Guntis Blumbergs: Aizsāktie darbi raisa jaunas vīzijas

«Tas ir kā daudzkrāsaini stikla gabaliņi, kuri ir jāpieslīpē, jāsaliek kopā – un tad laba vitrāža sanāk,» teic Blumbergs.

Joprojām nav pieņemts pilsētas budžets. Kāds būtu jūsu komentārs par situāciju?

– Gatavojamies pieņemt budžetu 13. februārī. Ja mēs esam strādājuši un šķiet, ka vēl vajag paskatīties budžetu, tad vajag, jo šodienas situācija ir ļoti sarežģīta. Nu, piemēram, pie Olimpiskā centra skrejceļa renovācijas jautājuma ilgi strādājām, jo sākotnēji budžetā tam bija plānota cita summa. Tagad tā ir palielināta. Un tādi ir vairāki jautājumi.

Bet es vienmēr saku, ka mums ir lieliska komanda bijusi visus šos gadus – gan ar ilggadējiem domes darbiniekiem, gan profesionāliem un gados jauniem kolēģiem. Tas ir kā daudzkrāsaini stikla gabaliņi, kuri ir jāpieslīpē, jāsaliek kopā – un tad laba vitrāža sanāk.

Tātad var teikt, ka jūs šajā periodā budžetā esat ne tikai griezuši kaut ko nost, bet arī likuši klāt.

– Šobrīd valstī visi ir sapratuši, ka Bordāna-Linkaita ostu reforma ir bijusi pilnīgs brāķis un pašvaldības ir jāatstāj ostu valdēs. Jo kopš 2019. gada decembra, kad pašvaldības tika izslēgtas no šīm valdēm, šo brīvostu darbības rezultāti Latvijā ir kritušies katastrofāli ne tikai attiecībā pret iepriekšējiem gadiem, bet arī attiecībā pret mūsu kaimiņiem.

Likumā ierakstīts, ka līdz 2024. gada 30. jūnijam valdībai, Satiksmes ministrijai bija jāiesniedz informatīvais ziņojums un grozījumi Ostu likumā, kur viss pirms tam bija pilnīgi skaidrs un izdiskutēts, piekrituši, ka pašvaldība ir jāatgriež valdes sastāvā. Drīz būs pagājis gads, un nekas nav iesniegts, un mēs nezinām arī, kas un kad tiks iesniegts. Ļoti svarīgs ir jautājums, lai brīvostas teritorijā katrs īpašnieks ar savu īpašumu var rīkoties atbilstoši nepieciešamībai. Piemēram, ir vācu investori, kas vēlas uzsākt savu biznesu, radīt jaunas darba vietas pilsētā, bet viņus interesē šim nolūkam iegādāties zemi īpašumā, nevis to nomāt uz 30–40 gadiem. Šobrīd mēs viņiem to vairs nevaram piedāvāt. Otrs piemērs – vienā vakarā samazināja iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumu daļu pašvaldībām, kur visu laiku IIN proporcija bija 80% pašvaldībām un 20% valsts budžetā. Vienā vakarā atņēma 5%! Pašvaldībām palika 75% no IIN, mums budžetā pēkšņi mīnusā 2 miljoni, bet budžets tiek plānots ilgtermiņā, ne jau uz vienu gadu – tātad katram gadam mīnusā 2 miljoni. Ko mums tajā brīdī darīt? Valstī tika pieņemti lēmumi, kas ļoti smagi atsaucas uz pašvaldību budžetiem, bet mēs esam iedzīvotāju priekšā atbildīgi! Jāpiebilst, ka vienlaikus pašvaldībām uzlikti papildu pienākumi, sākot ar atskurbtuves izveidošanu un daudzām citām funkcijām, kam arī nepieciešams papildu finansējums. Tātad tev faktiski ir jābūt gatavam uz visu! Tāpēc, kā es teicu, lai ir lēnāk – labāk septiņas reizes nomērīt un tad griezt, bet vismaz mūsu plānojums būs stabils.

Domē strādājat kopš 1997. gada.

– Jā, no 1997. gada 1. decembra – es to dienu atceros, kad atnācu uz Jūras ielas namu.

Kā atklājās jūsu talants saprasties ar cilvēkiem, būt 1. vietniekam sadarbības jautājumos?

– Varbūt man raksturs tāds (smejas). 1997. gadā, kad mani ievēlēja par deputātu, man kaut kad vasarā piezvanīja Lemberga kungs un uzaicināja uz sarunu. Un viņš teica, lai padomāju un nāku strādāt par vietnieku. Šajos daudzajos gados nācies sadarboties ar dažādu partiju un organizāciju pārstāvjiem. Galvenais bija meklēt un atrast saskarsmes punktus, tad sarunu biedrs arī kļūst atsaucīgāks, jo jebkurš jau ir ieinteresēts, lai viņa jautājumi virzās uz priekšu.

Kur jūs strādājāt tajā laikā?

– Kokapstrādes kombinātā, Ventspils kokā. Pēc augstskolas pabeigšanas es 11 gadus tur nostrādāju. Kad Lembergs man piezvanīja, es teicu, ka man jāpadomā. Viņš teica – jā, tu padomā, vai tu nāksi, un izdomā, kad tu sāksi.

Sākās jūsu laiks domē.

– Lai gan biju jaunpienācējs, es no sākta gala cenšos piekopt to, kas mācīts – ja tu esi uz vietas vai epicentrā, ja tu sēdi pie galda, tad tev ir jāizsakās par apspriežamo tēmu. Un, piemēram, iebildumi nedrīkst būt tukši. Man vienmēr ir bijis uzskats, ka, lai būtu virzība, nepieciešams izteikties pamatoti – «Es nepiekrītu, jo... Un es piedāvāju to un to», nevis es esmu vienkārši pret. Ja tu esi pret, tad tev jāpamato kāpēc un jāpiedāvā, kāds būtu cits iespējamais risinājums. Vienmēr mēs esam centušies strādāt mēķtiecīgi – ja tu kaut ko apsoli, tad tas ir jāizdara, un tas arī sagādā prieku, jo ir redzams rezultāts. Varbūt tāpēc es visu šo laiku strādāju sadarbības jautājumos. Jo kādreiz pat Lemberga kungs ir teicis, ka viņš brīnās, ar kādiem tik cilvēkiem es tiekos un runāju. Bet, lai tu saprastu, kas valstī notiek un kā tur tā vitrāža kārtojas, tev jāsatiekas ar ļoti daudziem un dažādiem cilvēkiem, rūpīgi jāuzklausa, lai tu izprastu situāciju, – sēžot tikai uz vietas, to nevar īstenot. No tā arī izriet nozares, par kurām esmu atbildīgs, kuras ir saistītas lielā mērā ar Rīgu – veselība un sports. Un Ūdeka, kad es to 90. gados saņēmu, bija ļoti daudz jautājumu, kas steidzami jārisina. Tāpēc šodien jāatzīst, ka Ūdeka – tā laikam ir mans sapņu darbs, tāda mana dzīves daļa, es par to ļoti daudz varētu stāstīt. Šobrīd pieeja centralizētiem ūdenssaimniecības pakalpojumiem ir 98,5% ventspilnieku un ūdens kvalitāte ir ļoti augstā līmenī. Ūdeni var droši dzert no krāna! Citviet tam tiek tērēta nauda papildus, pērkot ūdeni veikalā.

Un kā te gāja, kad brauca no Briseles cilvēki... Es viņiem stāstīju, ka mēs liksim bruģi uz ielām, bet viņiem bruģis asociējas ar veco laiku bruģi. Bija jāpierāda, ka ir citas tehnoloģijas, ka bruģis būs piemērotāks mūsu pilsētai, vieglāk remontējams.

Var teikt, ka Ūdeka ir jūsu mūža Gaismas pils?

– ...kas bija «augšām jāceļ»? Jā. Arī 2005. gadā, kad pazuda elektrība pilsētā, pusnaktī lecu mašīnā – uz Ūdeku, jo visi varētu palikt bez ūdens.

Esat bijis klāt pie daudzu Ventspils uzņēmumu un iestāžu šūpuļa.

– Jā, Ventspils reisu, piemēram, arī mēs izveidojām, kopīgi strādājot. Faktiski pašā sākumā tur nebija nekā. Bija nepieciešams iegādāties jaunus autobusus, bija jāatrod jauna uzņēmuma bāzes vieta. Kā arī vajadzēja rekonstruēt autoostu. Bet tagad uzņēmums veic Eiropas standartiem atbilstošus, drošus, komfortablus un visiem pieejamus pasažieru pārvadājumus. Ventspils reiss regulāri saņem godalgas un augstu novērtējumu par savu darbu un ir pilntiesīgs biedrs gan Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijā, gan Latvijas Darba devēju konfederācijā gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā.

Ir jāiziet tas dzīves periods, kad tu kaut ko veido, bet nedrīkst ieslīgt rutīnā, ir jānāk klāt arī jaunām idejām.

Šogad septembrī Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca atzīmēs 100 gadu jubileju. Pēdējās desmitgadēs tā ir piedzīvojusi ļoti strauju izaugsmi. Slimnīca ir kļuvusi par daudzfunkcionālu ārstniecības iestādi ar mūsdienīgu tehnisko nodrošinājumu visā Kurzemē. Tā šodien piedāvā pakalpojumus gan Ventspils slimnīcā, gan Talsu filiālē un Kuldīgas Ambulatorajā centrā, kā arī Kurzemes Acu centrā Liepājā.

Domē sākāt strādāt 1997. gadā, bet kopš 2007. gada pārstāvat partiju Latvijai un Ventspilij pie koalīcijas galda kā sarunu partneris.

– Jā, un interesantākais – kad runā par turpmāk nepieciešamajiem darbiem, man bieži nācies teikt: bet vai jūs esat cilvēkiem pajautājuši? Mēs Ventspils domē rīkojam ļoti daudzas aptaujas, lai uzzinātu iedzīvotāju viedokli. Tas ir ļoti svarīgi – zināt, ko domā cilvēki dažādās profesijās un dažādos vecuma posmos.

Manā dzīvē ir bijis tā, ka cilvēks nepajautā, neprecizē kādu situāciju, un tad viņš divus gadus uz otru dusmojas (smejas). Es beidzu bērnudārzu Saulīte 1970. gadā, un mācības, ko bērnudārzā iemācīja, vēl tagad dzīvē noder. Atceros, bija tāda spēle Klusie telefoni, kad tu apsēdies uz soliņa, desmit vai cik bērniņu mēs tur sasēdāmies, un tad vienā galā iečukst, pieņemsim, «saule noriet jūrā», otrā galā izskan – «vilks iegāja mežā». Katrs kaut ko pieliek klāt, un rezultātā ir pilnīgi cita tēma. Kāpēc tu nepajautā tieši? Ja tu esi dzirdējis, ka, piemēram, Guntis tam ir pretī, tad, iespējams, viņam ir savs viedoklis – pajautā tam Guntim, jo varbūt tā nemaz nav.

Jūsu mūžā ir bijis arī laiks, kad bijāt Saeimas deputāts. Kā šo laiku atceraties?

– Es vadīju Tautsaimniecības komisiju, man komisijā bija ļoti labs sastāvs. Mēs veidojām darba grupas un strādājām gan pie jauniem likumiem, gan likumu grozījumiem. Es jūtu, ka arī tajā posmā esmu dzīvē kaut ko izdarījis. 2009. gadā uz pašvaldību vēlēšanām es atgriezos, lai startētu Ventspils pašvaldībā. Darbs vienmēr ir prasījis un prasa daudz laika, un te man jāsaka paldies ģimenei, kas atbalsta šo darbu, šo dzīvesveidu, – par sapratni, pacietību un izturību.

Ar šodienas aci atskatoties uz visu, kas bijis, vai ir kāds laiks, kurš varbūt īpaši palicis atmiņā ar ļoti spilgtām emocijām, kad ir paveikts kaut kas iepriekš domāts kā neticams un tad tomēr izdarīts?

– Uzreiz tā grūti pateikt. Es biju komandējumā kaut kad 90. gadu sākumā uz Oslo. Tur pilsētas centrs, tad kanāls, un sākas rajons ar apzīmētām mājām, un skatos – stāv telefona būda. Un neticu savām acīm! Tur telefongrāmata iekšā! Pie mums tai laikā telefoni uz ielām bieži vien bija bez klausulēm! Un es toreiz domāju: kad pie mums tā būs kādreiz, kad nedemolēs visu iespējamo? Bet šodien mums pilsēta ir ziedos, ir skulptūras, strūklakas, bērnu pilsētiņas, brīvdabas trenažieri – un jauki cilvēki, kam nav vēlmes bojāt visu, kas pa ceļam.

Ideāls risinājums jau reti kad ir ideāls. Tā kā mēs te runājam par dažādiem jautājumiem, kaut vai par budžetu. Bet tev vienmēr jāizvēlas, kur ir vismazākais risks (ar nezināmu skaitu nezināmo).

Kādreiz visiem ventspilniekiem bija jābrauc uz Talsiem kārtot eksāmenu, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Reģionalitātes princips! Mēs pastrādājām, dabūjām nepieciešamo tehniku eksāmenu kārtošanai, un visas tiesības tagad var iegūt Ventspilī, un es esmu priecīgs. Cilvēki jau to nezina, kā bija – un arī nevajag. Vienkārši ir jābūt tā, kā viņiem ērtāk.

Par ko varētu teikt spilgtākais? Šajos gados pasaule ir bijusi tik mainīga, ne tikai tehnoloģijās, bet arī iedzīvotāju ieradumu maiņā un prasībās, brīvā tirgus plūsmā, pasaules kārtībā un citur, ka tas, kas vakar šķita mazticams – drīz vien ir ikdienišķa realitāte, bet vēl pēc laiciņa – novecojis. Man visneatbildētākais jautājums šobrīd ir – kas ir mākslīgais intelekts? Bet par tā lomu – ieguvumiem un riskiem – vēl zinātnieki plaši strīdas visā pasaulē.

Tāpēc par to spilgtumu varbūt pieturēšos pie Ziedoņa dzejoļa, kur «Tādas lielas laimes nemaz nav», bet «Tā lielā laime taču veidojas / No ikdienišķi mazajām, man liekas».

Vai startēsiet šī gada pašvaldību vēlēšanās?

– 1989. gadā Ventspilī bija vēlēšanas, kuras notika sadalījumā pēc vēlēšanu apgabaliem. Es toreiz startēju no Tautas frontes apgabalā Inženieru, Ganību, Brocēnu iela. Tad es pats gāju pa mājām, stāstīju, skaidroju, aģitēju, tagad jau partija izvirza. Es vēlētos startēt, bet sarakstu iesniegšana ir no 19. marta līdz 8. aprīlim. Mūsu partija plānojusi kaut kad marta vidū kopsapulci, jo mēs vēlamies sarakstu savlaicīgi iesniegt, lai nav pēdējā dienā, ja nu kaut kas jālabo. Kā partija kopsapulcē lems – tā arī rīkosimies.

Par darbiem es varētu stāstīt katru dienu, jo katra diena manā darbā ir atšķirīga! Skaidrs, ka aizsāktie darbi tevī raisa jaunas vīzijas, un man ir plāns attīstībai uz priekšdienām. Bet galvenais – ir iesākti darbi, kas būtu jāpabeidz.