Dievkalpojumus atcerei

No plkst. 10.40 dievnamā skanēs ērģeļmūzika. Dievkalpojumā muzicēs Jāņa Valdmaņa dzimtas pārstāvji, tostarp Lība Ēce Kalniņa.

Publicējam Ausmas Valdmanes rakstu, kas veltīts Jānim Valmdanim:

Ar mūžību krūtīs...

Pirms 100 gadiem pašā vasaras viducī šīs pasaules gaismu ieraudzīja zēns, kura rokās Debesu Tēvs ielika dāvanu un arī uzdevumu – caur dziesmu pasludināt Dieva vēsti.

Diriģents Jānis Valdmanis piederēja tai paaudzei, kas dziesmu un ticību Dievam kā tiltu pārcēla pāri tumšajai okupācijas upei. Ļoti daudzi tolaik pagura, nobijās un neizturēja. Taču Dievs izredzēja un sargāja tos, kas spēcīgām saknēm bija iesakņojušies Viņa draudzē un ticībā paļāvās uz Viņu.

To, ka Jānim ir muzikāla dvēsele, bija jaušams jau agrā bērnībā. Katrā malkas pagalē zēns iztēlē saskatīja mūzikas instrumentu. Reiz pat saviem spēkiem mēģināja vijoli uzmeistarot. Taču zināšanu un iemaņu bijis par maz, lai instrumentam skaņu atraisītu. Ganu gaitās ejot, varēja pēc sirds patikas izdziedāties. Pēc šādas aizrautīgas muzicēšanas viņam licies, ka pat meža zvēri viņā ieklausās. Taču tobrīd šis dabas bērns vēl nenojauta, ka Dievs viņu gatavo un rūda skaistam, bet grūtam mūžam.

Jānis piedzima 1911.gada 6.jūlijā Jūles un Hermaņa Valdmaņu ģimenē kā pirmdzimtais. Kad viņam bija pilni 3 gadi, pavisam drīz pasaulē jānāk māsiņai. Taču negaidot Puzes ciema „Mālēju” māju pagalmam pārlaidās tumša ēna. Laiki bija nemierīgi, un ģimene tika izšķirta. Brīdī, kad tēvs strādāja tīrumā, garām soļoja vācu karavīri, tie sagūstīja Hermani, un aizveda.

Mēnesi pēc šī notikuma piedzima māsiņa Olga. Nu zēnam vēl pašam mazam esot, jākļūst par mātes balstu un palīgu. Tikai pēc 7 gadiem necerēti atgriezās ģimenes galva. Bet Jānim no tā viegluma maz, jo tēva veselība jau stipri iedragāta . Viņa klusais sapnis mācīties mūziku arī nav realizējies, jo trūka līdzekļu un paša mūzikas instrumenta.

Redzot dēla lielo interesi, tēvs, lai arī ar grūtībām, vijoli tomēr nopirka.

Ar lielu entuziasmu sākās mācības pie mātes brāļa mācītāja Altara Altmaņa. Vēlāk šī vijoļspēles prasme ļoti noderēja. Laikā, kad draudzē citu instrumentu nebija, diriģents dziedātājiem melodiju iemācīja pats uz vijoles spēlējot.

Kāds gadījums Virpes pamatskolā liecināja, ka te aug lietaskoks. Tuvojās skolotāja dzimšanas diena. 5.klases meitenes iecerējušas viņu sveikt ar dziesmu, taču nav neviena, kas to varētu iemācīt. Dzirdēts, ka 4.klasē mācās zēns, kas spēlē vijoli. Katru vakaru skolas pagalmā notika mēģinājumi un Jānis ar lielu degsmi iejutās diriģenta lomā.

Apsveikums izdevās necerēti sirsnīgs, un skolotājs bija ļoti aizkustināts. Tādēļ dziedātāji Jāņa vadībā tika uzaicināti dziesmu atkārtot visas skolas audzēkņu priekšā.

Vecākais dēls jau paaudzies, un arī ģimene sakuplojusi. Bērnu pulciņš papildinājies vēl ar 3 brāļiem un māsiņu Martu. Prāts jau ļoti vilka uz diriģēšanu, taču tēvs bija kategorisks! „Ģimenei nepieciešamas Tavas darba rokas!” Taču redzot dēla lielo interesi par diriģēšanu, arī Hermaņa sirds atmaiga.

Jāņa sapnis piepildījās, un viņš aizbrauca uz diriģēšanas kursiem Ventspilī. Tos vadīja toreizējais Ventspils baptistu draudzes kora diriģents, viņa tēva brālis, arī Jānis Valdmanis. Sešu nedēļu laikā jaunajam censonim jāiemācās neiedomājami daudz.

Jāapgūst solfedžo un diriģēšanas pamati. Smagā lauku darbā rūdītajam puisim tas nebija viegls pārbaudījums. Taču atgriežoties mājās, jaunais diriģents ar lielu sparu iesaistījās draudzes darbā. Jānis sapulcināja jaunos muzicēt gribošos puišus, un kopā ar viņiem apguva pūšamo instrumentu spēli. Tā izveidojās Puzes draudzes pūtēju orķestris.

1935.gada pavasarī Jānis iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedri Irmu, un jau tā paša gada septembrī veda pie altāra. Irma bija vīdālniece. Viņas draudzei šis bija prieka un gandarījuma gads – ar lielām grūtībām celtais dievnams Vīdālē svinēja atklāšanas svētkus. Un sagadījās tā, ka Valdmaņu pāris bija pirmais, ko salaulāja šajā baznīcā. Vīdāles baptistu draudzē atkal tapa orķestris un koris, jo Jānis enerģiski iesaistījās muzikālajā kalpošanā. Vienīgi trūka instrumentu, tādēļ pats ar motorlaivu no Kolkas devās uz Rīgu tos pirkt.

Ar saimniekošanu Zilo kalnu pakājē jaunajai ģimenei tā īsti nevedās, un viņi nolūkoja jaunu dzīvesvietu Valdemārpils tuvumā. Cīruļu draudze kā spārnos – tieši tobrīd viņiem vajadzīgs diriģents. Mācītāja Alfreda Pētersona vadībā draudze ļoti izaugusi un aktīva. Arī koris spēcīgs – 40 dziedātāji ar izcili labām balsīm. Taču sākās padomju laiks un vietējai varai šīs aktivitātes kā gruzis acī. Baptistu draudze darbojas, bet kultūras namā galīgs panīkums. Tā nu jauno diriģentu izsauca uz „pārrunām” čekā. Viņš tāds spējīgs un darbīgs, vai nevēloties baznīcu pret kultūras namu mainīt? Taču Jānim strikta atbilde: „Nē, nemūžam!” Šie cilvēki atteikumus nebija raduši uzklausīt. Paķēris uz galda esošo ieroci, čekists to nervozi mētāja no rokas rokā, radot iespaidu, ka jebkurā mirklī var arī izšaut. Taču Dievs nomierināja šo nervozo roku un prātu. Sarunai beidzoties, bija jāparakstās, ka neviens vārds, kas šeit runāts, netiks izpausts.

Arī Talsu baptistu draudze bija bez diriģenta un Jānis saņēma aicinājumu vēl papildus kalpot arī tur. Svētdienās dziesmas Jānis noslīpēja un diriģēja pēc sava prāta. Bet tad brieda jaunas pārmaiņas. Tā kā dēls Imants jau strādāja Ventspils zvejas flotē, 1962.gadā uz šejieni pārcēlās arī pārējie ģimenes locekļi. Ventspils draudzē viņš vadīja gan vīru, gan jaukto kori. Līdz mūža galam viņš atcerējās, kā uzrunājis katru dziedātāju personīgi, un aicinājis nākt korī dziedāt. Svētdienās notika divi dievkalpojumi, kuros korim jādzied, un vakarā mēģinājumi.

Paradoksāli, ka visdrūmākajos padomju apspiestības gados koris piedzīvoja lielu uzplaukumu. Reizēm dziedātāju bija vairāk nekā vietu kora solos. Arī Ventspils varas vīriem tas nepatika. Pilsētas vadība mācītājam Ludvikam pavēlēja reģistrēt visus korī dziedošos jauniešus. Ko darīt? Ļoti spilgtā atmiņā palikuši tie mirkļi mūsmājās, kad mācītājs un diriģents pēc ilgām pārrunām un lūgšanām izšķīrās šīs prasības ignorēt un Dievam vairāk klausīt kā cilvēkiem. Pēc tam šo lēmumu akceptēja arī draudzes padome. Atlika gaidīt, kas notiks. Taču tik drosmīgu rīcību laikam pat viņi nebija gaidījuši, tādēļ mums, par lielu pārsteigumu, nekādas represijas nesekoja. Dievs bija ar mums, un darbs turpinājās.

Bijām dzirdējuši, ka Rīgas Mateja draudzes koris dara varenas lietas – iestudē oratorijas un kantātes. Koris mums spēcīgs – varbūt arī pamēģināt? Pēc Rīgas diriģenta Jāņa Ezeriņa iedrošinājuma nolēmām riskēt. Kad sākās darbs pie F.Mendelsona oratorijas „Elija”, vienubrīd arī likās, ka esam spēkus pārvērtējuši, bet Valdmanis bija prasībās konsekvents – atpakaļ ceļa vairs nebūs. 1971.gada jūnijā kora svētkos šo darbu atskaņojām. Panākumu spārnoti, ķērāmies klāt vēl vairākiem lieldarbiem. Pēdējā kantāte ko iemācīja un diriģēja pats J.Valdmanis bija Petersena „Dziesmu Skaņas.” Uz klavierēm pavadījumu spēlēja viņa meita Inese. Spraigā darbā Ventspilī bija aizritējuši vairāk kā 20 gadu. Viņa darbīgais gars un rokas aprima 2002.gada 5.augustā, sasniedzot 91 gada vecumu.