Intervija ar Andri Grigali. Laimīgs cilvēks

Viņš joprojām ir pilsētas domes deputāts, kurš pārstāv pie varas esošo partiju Latvijai un Ventspilij.

Jūs nākat no darba domē. Kas šobrīd ir darba kārtībā?

– Pirmkārt, pilsētas budžets 2025. gadam, tad – viss, kas saistīts ar topošo industriālo parku Pārventā. Ir strikti Ministru kabineta noteikumi, kuri mums jāievēro, lai nauda, kas tiks iegūta no Eiropas fondiem, domei pēc tam nav jāatmaksā.

Jūs varētu atteikties kādās sadaļās startēt?

– Mums kā deputātiem ir jāuzņemas atbildība, ka privātie investori tur investēs 30 miljonus un izveidos 115 darba vietas. No mums prasa tādas garantijas! Jautājums ir atvērts. Ir runa par pilsētas attīstību gadiem uz priekšu. Lai arī privātie investori ir jau pieteikušies, vēl ir daudz neskaidrību.

Kas aktuāls jūsu pamatjomā – izglītībā?

– Es vadu Izglītības komisiju, esmu visā stipri iekšā. Ir nebeidzamas pārmaiņas. Mani kā cilvēku, kas vairāk nekā 40 mūža gadus ir bijis saistīts ar skolu, satrauc, ka pedagogiem ir grūti strādāt. Mainās ministri, un nemitīgi nāk kas jauns. Reti kam ir bijuši pilotprojekti, viss notiek strauji, atbildība gulstas uz skolotāju un izglītības iestāžu administrācijas pleciem.

Jūsu komisija saistīta ar šobrīd sabiedrībā gana nepopulāriem lēmumiem – jautājumiem par izglītības iestāžu apvienošanu.

– Finansiālā situācija visā valstī ir grūta. Par trīs pirmsskolas izglītības iestāžu apvienošanu sliktu signālu nav.

Kā ar topošo Krišjāņa Valdemāra pamatskolu? Kā tapa šis nosaukums?

– Gan 3. pamatskola, gan Pārventas pamatskola ir ļoti labas izglītības iestādes, katra ar savām tradīcijām. Izglītības komisijā bija dažādi jaunā nosaukuma varianti. Negribējām kādu abižot, izvēloties vienu no jau esošajiem nosaukumiem. Ir Krišjāņa Valdemāra 200. jubilejas gads, savulaik viņš dzīvojis Ventspils apriņķī, Dundagā. Ventspils ir saistīta ar jūru, un pēc Valdemāra iniciatīvas kādreiz šeit ir veidota jūrskola. Arī tas, ka Ainažu Krišjāņa Valdemāra pamatskola ir likvidēta, tāda nosaukuma vairs nav. Tagad ir izsludināts konkurss uz jaunās skolas direktora vietu. Mācības gan no 1. septembra joprojām notiks divās vietās, jo abās ir ieguldīti Eiropas finanšu līdzekļi, – ir atrunāts, ka piecus gadus attiecīgajās ēkās jānotiek mācību procesam. Pēc tam skatīsimies, kā apvienot. Visu izsaka tas, ka bērnu ir maz, dzimstība maza. Jaunais skolu finansēšanas modelis paredz, ka klašu grupās ir jābūt vismaz 120 audzēkņiem. Ja mēs izglītības iestādes neapvienotu, valsts dotācija tiktu zaudēta. Jaunajā skolā kopā būs ap 500 audzēkņu, visi noteikumi būs izpildīti, valsts dotāciju saņemsim.

Darbojaties arī Kultūras komisijā. Kas tur aktuāls?

– Gribētu lielāku dažādību no dalībniekiem Kultūras projektu konkursā. Tradicionālie pasākumi ir, bet gribētu, lai ir vairāk jaunu iniciatīvu.

Varbūt ir nepietiekams finansējums? Vienam projektam maksimālā summa ir 1500 eiro, tas ir pamaz.

– Piekrītu. Projektu iesniedzēju skaits ir liels, visiem nevaram piešķirt, bet radošuma pietrūkst. Mainoties ekonomiskajai situācijai, finansējuma cipars jāpalielina.

Kas notiek tad, kad aizveras domes durvis un esat brīvs no saviem darba pienākumiem?

– Gandrīz astoņpadsmit gadus biju Ventspils Mūzikas vidusskolas direktors, izveidoju 17 jaunas izglītības programmas, kādas iepriekš mūsu skolā nebija bijušas. Džeza mūzika, neklasiskā mūzika, ērģeļu spēle, klasiskā ģitāra, visas nemaz nevaru nosaukt. Tālajā 2005. gadā, man stājoties amatā, nebija arī kora klases.

Esmu īsts vīrietis. Arī strādājot skolā, es nevarēju darīt vairākus darbus uzreiz. Es varu kaut ko vienu. Kļūstot par direktoru, kā trompetes spēles pedagogs nostrādāju tikai vienu gadu. Viss biju iekšā direktora amatā, man bija daudz ideju, un man tās visas izdevās realizēt. Laiks tika atņemts ģimenei, var teikt, ka tagad cenšos to atdot. Man ir pieci mazbērni! Mūsu trīs bērni jau lieli. Veltu laiku arī savai otrai pusei un pats sev. Esmu pārcēlies uz laukiem, dzīvoju Zlēkās. Mums tur ir lauku māja. Tā kā man patīk makšķerēt un medīt, varu vairāk laika veltīt arī tam.

Viens otrs saka, ka tas ir neticami, ka es, būdams mūziķis, visu lauku māju esmu pats ar savām rokām un dēlu palīdzību atjaunojis. Gan koka darbus, gan mūrēšanu, visu veicu pats.

Jā, esmu dzirdējusi, ka jūs, tiekot pie īpašuma, pa vienam vien sākāt nepieciešamos darbus apgūt!

– Māju man novēlēja tante, pie kuras es kopš bērnības biju braucis. Būtībā visu, ko vajadzēja, lēnām apguvu. Tagad jau ir ļoti labi, ir YouTube.

Ar ko sākāt?

– Bija zema mājiņa ar maziņu verandiņu. Māja – no tēstajiem guļbaļķiem, kas bija apsisti ar ruberoīdu un šīferi. Doma bija nomainīt sapuvušos baļķus, bet, kad sāc ko vecu kustināt, zināms, kas notiek. Vienā gadā nomainījām visus apakšējos baļķus, pacēlām māju uz augšu. Nākamajā gadā nojaucām augšējo daļu ar visām spārēm, pacēlām arī otro stāvu uz augšu. Vel tagad atceros, ka es pats līdz kādam novembrim liku bitumena šindeļu jumtu. Citā gadā siltinājām, tad apšuvām ar dēļiem. Mums patīk koks, tas dod mājīgumu un siltumu. Un tad lēnām taisīju iekšā visu.

Kurā gadā sākās šis mājas celšanas piedzīvojums?

– 2005. gadā nokļuvu amatā, un tad arī sākās darbi ar lauku māju. Vasarās atvaļinājumi no agra rīta līdz vēlam vakaram pagāja, taisot māju!

Tagad, kad esat pensijā, varat vienkārši baudīt iepriekš paveikto?

– Nemiers visu laiku dīda. Uztaisījām uz vecajiem siltumnīcas pamatiem nojumi, kur vasarā ar ģimeni savākties un pasēdēt. Tā ir vienīgā vieta, kur mana otra puse atļauj izlikt medību trofejas!

Ar ko varat lepoties?

– Milzīgu zelta brieža ragu nav, bet šis tas ir. Ir vieni otri briežu ragi, ir pa kādam mežakuilim, tādam pamatīgākam, ar lielākiem ilkņiem. Man visvairāk patīk individuālās medības vakaros, patīk sevi pārbaudīt – sēdēt tumsā. Tas saved domas kārtībā, esi spiests nekustēties, netrokšņot un koncentrēties. Tad var just, ka cilvēkam daudz ir dots, – ja ilgi sēdi tumsā, tu sāc tumsā labāk redzēt. Arī dzirde saasinās, var dzirdēt pat pelīti aizskrienam. Ikdienā, it sevišķi pilsētas troksnī, tādas lietas nedzird.

Vai jums ir arī medību suņi?

– Man dzīvē ir bijuši divi medību suņi. Kad viens aizgāja aizsaulē, paņēmām otru. Mums ar sieviņu patīk Rietumsibīrijas laikas – kā vilciņš, tikai astīte ritenī. Šobrīd kādus divus gadus mums jau nav suņa. Es vēlos, bet pagaidām nav.

Vai ir vēl kāds mājdzīvnieks? Varbūt kaķis?

– Nav. Kaķis nav manā raksturā, man nevelk uz to pusi. Es esmu ātrs, kā man kolēģi skolā teica – kamēr viņi sēž un runā, es jau desmit reizes esmu aizstaigājis garām.

Kā ar makšķerēšanas lomiem, vai ir kas labs šogad noķerts?

– Jā, pirms pāris nedēļām, kā par brīnumu – tik vēlu, noķēru divkilogramīgu sapalu!

Makšķerējat turpat Ventā?

– Jā, turpat. Mūsu teritorijai Venta ir blakus. Tur ir laba makšķerēšanas vieta, kuru būtu grēks neizmantot.

Pats gatavojat?

– Atzīšos godīgi – esmu ļoti labs virtuves strādnieks. Man patīk sagatavot, sagriezt, traukus mazgāt, bet gatavošanā mana sieva ir profesionāle. Viņa gatavo ļoti garšīgi un labi.

Pieminējāt mazbērnus. Vai viņi vasarās dzīvo pie jums?

– Jā! Arī tagad uz Ziemassvētkiem bija visi pie mums. Vidējais dēls dzīvo tepat Popē, vecākais dēls un meitiņa dzīvo Mārupē. Četri no pieciem mazbērniem ikdienā ir Rīgā, tikai viens šeit.

Jums patīk pavadīt ar viņiem laiku?

– Jā, man patīk! Ir Venta ar labu peldvietu, ir plašums. Mēs makšķerējam, es apmācu jauno paaudzi! Arī tad, kad vajag rakt vai kādus citus darbus darīt, saucu mazbērnus palīgā. Divi man ir 16 un 13 gadus veci, tad ir divi astoņnieki un viens četrinieks. Četri mazdēli un viena meitene princese.

Mēs ar sievu esam īpaši, jo vecākais mazdēls, kad vēl bija maziņš pavisam, nevarēja izteikt vecmāmiņa un vectētiņš, viņš teica – Jakāmiņa un Jecis. Pārējie, cits pēc cita piedzimstot, klausījās uz vecāko, un tā līdz pat šim brīdim mēs esam Jakāmiņa un Jecis. Cita neviena tāda nav! Kad taisās pie mums braukt, tad saka: Braucam pie Ječiem!

Kā sākās jūsu darbība partijā Latvijai un Ventspilij?

– Esmu no pirmsākumiem, kad partijas vēl nebija, bija kustība Par Ventspili. Ļoti daudz pedagogu no Mūzikas vidusskolas iesaistījās ar tā laika direktoru Vairi Martinovski priekšgalā. Kā vienmēr, arī tolaik Rīga gribēja paņemt lielāko daļu resursu, mēs cīnījāmies par Ventspils vietu zem saules. Es pats pirms studijām akadēmijā esmu beidzis Ventspils Mūzikas vidusskolu. Otru tik nolaistu pilsētu, kāda Ventspils bija tolaik, es neatceros. Lemberga kungs izcīnīja, ka Maskava sāka pilsētai maksāt par to, ka izmanto ostu. Nauda ienāca, un arī Mūzikas skolai tika no tās! Pirmo reizi mēs redzējām tik daudz instrumentu – visam pūtēju orķestrim, un vēl pirmais Steinway, iespējams, visā Kurzemē. Tas bija 90. gadu sākums.

Valsts līmenī tiek stratēģiski skaisti viss uzrakstīts, manā redzējumā būtiskākais arvien bijis rīcības plāns ar konkrētiem termiņiem un atbildīgajiem. Lielajos mūzikas skolas un koncertzāles celšanas darbos viss bija strikti atrunāts, tāpēc arī rezultāts bija. Tādai lielai, varētu teikt, gadsimta ēkai celtniecība iekavējās tikai četrus mēnešus. Tā bija plānveidīga sadarbība starp visām domes struktūrām un celtniekiem. Profesionalitāte. Tā valsts līmenī mums ļoti pietrūkst, tur ir skaistas idejas un cēli vārdi, bet konkrētas darbības iztrūkst.

Kurā gadā piedzima sapnis par jaunām telpām skolai?

– 2004. gadā Latvijas valsts iesniedza Eiropā plānu par četrām reģionālajām koncertzālēm Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un Ventspilī. Tas bija pats pirmsākums. Ventspils izsludināja arhitektu konkursu – izstrādāt visa Lielā laukuma koncepciju kopā ar koncertzāli. Tobrīd bez Mūzikas vidusskolas. Es biju žūrijā. Vācu skiču projekts vinnēja. Bet Eiropas naudas tolaik bija pārāk maz celtniecībai, Ventspils atteicās par savu naudu būvēt. Kad kultūras ministrs bija Ints Dālderis, viņam radās ideja reģionālajās koncertzālēs ievietot arī mūzikas skolas. Tad lūdzām vācu arhitektiem pārstrādāt projektu. Tas nebija sarežģīti, jo jumta konstrukcija viegli ļāva palielināt apjomu. Mūsu vecā ēka jau bija kļuvusi bīstama, bija plaisas, trešā stāva zālei pat grīda sāka liekties. Tā pieder Valsts nekustamajiem īpašumiem, 2013. gadā, mēnesi pirms Zolitūdes traģēdijas, bijām saņēmuši atzinumu, ka ēka ir bīstama un skola tajā nedrīkst atrasties. Pēc traģēdijas visiem bija liels stress, pie mums brauca viena delegācija pēc otras, un marta sākumā mūs visus izlika pa kādām septiņām vietām pilsētā. Valsts piešķīra naudu jaunās Mūzikas vidusskolas un koncertzāles tehniskā projekta izstrādei. Sākās cīņa par naudu celtniecībai! Skola ieguva profesionālās izglītības centra statusu, izpildījām visus kvalitātes kritērijus. 2019. gadā skola pārcēlās uz jaunajām telpām.

Vai atceraties tā laika sajūtas?

– Kad lēmumi par finansējumu bija pieņemti, viss sāka notikt stipri ātri. Uz nerviem lielāku iespaidu atstāja negatīvie komentāri internetā, tādu bija daudz. Priekš kam, kas tā par skolu, kāpēc tādas naudas utt. Tas bija nepatīkamākais, pie tam no tādām mūzikas jomā tiešām atzītām personībām, kuras pēc tam man atvainojās. Nesaukšu vārdā.

Kādas bija pirmās emocijas jaunajās mājās?

– No pirmās dienas biju katru nedēļu trešdienās uz būvsapulci līdz pat ēkas nodošanai. Biju jau pieradis pie visa, man nebija pārsteigumu. Arī kopā ar pedagogiem bijām bijuši paskatīties, kā viss top. Mans uzstādījums vācu arhitektiem bija, ka bez akustikas mūzikas skolai ir ļoti svarīga necaurskanība jeb skaņas izolācija. Tas ir iestrādāts, ir jābūt iespējai visam notikt vienlaicīgi.

Būtisks bija gājiens ar orķestri no vecajām telpām uz jaunajām. Tad – skolas jauno klašu izrādīšana audzēkņiem, bet pie laba jau ātri pierod. Vecajai skolai, protams, bija sava aura, tur skola bija atradusies kopš 1945. gada.

Dzīve pret jums ir bijusi dāsna, ļaujot piepildīt savus sapņus!

– Jā, esmu laimīgs cilvēks. Skolas jaunajā stratēģijā esmu ierakstījis plānus nākotnei. Man prieks, ka Jēkabs Macpans visu turpina!