cilvēku, kurš teica: «Es zinu, kur ir ārsts!» Man gribējās dzīvot, tāpēc aizgāju uz draudzi, un jau pēc nedēļas varēju staigāt.» Tad Marija atcerējusies reiz Krievijā piedzīvotu epizodi.

Viņa ar vīru iegājusi restorānā un neviļus ieklausījusies divu pavecāku sieviešu sarunā. Viena raudot stāstījusi, ka jābrauc uz kara daļu, kur nosists mazdēls, bet nav naudas un padoma, ko iesākt. Marija, daudz negudrojot, atdevusi viņai prāvu naudas summu, un večiņa teikusi: «Meitiņ, es par tevi lūgšu Dievu, kamēr vien būšu dzīva!» Satikusi Dievu, Marija nav varējusi sagaidīt kristību dienu – tik ļoti gribējies būt tuvāk Viņam un lasīt Bībeli.

Kalpo pie slimniekiem

Piecus gadus Marijas dzīvoklī tikās baptistu draudzes māsu lūgšanas grupa, pēc tam viņa sāka mācīties kapelānu kursos. «Gribēju palīdzēt cilvēkiem – arī tiem, kas ir ļoti slimi. Tagad kalpoju slimnīcas paliatīvajā nodaļā. Desmit cilvēku jau atgriezušies, tomēr bieži ir tā, ka ejam vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ, jo nodaļā ārstējas cilvēki, kas ir ļoti, ļoti slimi un cieš stipras sāpes.»

Dodoties pie sirdzējiem, Marija rēķinās ar to, ka satiks daudzus neticīgos, kuru sirdis ir rūgtuma pilnas, jo viņi piedzīvo lielas ciešanas. «Eju ar pietāti, neuzbāžos, bet, ja cilvēks piekrīt, liecinu, ko Dievs darījis manā dzīvē. Tad var padomāt – varbūt arī viņš var uzticēties Dievam. Daudzi vēl nesaprot kapelāna darba būtību, tāpēc bijis arī tā, ka man prasa: «Ko tu atnāci, es taču vēl netaisos mirt!»

Bet kapelāns jau nav izvadītājs, mēs uzklausām un stiprinām dzīvos. Reizēm lūdzamies kopā ar slimnieku tuviniekiem, citreiz divatā, dažkārt – es viena.» Kalpošanā Marija vienmēr jūt Dieva tuvumu, bet arī viņai birst asaras, ja sirdzējs aiziet mūžībā.

Dēls mirstot atgriežas

Šoziem Marija zaudēja savu pieaugušo dēlu, bet meitiņa nomira 3,5 gadu vecumā. «Aleksandrs atgriezās 1994. gadā. Sākumā arī viņš cītīgi gāja uz baznīcu, bet tad atkal norāvās un sāka dzert. Kāds cilvēks dēlam aizrādīja, ka viņš ir pilns ar sātanu, un Saša vairs negribēja iet uz baznīcu. Pirms nāves, ārstējoties slimnīcā, viņš tomēr vēlreiz atzina Dievu, un tagad esmu droša, ka dēls ir pie Viņa.

Sēžot pie dēls gultas, nenojautu, ka viņš mirs, bet teicu, lai nožēlo savus grēkus, un Saša paklausīja. Pēc piecām dienām viņa vairs nebija...» Dzīves laikā Marijas dēls bieži lietoja alkoholu, tomēr māte no viņa nenovērsās. «Tagad mani uztur doma, ka dēls ir pie Dieva. Mazbērnu man nav.»

Mainās raksturs

Baptistu draudzē Marija kalpo, uzkopjot baznīcu un palīdzot pie kafijas galda, kad kristieši pēc dievkalpojuma pulcējas sadraudzības pēcpusdienā. «Kad mazgāju grīdu, bieži dziedu. Lai cik grūti ir bijis, turos pie Dieva apsolījumiem, kā, piemēram, Jāņa evaņģēlija 14. nodaļā: «Savu mieru es jums dodu, ne kā pasaule dod, es jums dodu.» Zinot šo patiesību, sirds nešaubās. Agrāk man bija slikts raksturs, biju atriebīga, nepacietīga, bet tagad, es ceru, vairs ne.»

Glezno eļļā

Marijai ir skaists vaļasprieks – viņa glezno. Zīmēt paticis jau bērnībā, bet toreiz trūkuma dēļ bijis jāiztiek ar oglīti. Padomju laikos talantu aizēnojuši politizēti pasūtījuma aģitācijas darbi, bet tagad var gleznot to, kas pašai patīk – ainavas, ziedus, kluso dabu. Daudzi darbi aizgājuši tautās, kāds pārdots, kāds dāvināts.

Marija glezno tikai eļļā, jo tā ir pateicīgāka tehnika. «Nu jau kādu laiku neesmu gleznojusi, vēl nevaru attapties pēc dēla aiziešanas. Lai strādātu, vajadzīga noskaņa. Es ceru, tā drīz atgriezīsies.»   

«Dievs man devis arī gleznošanas prasmi,» saka Marija.