Ruka: Spilgtie iespaidi paliek prātā

Patiesība Elvitai vajadzīga tādēļ, lai pastāstītu citiem, kā jūtas vienkāršais cilvēks. Arī viņas pēdējais lielais projekts 15 jukušas avis aizsākts ar šādu mērķi un veltīts tiem, kas stāv ārpus politikas – bijušās PSRS iedzīvotājiem. Katram no viņiem ir savs stāsts, un Elvita tos labprāt uzklausa – tāpat kā savulaik, producējot dokumentālo filmu manis ir vairāk..., uzklausīja mūziķi Birutu Ozoliņu, bet, veidojot Sekotājus, mēģināja saprast, kādēļ cilvēki dodas uz Saules pilsētu Krievijā pie pašpasludinātā mesijas Visariona.

Lasot jūsu rakstus un sulīgās ceļojumu piezīmes, skatoties producētās filmas, top skaidrs – jūs nebraucat pa virsu, bet vienmēr rokat dziļi. Kā tas izdodas?

– Dzīvē vienmēr esmu centusies darīt to, ka mani ļoti interesē. Tas nekad nav bijis viegli, absolūti ne, bet brīžiem, izvērtējot, ko daru, pati sev uzdodu jautājumu: «A kā tā sanāca?»

Kad vēl studēju Mākslas akadēmijā, rakstīšana kļuva par maizes darbu un es atklāju, ka vairāk par mākslas darbu mani interesē cilvēka dzīve. Vēlāk atradu sižetus filmām, rakstīju scenārijus un dabūju naudu. Dokumentālo kino atklāju no otras puses, tomēr tas ir dārgs prieks, tādēļ visu laiku nevar nodarboties ar kino, bet stāstus meklēju vienmēr. Un, lai tos atrastu, ne vienmēr kaut kur jābrauc, savukārt, lai gūtu panākumus, uz otru nedrīkst skatīties no augšas, iedomājoties, ka esi par viņu gudrāks, skaistāks, labāks...

Visu interviju lasiet rītdienas laikrakstā “Ventas Balss”!