Ričards Ozols: Man patīk sniegt labāko no sevis

Šobrīd atkal esi daļa no Ventas Balss kolektīva, jo sākusies tevis pērnajā vasarā sagatavotā projekta realizācija. Kādi jauninājumi sagaida Ventas Balss lasītājus?

– Portālam būs jauns un responsīvs dizains, tas būs ērti lasāms no jebkuras ierīces. Ieviesīsim e-avīzi, proti – lasītāji turpmāk varēs abonēt gan ierasto papīra formātu, gan avīzes digitālo versiju. Projekta gaitā atjaunosim arī redakcijas datortehniku un programmatūru, lai efektīvāk, labāk un ērtāk var strādāt. Tehnoloģijas ļoti strauji attīstās, un prieks, ka mūsu vietējais medijs iet līdzi laikam.

Vai tavā pieredzē šis ir viens no lielākajiem projektiem?

– Tā nevarētu teikt, bet noteikti unikāls, jo ir iesaistītas valsts struktūras – Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) – un Eiropas Savienības finanšu līdzekļi. Ir jāveic konkrētas darbības arī ar projekta dokumentāciju, lai nauda tiktu veiksmīgi apgūta. Pozitīvais – CFLA cilvēki ir atsaucīgi, vadlīnijas ir skaidri uzrakstītas, nav nekādu zemūdens akmeņu un kļūdīties ir salīdzinoši grūti, interpretācijai ir maz vietas. (Smejas.) Iepriekš ar projektiem esmu darbojies finanšu konsultāciju jomā. Strādāju finanšu konsultāciju uzņēmumā Deloitte par revidentu, tāpat arī esmu strādājis nodokļu departamentā ar saistīto pušu darījumiem. Tā ka nevar teikt, ka neesmu strādājis ar likumdošanu, tieši otrādi – esmu ar to strādājis daudz, jo finanšu konsultāciju biznesā reputācija ir ļoti būtiska. Taču, ja runājam par projektu izmēriem, tad ir bijuši arī gan naudas, gan laika ziņā stipri lielāki projekti par to, pie kura šobrīd strādāju Ventas Balsī.

Tev bija iespēja Ventas Balss kolektīvu iepazīt jau vasarā, kā tu to raksturotu?

– Ļoti saliedēta komanda – kā bobslejisti, kur visi brauc vienā bobā.

Redakcijas komandu raksturo ar sporta terminiem, tavs pamatdarbs Ventspilī ir sporta jomā – hokejā.

– Esmu Ventspils Hokeja savienības direktors un vienlaikus arī tās struktūrvienības Ventspils Hokeja sporta skolas, kas ir akreditēta profesionālās ievirzes izglītības iestāde, direktors. Arī pamatdarbā saskaros ar valsts uzstādījumiem un sava veida rāmjiem, kādos ir jāstrādā. Tas palīdz saprast Ventas Balss projekta kontekstā, kur skatīties un vajadzības gadījumā vērsties pēc palīdzības.

Sportā esmu jau no sešu gadu vecuma. Esmu nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, tiesa – nekad profesionāli. Vienmēr man ir bijis mērķis pelnīt sev iztiku ar galvu. Nenožēloju, ka cītīgi mācījos un gāju pa ceļu, kurš ir atšķirīgs no profesionālā sporta.

Ar kādiem izaicinājumiem saskaries kā hokeja skolas direktors?

– Izaicinājumu netrūkst. Ir daudz iesaistīto pušu. Primāri tie ir bērni, kas spēlē hokeju, – ir jārada viņiem labākie apstākļi, kādi pie mums iespējami. Ir jāstrādā ar treneriem, jārūpējas par infrastruktūru. Lielu daļu mana darba veido komunikācija ar vecākiem, kuri ir ļoti aktīvi un labprāt piedalās visā. Globālā temperatūra ir pozitīva. (Smejas.) Sadarbojamies arī ar Latvijas Hokeja federāciju, kas organizē čempionātu, kurā mūsu komandas piedalās. Arī tur ir savas nianses, gan lietas, par kurām pacīnīties, gan reizēm jāmāk pielāgoties.

Rudenī pabiji Amerikā – pieredzes apmaiņā hokeja jomā.

– Jā, biju Amerikā! Piepildīju tādu nelielu savu sapni. Pie tam, izturot konkursu, konkrētā pieredzes apmaiņas projektā brauciens man bija par brīvu. Projektu īstenoja Amerikas vēstniecība Latvijā. Bijām desmit latvieši, no Ventspils bijām divi – es un Ventspils sieviešu hokeja komandas vārtsardze Evija Santenava, bija arī kolēģi no Liepājas, Valmieras, Daugavpils, Rīgas un Jelgavas. Trīs dienas bijām Ņujorkā, iepazinām Amerikas kultūru, pēc tam devāmies uz mazāku pilsētu, kur septiņas dienas intensīvi strādājām ar vietējām hokeja organizācijām – gan tādām, kas strādā ar bērniem, gan tādām, kas ar studentiem. Daudz dažādos hokeja elementos tikām iesaistīti, lai saprastu, kā lietas notiek Amerikā. Mūsu komanda bija vienisprātis, ka amerikāņi nedara neko daudz savādāk kā mēs. Dažos momentos mēs esam viņiem priekšā kvalitātes ziņā, taču tā masveidība, haļļu pieejamība un profesionāļu skaitliskais lielums ir neatsverami, un vecumā pēc 16 gadiem viņu kvalitatīvais izrāviens ir būtiski pārāks par mūsējo. Domāju, tīri aiz skaitliskā lieluma. Viņu ir vairāk, un līdz ar to arī cilvēku ar izteiktiem talantiem hokejā ir vairāk. Atšķirīga ir arī amerikāņu vecāku attieksme – viņiem ir svarīgi, lai bērns jūtas laimīgs, neatkarīgi no tā, ko un kā viņš dara, bet pie mums vecāki nereti pārspīlē un uzliek savu plānu bērnam. Amerikā vecāki un treneri nemitīgi uzsver labās lietas, ir atbalstoši, maz kritizē vai aizrāda. Latvijas hokejā esam daudz skarbāki pret bērniem. Tā ir fundamentāla atšķirība, un to es vēlos mainīt.

Tātad, tavuprāt, mums vajadzētu pārņemt šo pieredzi slavēšanas jomā?

– Jā, tas strādā labāk. Manī skan bērnībā no mammas dzirdētais: Nedari citam to, ko tu negribi, lai dara tev. Es noteikti negribētu, ka mani lamā un kaut kā neveselīgi stumj uz priekšu virzienā, kurp es pats nevēlos iet.

Pieminēji, ka savulaik apzināti izvēlējies iztiku pelnīt ar galvu, nevis ar profesionālo sportu. Vari mazliet plašāk komentēt šo savu izvēli?

– Neslēpšu, ka vecāki mani vienmēr uz to ir mudinājuši un teikuši, ka sports var beigties, ka uz to paļauties nav droši. Jebkurā brīdī var būt trauma, var nepaveikties izvērst karjeru tā, lai nodrošinātu sev labklājīgu dzīvi, – ir jābūt ļoti spēcīgam, ļoti disciplinētam, ir jābūt dabas dotam talantam un apstākļu sakritībai, veiksmei, lai no sporta varētu dzīvot pārticīgi. Mani vecāki teica, ka ir jāmācās, un es arī vienmēr esmu izcili mācījies. Pie tā tiku radināts jau no mazotnes, tāpēc man nekad nav bijis grūti kaut ko jaunu apgūt.

Es gribētu izcelt Ventspils ģimnāziju. Tā ir skola, kas izveidoja mani par to, kas es esmu! Man ļoti patika gan skolotāji, gan pati skola. Biju ļoti aktīvs jaunietis, iekļuvu arī skolēnu parlamentā, kurā strādāju par sporta ministru un mēģināju skolas vidi uzlabot savā jomā. Pēdējos skolas gados jau biju skolēnu parlamenta prezidenta vietnieks.

Pēc tevis teiktā ir noprotams, ka tev tiešām patīk būt līderim!

– Jā! Man patīk sniegt labāko no sevis.

Kurā augstskolā mācījies?

– Es ieguvu dubultgrādu Banku augstskolā un Šveices Biznesa skolā 2015. gadā. Studēju angļu valodā, kas man ir pavēris daudzas iespējas pēc tam. No Banku augstskolas devos apmaiņas programmā uz Kipru, kur nodzīvoju deviņus mēnešus – mācījos universitātē un ieguvu ļoti daudz draugu no visas pasaules. Ar viņiem sazinos joprojām, daudzi ir tālu tikuši sava dzīvē, un mani tas arī stimulē turpināt augt. (Smejas.) No augstskolas 3. kursa otrajā semestrī biju praksē Varšavā, tur pavadīju sešus mēnešus un ieguvu pieredzi, kā sastrādāties dažādām cilvēku grupām. Tā kā Banku augstskolā lekcijas bija vakaros un sestdienās, svētdienās, varēju 4. kursā jau sākt strādāt. Sākās mans darbs Deloitte, kas šobrīd ir pasaulē vērtīgākais finanšu zīmols. Tur nostrādāju astoņus gadus – četrus gadus kā finanšu revidents un četrus kā nodokļu konsultants. Ar lepnumu vēl šobaltdien valkāju Deloitte džemperīšus. Es nevaru atrast īstos vārdus, lai izteiktu, cik daudz kam esmu izgājis cauri, tur strādājot. Domāju, ja nebūtu mana lēmuma atgriezties Ventspilī, es tur strādātu joprojām.

Kāpēc tomēr nolēmi atgriezties?

– Apprecējos, pieteicās ģimenes pieaugums, un es nevarēju iedomāties, kā Rīgā audzināt savu atvasi. Zināju, kas ir Ventspils. Man ir svarīga mana bērna drošība, iespējas attiecībā uz izglītību un pulciņiem. Arī tuvums maniem vecākiem bija ļoti svarīgs, jo ikdienā abi ar sievu daudz strādājam.

Vari nedaudz pastāstīt par saviem vecākiem un vecvecākiem?

– Ģimenes sajūta manī ir ļoti spēcīga. Mana vecmāmiņa Biruta Ozola bija vecmāte Ventspils slimnīcā. Daudziem maniem vienaudžiem viņa ir bijusi pirmais cilvēks, kuru viņi satikuši šajā dzīvē. Mans vectēvs bija Valdis Ozols, kurš savulaik ir bijis Ventspils slimnīcas vadītājs. Mana vecmāmiņa no mammas puses Anna Legzdiņa bija kardioloģe. Mana mamma Inese Ozola kā māsiņa Ventspils slimnīcā nostrādāja vairāk nekā 23 gadus. Tā ka – nāku no ārstu ģimenes. Mans tēvs Roberts Ozols nav izvēlējies ārsta profesiju, neskatoties uz to, ka abi viņa vecāki un mana tēva māsa Ieva Ozola, kas joprojām ir Bērnu nodaļas vadītāja Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā, ir medicīnā. Mans tēvs pateica, ka ārsts viņš nebūs. Jaunības gados viņš nodarbojās ar bobsleju, savulaik ir trenējies plecu pie pleca ar Latvijas bobsleja ikonu Sandi Prūsi. Tēvs ilgus gadus ir nostrādājis kokapstrādes uzņēmumā Kurekss.

Tu strādā arī Ventspils pilsētas domē.

– 2023. gada vasarā pamanīju Ventspils portālā, ka tika palielināts Ekonomikas un budžeta komisijas sastāvs par diviem locekļiem un izsludinātas vakances. Esmu pateicīgs, ka, novērtējot manu iepriekšējo pieredzi, tiku pieņemts. Nu jau pusotru gadu darbojos kā pilntiesīgs Ekonomikas un budžeta komisijas loceklis, zināmā mērā esmu iesaistīts pilsētas pārvaldībā. Neeju tur ar mērķi atsēdēt, eju ar mērķi dot savu pienesumu. Esmu padzīvojis ārpus Latvijas, esmu padzīvojis Rīgā, uzskatu, ka man ir gana laba spriestspēja par to, kādai būtu jābūt lietu kārtībai. Nebaidos izteikt savu viedokli. Komisijas sastāvs ir ļoti spēcīgs, man ir daudz ko mācīties.

Vai šobrīd ņem arī kādus papildu darbus finanšu auditā?

– Nē, to nebūtu iespējams apvienot. Jau darbu Ventas Balsī ar pamatdarbu un domi apvienot nav viegli. Nākas pasvīst, taču esmu pateicīgs par iespēju. Nav tik vienkārši, taču uzskatu, ka šādi es eju divreiz ātrāk uz priekšu.

Laiku atrodi arī maģistrantūras studijām Ventspils Augstskolā!

– Nejauši satiku kādu savu paziņu, kuram tieši tajā dienā bija izlaidums Ventspils Augstskolas maģistros. Līdz tam nebiju aizdomājies par to, ka es varētu Ventspilī gada laikā iziet maģistrus. Intereses pēc aizgāju apjautāties, un nu jau es esmu pabeidzis visas studijas, atlicis uzrakstīt un aizstāvēt maģistra darbu.

Par ko tas būs?

– Rakstīšu par viena digitālā risinājuma ieviešanu sporta skolu vai sporta klubu vidē. Tas ir mans tāds ilgi auklēts bērns, kuru apdomāju un mēģinu palaist dzīvē.

Brīvajā laikā labprāt dodies medībās.

– Jau no sešu gadu vecuma dodos medībās, tēvs mani ņēma līdzi. Arī mana tēva tēvs bija ļoti kaislīgs mednieks. Bieži arī makšķerēju. Daudz laika pavadu, rūpējoties par medību infrastruktūru – būvējot tornīšus. Es esmu dabas mīlis. Dodos meklēt ragus, patīk sēņot un doties pārgājienos, laivu braucienos. Visus savus brīvos brīžus mēģinu pavadīt pie dabas, protams, respektējot sievas vēlmes un nu jau arī manas mazās meitiņas aktualitātes.

Cik veca viņa ir?

– Manai meitiņai ir nedaudz vairāk par diviem gadiem. Viņa studē bērnudārzā Saulīte. Esmu priecīgs, ka mana meitiņa tieši tur apgūst savas pirmās zināšanas.

Cik drīzā laikā Ventas Balss lasītāji var gaidīt jauninājumus, par kuriem stāstīji intervijas sākumā?

– Tas ir process, kurš sastāvēs no vairākiem etapiem. Projektu ir paredzēts pabeigt šogad. Ceru, ka līdz jūnijam jau būs pirmie taustāmie rezultāti, kurus varēs novērtēt Ventas Balss lasītāji.