Bērnībā KĀRLIS PUĶĪTIS gribēja kļūt par tantiņu, kas zoodārzā kontrolē biļetes, bet nu jau septiņus gadus viņš ir ordinēts luterāņu mācītājs un kalpo Piltenes, Užavas un Landzes draudzē.
Lauku mācītājs – kaimiņš, ar ko parunāt
040. dzimšanas dienas priekšvakarā (mācītāju varēs sveikt 6. jūnijā) Kārlis atzīst – viņa īstā vieta ir lauku draudzē, kur ļaudis cits citu pazīst un ir neiespējami tēlot, jo patiesība ātri nāk gaismā.
Tantiņa zooloģiskajā dārzā bija ļoti senas bērnības sapnis, ko gudroji pēc tam?
- Gribēju būt jūrnieks, vēsturnieks, dažādas domas bija, bet tas, ka vēlos būt mācītājs, ienāca prātā 1999. gadā. Līdz tam baznīcā iegriezos reizi piecos gados, bet kādā dienā, kad bija grūtības, paņēmu mammas dziesmu grāmatu, nolasīju Tēvreizi un īsu lūgšanu ar vēlmi Dievs, izmani manu dzīvi!. Tobrīd ar šiem vārdiem domāju citu darbu, naudu, ne jau to, ka gribu būt mācītājs, bet pēc trim dienām, staigājot Rīgā pa Lielajiem Meža kapiem, sapratu – vienīgais, ko gribētu, ir kļūt par mācītāju. Aizgāju uz Mežaparka draudzi un savu vēlmi darīju zināmu mācītājam Rolandam Eimanim, kas teica: «Lēnām, lēnam – vispirms iesvētīsimies un tad skatīsimies.» Eimanis bija pasniedzējs Lutera akadēmijā, un tā man pamazām viss sakārtojās.
Visu interviju lasi rītdienas laikrakstā “Ventas Balss”!
Komentāri (0)