Mazbērni mēģinās dzīvot Īrijā

Satikties ar Gunitu ieteica Puzes pagasta sociālā darbiniece Skaidrīte Bruhanova, jo omīte ne tikai pieskata bērnus, bet arī rūpējas par viņu izglītošanos un saturīgu brīvā laika pavadīšanu. Ieradušies Stiklos, satikām tikai Gunitu, jo Martins un Rebeka atrodas Īrijā. Bērni turpceļā devušies, lai paliktu pie mammas. Vismaz mēģinātu, jo vēl nav zināms, kā izdosies iedzīvoties jaunajā skolā, kur mācības notiek angļu valodā.

Gunita, kāda ir jūsu meita?

– Ļoti uzņēmīga, mērķtiecīga un apņēmīga. Kad viņa pirms pieciem gadiem brauca projām, vienojāmies, ka Vita pelnīs naudu, bet es palikšu ar bērniem. Ja viņa nebūtu aizbraukusi, mums visiem vajadzētu iztikt no manas algas, ko nopelnu Stiklu skolā, kur strādāju par noliktavas pārzini. Latvijā Vitai atrast darbu neizdevās, tāpēc tika meklēts cits variants. Teikšu godīgi – bija bail laist viņu projām, cik nav dzirdēts, ka ārzemēs ar meitenēm var notikt dažādas lietas, bet iedrošināja gaišreģe, kas pateica: «Pirmajos trīs mēnešos ies grūti, pēc tam ^–– labi!»

Ko Vita Īrijā dara?

– Pirmos trīs mēnešus strādāja zivju cehā, bet pēc tam – līdz pat šodienai – rūpnīcā, kurā izgatavo čipkartes. Pirmo reizi iekārtošanās darbā notika ar Rīgas firmas palīdzību, otrreiz Vita izmantoja personīgos kontaktus. Daudzi teica, ka esmu traka, laizdama meitu prom, bet es neko daudz citos neklausos. Mums ir sava dzīve.

Cik bieži Martins un Rebeka satika mammu?

– Samērā bieži, jo Vita lidoja šurp, mēs ar bērniem – uz Īriju. Šopavasar Martins beidza 3., māsa – 5. klasi. Kad mamma aizlidoja pirmo reizi, mazbērni nesaprata, ka viņa nebūs mājās ilgu laiku. Par laimi, no Stikliem uz Puzi iet autobuss, kas savāc skolēnus, tāpēc šajā ziņā problēmu nebija. Savukārt, ja gribējām atpūsties, es pati sēdos pie stūres, un mēs ceļojām tepat, pa Latviju. Vedu bērnus uz cirku, uz leļļu teātra izrādēm Rīgā, braucām uz Ventspili. Savukārt, kad Latvijā bija Vita, viņa ar bērniem reiz aizbrauca atpūsties uz Somiju.   

Kas, aizstājot mammu, ir pats grūtākais?

– Mazo slimošana. Par laimi, viņi neslimoja bieži, tāpēc neizmantoju slimības lapu. No mājām līdz darbavietai ir pāris minūtes, tāpēc centos iekārtoties tā, lai pagūtu gan pastrādāt, gan aprūpēt mazos.

Dažreiz, protams, ar mazbērniem esam strīdējušies, bet vienmēr izdevies visu izrunāt un sarunāt tā, lai neviens necieš. Visvairāk uztraucos, kad Rebeka gribēja patusēt ar draugiem, dodoties tālāk no mājām. Mācībās mazbērniem veicās labi, mācību gadu viņi vienmēr beidza ar skolotāju izsniegtiem pateicības diplomiņiem.

Vai gadījās, ka mazbērni raudāja un sauca mammu?

– It kā nē. Vakaros parasti kopīgi lasījām pasakas vai skatījāmies multenītes, parunājāmies, samīļojāmies, un bija labi. Pirms trim gadiem mājās ievilka internetu, tāpēc ar mammu varēja sazināties dažādos veidos. Mazie ar Vitu bieži sazvanījās, bet sākumā cītīgi rakstīja vēstules un sūtīja mammai zīmējumus.

Teicāt, ka mazbērni mēģinās mācīties Īrijas skolā, tātad viņi aizbrauca pavisam?

– Nē, jo jūlijā jāpiedalās Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Gan Rebeka, gan Martins dzied un dejo. Kāpēc bērni līdz šim nepalika pie mammas? Redzat, Vita cerēja, ka Latvijā uzlabosies ekonomiskā un viņa varēs atgriezties mājās, bet nu meitiņa saprata, ka paliks Īrijā. Vismaz šobrīd nav doma atgriezties.

Esat noilgojusies pēc mazbērniem?

– Vēl neesmu paguvusi, jo skolā beidzās mācību gads un bija daudz darāmā. Bet, no otras puses, jā – kaut kas pietrūkst, lai gan tagad, vasarā, Stiklos atpūšas arī mana dēla bērni Adele un Tomass.

Ko varat ieteikt citām mammām – braukt vai nebraukt, uzticēt bērnus tuviniekiem vai palikt Latvijā?

– Tā jau būtība ir bezizeja, nevis vieglprātīgs lēmums, tāpēc saprotu vecākus, kas dodas peļņā. Skolu pastāvēšana laukos ir zem jautājuma zīmes, darba daudziem nav – ko lai dara? Starp citu, es pērn vasarā lasīju Norvēģijā avenes. Arī šovasar braukšu. Vienīgais, ko lieku pie sirds vecākiem, kas dodas peļņā, – nepazūdiet pavisam un interesējieties par saviem bērniem! Viņiem jūs esat vajadzīgi.