Kristīne Lemberga: gribas, lai ventspilnieki vairāk lepojas ar savu pilsētu

Kādi bijuši aizvadītie četri gadi, kas izdevies, kas nav izdevies un kā ir balsot par lēmumiem vienā komandā ar dzīvesbiedru, ja viedokļi ne vienmēr sakrīt.

Kā jūs jūtaties kā pilsētas domes deputāte?

– Politikā esmu jau labu laiku – gadus 25. Mans profesionālais darbs vienmēr bijis cieši saistīts ar politiķiem. Gatavoju viņiem priekšlikumus, vērtējumus, kas bija saistīti ar ES fondu finanšu piesaisti. Vienu laiku biju tolaik Saeimas deputāta Gunta Blumberga palīdze. Un man likās, ka es ļoti labi pārzinu politiku. Taču, pašam nonākot politiķa statusā, paveras pavisam cita aina. Man nepatīkams pārsteigums bija deputātam uzliktie ierobežojumi savienot ar citiem darba pienākumiem. Līdz ar to man nācās atstāt Attīstības pārvaldes vadītājas amatu pilsētas domē un pilnu darba dienu strādāt tikai kā deputātei. Ja nekļūdos, deputāts var apvienot darbu ar ieņemamiem amatiem medicīnā, izglītībā, kultūrā. Bet manā gadījumā es nevarēju apvienot deputātes pienākumus ar savu līdzšinējo darbu. Un, tā kā esmu pieradusi daudz strādāt un man patika mans darbs, sākumā izjutu šoku par to, ka man šo darbu atņēma. Strādājot izpildvaras struktūrā, piedalījos lēmumu projektu sagatavošanā, bet gala lēmumi bija jāpieņem politiķiem. Es biju droša par savu darbu, bet galējo lēmumu lai pieņem politiķi. Kļūstot par deputāti, nākas pašai pieņemt lēmumus, protams, kopā ar kolēģiem. Un šeit iekšējās sajūtas ir pavisam citas – tā ir milzīga atbildība un vienmēr ir bail kļūdīties. Būdams atbildīgs cilvēks, es ļoti labi saprotu, ka katrs pieņemtais lēmums skar konkrētus cilvēkus, nav svarīgi, tie ir divi, divsimt vai divi tūkstoši cilvēku. Deputāts ieslēdz domāšanu, analīzi pavisam citā līmenī. Vārdu sakot – interesanti!

Vai varat nosaukt lēmumus, kas bija jāpieņem īpaši rūpīgi?

– Katru lēmumu, ko pieņem dome, rūpīgi analizējam. Sekojot līdzi socioloģijai, redzam iedzīvotāju vajadzības. Daudzus gadus viena no galvenajām vajadzībām ir nodarbinātība. Tiešā veidā pašvaldība nerada darba vietas, bet tā nodrošina labvēlīgu vidi, lai privātie uzņēmēji radītu jaunas darba vietas. Tas ir viens no sarežģītākajiem pašvaldības uzdevumiem – motivēt mazo, vidējo un lielo biznesu. Mēs strādājam pie atbalsta programmām, teiksim, informācijas tehnoloģiju (IT) uzņēmumiem, piedāvājot atvieglojumus telpu nomā. Daudz strādājam pie industriālo ēku būvniecības projektiem, meklējot un piesaistot investorus ražotņu izvietošanai uzceltajās ēkās. Daudz strādājam arī pie industriālā parka projekta. Jāatzīst, ka šis projekts iet smagi. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, investoru interese ir kritusies. No otras puses, Eiropas fondu apguvē ir iestrādāti tādi nosacījumi, kas gadījumā, ja investoram bizness neies, piespiedīs pašvaldību uzņemties finanšu riskus, kas mērāmi desmitos miljonu eiro. Galīgais lēmums par industriālo parku pagaidām nav pieņemts, taču meklējam arī citas idejas – skatāmies uz citām Eiropas programmām, kurās varētu iestrādāt mūsu projektu bez tik augstiem riskiem pašvaldībai.

Pašreizējam pilsētas domes sasaukumam nākas strādāt apstākļos, kad Ventspils osta kravu pārkraušanā praktiski tuvojas nullei. Ventspils ir viena no retajām pašvaldībām, kas pieradusi strādāt ar pārpalikumu budžetā. Vai bez ostas izdodas saglabāt šo tendenci?

– Tāds vienmēr bija Lemberga uzstādījums, kad viņš vadīja pašvaldību, – turēt brīvās naudas atlikumu kontā, jo nekad nezinām, kāda būs rītdiena. Ne tikai saistībā ar apstājušos ostas darbu, bet arī ar karu Ukrainā daudz kas ir mainījies. Mēs redzam, ka daudzas pašvaldības ir aizņēmušās daudz par daudz un tagad, kad atkal iespējams piesaistīt Eiropas naudu attīstībai, nevar nodrošināt līdzfinansējumu. Tāpēc budžeta disciplīna bija un paliek nerakstīts likums partijai Latvijai un Ventspilij un [tās vadītājam] Aivaram Lembergam. Jāteic, ka izpildvarā strādā ļoti profesionāli speciālisti, kas vienmēr strikti kontrolē tēriņus. Nepārdomātu izdevumu pašvaldībai nav. Kopš osta pārgāja valsts rokās, tā ir pārstājusi piedalīties pilsētas dzīvē, lai gan aizņem gandrīz pusi tās teritorijas. Attiecīgi pašvaldībai ir palielinājušies izdevumi, ja nemaldos, par aptuveni diviem miljoniem, ielu uzturēšanai un tīrīšanai, apgaismojumiem, pilsētas svētku finansēšanai, kur osta kādreiz bija roku rokā ar pašvaldību. Arī ieņēmumi no ostu maksām ir krasi kritušies. Nākas apcirpt līdzekļus citām nozarēm, lai sabalansētu budžetu.

Kurās deputātu komisijās un komitejās jūs strādājat?

– Vadu Pilsētas attīstības komiteju un Uzņēmējdarbības komisiju, piedalos Finanšu komitejas, Ekonomikas un budžeta komisijas, Pilsētas attīstības un Vides komisijas darbā.

Kādas ir prioritātes katrā no jūsu uzskaitītajām jomām?

– Tas ir ikdienas darbs, kur izskatām pilsētas domes nodaļu sagatavotos jautājumus. No nozīmīgākajiem Uzņēmējdarbības komisijas darba kārtības jautājumiem varu atzīmēt manis jau minētos atvieglojumus IT uzņēmumiem telpu nomā. Izskatījām arī pasažieru pārvadājumus pilsētā, kas rada daudz jautājumu ne tikai deputātiem, bet arī iedzīvotājiem. Šogad sāksim pētīt un analizēt pasažieru pārvadājumus pilsētā, lai saprastu, kā organizēti pilsētas satiksmes maršruti.

Iedzīvotāji pārrunā arī starppilsētu pārvadājumus, salīdzinot vietējā uzņēmuma Ventspils reiss un Ecoline pakalpojumu kvalitāti, ne vienmēr Ventspils reisam par labu. Varbūt pienācis laiks mainīties pilsētas pasažieru pārvadātājam?

– Tā ir brīva konkurence, kur pašvaldības iespējas ir diezgan ierobežotas. Ecoline darbojas starptautiskajā tirgū un var dempingot atsevišķus maršrutus, lai pārņemtu daļu tirgus. Esam atjaunojuši autobusu parku un varam lepoties ar savu uzņēmumu, kas jau 11 gadus pēc kārtas tiek atzīts par drošāko pasažieru pārvadātāju.

Pasažieru pārvadāšanas drošība kļuvusi īpaši aktuāla pēc nesen notikušās traģiskās avārijas uz Ventspils–Rīgas šosejas. Varbūt pilsētas budžetā vajadzētu atvēlēt vairāk līdzekļu bērnu pārvadāšanai uz sacensībām, konkursiem utt.?

–Šī traģēdija mani satrieca līdz sirds dziļumiem. Arī es esmu mamma, un arī mani bērni brauc no skolas un sporta skolas uz sacensībām, ekskursijās ar tiem pārvadātājiem, kurus izvēlas skola. Gaidām darba grupas starpziņojumu, kas izmeklē bērnu pārvadāšanas organizāciju. Gaidām arī konkrētu rīcību. Mēs esam nokļuvuši lamatās. Pašvaldībai nav iespējas izvēlēties drošāko pārvadātāju, jo pēc iepirkumu konkursu nosacījumiem mums jāizvēlas lētākais. Domāju, ka par šo tēmu ir jādiskutē visām pašvaldībām kopā ar valsti, veicot korekcijas attiecīgajās jomās, kur drošībai ir jābūt svarīgākai par lētāko cenu. Jautājums nav par to, vai pašvaldība var vai nevar piešķirt vairāk naudas. Drošība vienmēr ir svarīgāka par naudu. Taču esmu pārliecināta, ka traģēdijas galvenais iemesls ir absolūta bezatbildība no autoceļu uzturētāja puses. Tajā liktenīgajā dienā arī es ap to pašu laiku braucu uz darbu pa šoseju Rīga–Ventspils. Neskatoties uz salīdzinoši nelielo ātrumu, sapratu, ka mana mašīna ir nevadāma, jo ceļš bija pilnīgi neizbraucams. Mani pārsteidz tas, ka joprojām neviens nerunā par autoceļu uzturēšanas slikto kvalitāti. Jautājumu ir ļoti daudz. Varbūt ar kādiem priekšlikumiem vērsīsimies valsts struktūrās.

Vai sadarbojaties ar opozīciju pilsētas domē?

– Lielākā daļa pilsētas domes lēmumu, es teiktu, 90%, tiek pieņemti vienbalsīgi. Ir diskusijas, bet es neteiktu, ka mums ir grūti sadarboties. Kaut kādos jautājumos viedokļi atšķiras. Piemēram, attiecībā uz līdzdalības budžetu, kas no šī gada tiek dēvēts par iniciatīvu budžetu, kur paredzēts finansiāls atbalsts sporta klubiem, bērniem un jauniešiem. Deputāti no opozīcijas pieķeras vārdiem un balso pret iniciatīvām, kas nāk no pilsētas iedzīvotājiem. No otras puses, viņi šobrīd paši nāk klajā ar populistiskām iniciatīvām, kurām nav nekāda finansiāla seguma. Deputāti no opozīcijas aktivizējas pirms aktīvās priekšvēlēšanu kampaņas fāzes.

Vai domē vienmēr balsojat tāpat kā Lembergs?

– Ne vienmēr. Dažos jautājumos mums bija atšķirīgi viedokļi. Bet jāatzīst, ka man nācās mainīt savu viedokli, beigās piekrītot Lembergam. Viņš vienmēr ar faktu palīdzību pierāda savu taisnību, un man neatliek nekas cits, kā piekrist viņam. Kopumā deputātu komanda no Latvijai un Ventspilij ir diezgan spēcīga un vienota.

Kādi sasniegumi šajā sasaukumā jums rada īpašu gandarījumu?

– Gatavojoties intervijai, es paskatījos, ko tad mēs solījām saviem vēlētājiem un vai savus solījumus esam pildījuši. Viennozīmīgi lepojamies ar mūsu zinātnes centru, kas kļuvis par īstu pilsētvides pērli, arī saturiski. Izveidotas kolosālas telpas atbalsta centram Cimdiņš. Kad sociālajos tīklos redzu, kā darbojas Cimdiņa bērni, mani pārņem siltums un prieks, ka esam spējuši radīt viņiem vislabākos apstākļus. Patīkami, ka mums ir bērnudārzs pašiem mazākajiem Pienenīte. Atcerēsimies, ka kovida laikā tur tika ierīkotas slimnīcas pagaidu telpas. Varam lepoties ar Rehabilitācijas centru, kur ventspilnieki var saņemt fizioterapijas pakalpojumus. Pati daudz nodarbojos ar rehabilitāciju un treniņiem sporta zālēs un redzu, cik daudz ventspilnieku izmanto šīs iespējas! Ļoti priecē, ka ventspilniekiem tik ļoti rūp savas dzīves kvalitāte! Mēs arī solījām pilsētniekiem rodeļtrasi, un tā mums jau ir, lai gan rīdzinieki negribēja, lai mēs trases būvniecībai piesaistām Eiropas naudu. Priecē lietas, kurās pašvaldība piedalās kopā ar iedzīvotājiem. Kolosāli darbojas daudzdzīvokļu māju pagalmu labiekārtošanas programma! Rīgā iekškvartālu pagalmos vienkārši kauns iebraukt! Bet mēs parādām, ka daudz ko varam izdarīt paši savām rokām ar pašvaldības atbalstu.

Pērn izkustējās vēl viena akūta pilsētas nepieciešamība – mājokļu celtniecība ar īres dzīvokļiem.

– Pie šī uzdevuma strādājām ļoti ilgi, meklējām privātos investorus. Bet, kad viņi sāka skaitīt nākotnes peļņu, tad zaudēja interesi par šādiem projektiem. Man šķiet, ka mums ir izdevies atrast labu alternatīvu. Altuma programmā iesaistījies uzņēmums Ventspils nekustamie īpašumi, saņemot kredītu ar zemiem procentiem. Ja viss izdosies, kā iecerēts, tad uzņēmums saņems atlaidi līdz 30% no paņemtā aizdevuma. Šobrīd notiek tehniskā projektēšana, ceru, ka pavasarī varēsim sākt būvniecību. Rezultātā būs 60 jauni dzīvokļi.

Kas, jūsuprāt, palicis nepadarīts?

– Grūti pat nosaukt, kuri no solījumiem vēlētājiem palikuši neizpildīti. Droši vien pašvaldība varētu vēl aktīvāk izmantot Eiropas fondu finansējumu. Kad uzzinu, ka Latvijā paliek neapgūti ap 28 miljoniem eiro, kļūst skumji un nāk doma, ka varbūt mēs varētu izmantot šo naudu, izdarot iedzīvotājiem vēl kaut ko labu. Ļoti gribas, lai ventspilnieki vairāk lepotos ar savu pilsētu un tās sasniegumiem, lai aktīvāk iesaistītos savas pilsētas attīstībā. Labu iespēju sniegs jaunais līdzdalības budžets, kurā paredzēti kopumā 100 tūkstoši eiro infrastruktūras projektiem un viena projekta atbalsts būs līdz 30 tūkstošiem eiro. No iedzīvotājiem gaidīsim iniciatīvas, ko viņi vēlētos uzlabot vai izveidot savā pagalmā, savā ielā.

Partija Latvijai un Ventspilij pastāv jau 30 gadus. Vai paaudžu maiņa tās rindās notiek? Vai vēlētājs kandidātu sarakstā saskatīs jaunas sejas?

– Partija ņem vērā neizbēgamo paaudžu maiņu, un mēs raugāmies uz jauniem cilvēkiem, kas varētu iekļauties mūsu komandā. Katrā partijas kopsapulcē uzņemam jaunus biedrus, arī gados jaunākus. Bet tas nenozīmē, ka iesācēji uzreiz tiek pie amatiem. Ir daudz jāmācās, jāizaug politikā. Martā, kad sāksies kandidātu sarakstu iesniegšana, ventspilnieki uzzinās, ko partija izvirzīs gaidāmajām vēlēšanām. Ceru, ka, vēlētājam ierodoties iecirknī, viņš labi padomās, ko izvēlēties – skaistus, bet neīstenojamus solījumus vai pilsētas labā padarīto. Cīņa, protams, būs spraiga. Bet es ceru, ka vēlētājs nobalsos par solījumiem, kas tiek realizēti un īstenojas labās lietās.

Kāds bijis pašreizējais sasaukums jūsu ģimenei?

– Domāju, ka mūsu ģimene šo četru gadu laikā ir kļuvusi vēl stiprāka. Mums bija jāpiedzīvo ļoti lieli pārbaudījumi. Bet mēs spējām stingri noturēties kājās, nesalūzt un iet tālāk. Man bija ļoti grūts sākuma periods, kad vīrs bija nebrīvē, jo galvenokārt vajadzēja pasargāt Artūru, kurš bija pavisam maziņš. Man tas izdevās. Tēvs viņam palika un paliek piemērs, kā dzīvot un priecāties par dzīvi katru dienu. Man patīk vērot, kā jaunākais dēls pamostas – vēl nav atvērušās acis, bet jau parādās smaids. Tas ir ļoti iepriecinoši.

Kur smēlāt spēku izturēt pārbaudījumus?

– Mīlestībā, kurai ir milzīgs spēks.