Ventspils Maratona kluba valdes priekšsēdētājs ANDRIS VALERTS ar savu komandu šobrīd intensīvi gatavojas Piedzīvojumu parka pusmaratonam un aicina arī citus ventspilniekus 18. un 19. jūnijā doties uz Piedzīvojumu parku – skriet vai papildināt līdzjutēju rindas. Paredzams, ka uz starta būs 1500 skrējēju un nūjotāju.
Daudzi uz jums skatās ar apbrīnu un pat skaudību: «Nu, jā, tas jau Valerts, bet es nemāku skriet.» Kāds ir jūsu ceļš pretim četriem maratoniem un 14 pusmaratoniem?
– Savulaik, lai varētu trenēties pie brāļa Arno Kiršteina, aizgāju mācīties uz Piltenes vidusskolu, kur viņš bija fizkultūras skolotājs, jo Arno teica, ka man vajadzētu skriet. Gadu cītīgi noskrēju, bet nebija rezultāta, lai gan kopā ar mani trenējās arī Aigars Matisons, kam bija labi panākumi. Toreiz izdomāju tā – ja nav gaidītā rezultāta, vairs neskriešu. Spēlēju basketbolu un futbolu, bet neskrēju.
Kad man bija 36 gadi, strādāju augstos amatos un bieži apmeklēju dārgus restorānus, pasūtot lielas un treknas porcijas, sākās problēmas ar asinsspiedienu. Pēc strīdiem padomes sēdēs bija pat tā, ka gāzos gar zemi. Svars bija sasniedzis 100 kg, staigāju aizelsies, lai gan spēlēju basketbolu un pāris reižu nedēļa braukājos ar riteni. Uzsveru vārdu braukājos, jo viena lieta, ja cilvēks trenējas nopietni, otra, ja braukalē un pēc treniņa atkal pieēdas un dzer alu.
Un kāda bija izeja?
– Man bija bieza apdrošināšana, gāju no viena ārsta pie otra, tērēju zālēm simtiem latu, bet nepalika labāk. Kad sesto reizi aizgāju pie ārstes, viņa teica: «Izģērbies mājās pie spoguļa un godīgi sev pavaicā, vai šāds tu patīc sievai?» Paklausīju šim ieteikumam un sapratu – tā vairs nevar, kaut kas jādara. Sazinājos ar Aigaru, viņš tobrīd jau aktīvi skrēja, un Aigars ieteica atkal mēģināt skriet. Tā pirms četriem gadiem novembrī sāku trenēties un jau 31. decembrī piedalījos Vecgada skrējienā Ventspilī. Jau tad man bija āķis lūpā un nolēmu skriet – nu jau pa īsto.
Tas ir nopietns lēmums, jo nevaļa un cilvēcīgais vājums bieži aizšauj priekšā kāju daudziem labiem nodomiem.
– Būdams finansists, protu labi plānot laiku, uzsākot treniņus, tas bija būtisks faktors. Fiziski sākumā, protams, bija grūti, joprojām mocījos ar aizdusu, bet man palīdzēja tas, ka skrējām divatā, kopā ar Vairi Miltiņu. Sākumā partnera klātbūtne ir īpaši svarīga. Kad lietus dēļ negribēju skriet, Vairis teica: «Ejam!» Tagad lietus, sniegs vai vējš man netraucē, esmu trenējies pat ļoti lielos mīnusos, ka termometra stabiņš rādīja 24. Pēc skriešana ieeju dušā, un visas neērtības tūdaļ aizmirstas, paliek tikai baudas izjūta.
Cik bieži jātrenējas, lai justos labi un varētu domāt par rezultātu?
– Vismaz trīs, bet vēl labāk – četras piecas reizes nedēļā pa stundai. Tikai tā soli pa solim, sevi disciplinējot, var tikt pie rezultāta. Pretējā gadījumā būs tāpat kā ar braukalēšanu, proti, sanāks skraidelēšana. Man palīdzēja arī tas, ka pēc Vecgada skrējiena tūdaļ sāku plānot nākamās sacensības. Jau maijā piedalījos Rīgas pusmaratonā, ar prieku secinot, ka, pateicoties skriešanai, krītas svars. Bija brīdis, kad tas stāvēja uz vietas, bet, pamainot treniņu intensitāti un izvēloties pareizu uzturu, liekie kilogrami pazuda.
Kāda ir skrējēja ēdienkarte?
– Pēc savas pieredzes varu teikt, ka vakaros jāatsakās no saldumiem. Pusdienlaikā var apēst kaut vai trīs eklērus, bet vakarā organismam vajadzīgas olbaltumvielas. Es varbūt grēkoju, jo vakariņas ēdu pat deviņos desmitos, bet tas notiek pēc intensīva treniņa.
Stresainajā periodā, kad vēl neskrēju, piektdienās varēju izdzert pudeli, pat pusotra vīna, savukārt tagad alkoholu lietoju reti, jo vai ikdienu ir treniņi, brīvdienās sacensības – nu, kāds te vīns?! Varu to atļauties, bet pirms mačiem negribas – jābūt tīram!
Vai, regulāri skrienot, cilvēka dzīve nezaudē spilgtumu?
– Nepavisam! Piemēram, vakar kopā ar mūsu Maratona kluba dalībnieku Uvi bliezām ļoti smagā un sarežģītā treniņā, bet pēc tam bija tāds prieks! Šobrīd sadarbojos ar vienu no Latvijas labākajiem treneri Juri Beļinski, ievēroju viņa norādījumus, tāpēc man ir interesanta un dinamiska treniņprogramma. Piemēram, noskrienu 200 metrus ātri, tad skrienu lēni, 200 metrus ātri, atkal lēni.
Iesācējiem ir ļoti svarīgi pirms pievēršanās skriešanai pakonsultēties ar treneri, kas palīdzēs izstrādāt individuālu treniņu plānu, lai būtu pareiza slodze un varētu sasniegt vēlamo rezultātu – gan ātrumā, gan svara zaudēšanā. Trenerus var atrast gan sporta skolā Spars, gan Maratona klubā, turklāt mūsu skrējēji neatteiks iesācējiem patrenēties kopā, paskriet līdzās, jo katrs atceras, cik grūts bija sākums. Arī skrējējiem pazīstamie laimes hormoni neizdalās uzreiz, bet priecīgā ziņa ir šāda – rezultāts parādās jau pēc piecām nedēļām, un tas taču nav ilgi, vai ne?!
Maratona klubā labi jūtas arī nedrošie un tie, kas pirms tam nav skrējuši?
– Tieši tā! Mēs cits citu uzmundrinām, iesakām, ko un kā darīt. Kaut vai tik vienkāršu lietu kā vēderpreses trenēšanu vieglāk veikt kopā. Vienatnē ātri piezogas negribēšana, slinkums, bet komandā viss vedas labāk, turklāt tas izslēdz iespēju nepareizi noslogot ķermeni. Arī tas ir svarīgi, jo sportojam, lai justos labi, nevis iedzīvotos jaunās kaitēs.
Kādu principu ievērojat, vadot un organizējot Maratona kluba darbu?
– Nedomāju par naudu – tādā izpratnē, ka tad, ja no sirds darīsi pozitīvas lietas, tā pati atnāks. Varbūt skan neticami, bet tā ir. Cilvēki jūt, kas ir falšs, kas patiess, tādēļ vairs nebrīnos, ja kāds atnāk un saka: «Andri, es zinu, ka tu rīko pusmaratonu, un gribu pasākumam ziedot naudu.» Mums klubā ir gan bezdarbnieki, gan turīgi cilvēki, bet tas nav iemesls, lai nesaprastos. Un mans mērķis, vadot klubu, ir uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti. Piemēram, kad šopavasar aizbraucām uz Prāgas pusmaratonu, 14 skrējējiem tas bija pirmais ārzemju brauciens.
Jā, ar laiku Maratona kluba aktivitātes varbūt pat nesis peļņu. Aizverot acis, redzu, ka esam apavu ražotāju Brooks vai Saucony
pārstāvji Baltijā, katrā Latvijas pilsētā ir mūsu filiāle. Nākamgad, 1. aprīlī, gribētos izaicināt skrējēju kluba Noskrien.lv dalībniekus, mērojoties spēkiem Berlīnes pusmaratonā.
Bet nu pastāstiet, lūdzu, kas 18. un 19. jūnijā notiks tepat Ventspilī, Piedzīvojumu parkā!
– Es tos gribētu saukt par svētkiem, jo abas dienas būs veltītas gan sportam, gan atpūtai. Sestdien, 18. jūnijā, notiks skrējieni bērniem 300 un 1000 metru distancē. 1.–4. klašu audzēkņiem paredzēts arī 2100 metru stafetes skrējiens. Visi 400 mazie skrējēji saņems īpašus numurus, medaļas, atbalstītāju sarūpētus maisiņus ar saldumiem un augļiem. Naudu, ko mazo skrējēju vecāki iemaksās kā dalības maksu, pēc tam ziedosim veselības uzlabošanai kādam mazajam slimniekam. Pēc skrējiena mazajiem būs disenīte un apbalvošanas ceremonija.
Sestdien jau no paša rīta varēs reģistrēties un saņemt čipus arī 19. jūnija skrējienam (čipus izsniegs arī nūjotājiem). Savukārt ap pieciem pēcpusdienā notiks telšu pilsētiņas atklāšana, tiks iedegts Līgo ugunskurs. Kopā ar Latvijas labākajiem skrējējiem, piemēram, Valēriju Žolneroviču, un viesiem no Etiopijas varēs piedalīties iesildīšanās treniņā, pēc tam – makaronu pārtijā.
Svētdien Piedzīvojumu parkā var ierasties jau deviņos, bet plkst.11 ir doma izveidot cilvēku aleju nelielam sadraudzības skrējienam. Tas nozīmē, ka uz starta izies cilvēki ar īpašām vajadzībām, arī ratiņkrēslos sēdošie. Sekos Latvijas labāko sportistu novēlējumi, iepazīstināsim klātesošos ar elites sportistiem, būs domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga uzruna un, tāpat kā pērn, par pusmaratona, satelītskrējiena un nūjošanas startu paziņos pils lielgabala zalve.
Un kādi pārsteigumi gaidāmi?
– Piecos trases punktos, piemēram, Saules un Inženieru ielas krustojumā, būs noorganizēta īpaša kultūras programma pasākuma dalībnieku atbalstīšanai, uzvarētājiem pasniegs saņems ozollapu un ziedu vainagus, visi dalībnieki pēc finiša saņems bezmaksas pusdienas, viņus priecēs grupu Jūras akmentiņi un Rīgas akmentiņi dziedātāji. Naudas balvas tiks pirmajiem sešiem uzvarētājiem visās distancēs, īpašu prēmiju saņems arī trases rekordists. Daudzi dalībnieki aizies mājās ar dāvanām, bet sīkāk neatklāšu, lai ir neliela intriga.
Kā tie, kas šoreiz neskries un nenūjos, var uzmundrināt sportotājus?
– Pie mājām var izlikt magnetofonu ar tumbām – lai skan mūzika! Tāpat droši var spēlēt ģitāru, skaļi aplaudēt, der viss, kas uzlabo omu. Ja būs karsts, privātmāju īpašnieki ar šļūtenēm var atsvaidzināt skrējējus (mēs pat esam gatavi pēc tam samaksāt ūdens rēķinu).
Atgādiniet, lūdzu, sportotājiem, kas jāzina pirms sacensībām?
– Iepriekšējā dienā nevajag sevi pārpūlēt ar treniņiem, pa malciņam jādzer daudz ūdens. No rīta ēd auzu putru, pusdienās – kartupeļus, gaļu un dārzeņus, vakariņās der makaroni ar sieru, tunci vai vistu un garšīgas maizītes, pat torte. Savukārt sacensību rītā ēdam ne vēlāk kā četras trīs stundas pirms starta, vislabāk apēst divas siermaizes un auzu pārslu putru ar ievārījumu un dzert zaļo tēju ar medu. Pirms starta var padzerties nedaudz ūdens, bet tā, lai vēderā neklunkšķ.
Nu, ko, veiksmi jums un visiem sportotājiem! Lai Ventspilī labi izdodas noorganizēt arī otro Latvijas Nūjotāju festivālu, kas notiks 20. augustā.
Komentāri (0)