Intervija ar Jāni Kupču. Plenēriņš man sanāk!

Šopavasar Tallinā bija skatāma viņa personālizstāde Piedziedājumi, bet rudenī Ventspils keramikas simpozijā Navigācija X1V mākslas cienītājus pārsteidza fabricusu birums. Galvenajā bibliotēkā līdz 14. decembrim skatāma Jāņa Kupča jubilejai veltīta preses publikāciju izstāde.

Vai esat apskatījis izstādi Galvenajā bibliotēkā?

– Vēl neesmu. Aiziešu gan. Es negrasījos taisīt 55 gadu jubilejas koncertus! Es nejūtos tik svarīgs personāžs.

Vai aizvadītajā gadā ir bijis daudz spraigu notikumu mākslas jomā?

– Man pavasarī bija izstāde Tallinā. Gleznas. Es varēju legāli pagleznot, jo parasti man gleznošanai vajag attaisnojošu iemeslu. Tā kā mani uzaicināja, es domāju – paldies Dievam, par šo vismaz nav jāiespringst. Tas bija lielākais prieks. Pēc tam viss pārējais – nu, tā. Piekarinājām, aizbraucu, atvedu.

Kas šoreiz prasījās tapt uzgleznots?

– Tas bija sarežģīts moments, jo parasti es gleznoju, kad ir kāda tēma, šoreiz nekādi nespēju to atrast. Izstādes kuratore Tiu Rebane, kas mani uz Tallinu uzaicināja, darbojas Igaunijas Gleznotāju asociācijas valdē un pērn bija Ventspilī uz Tīdemaņa glezniecības plenēru. Viņa viesojās pie manis darbnīcā, es parādīju savas gleznas, un viņa teica: Yesss, šo mēs vedam! Respektīvi – man nebija kopīgās ieceres, bet bija viņu vēlme redzēt to un to. Varēju neko jaunu negleznot, jo igauņu tauta neko par Jāni Kupču nezināja, taču man tas nebija interesanti. Tad sanāca tā, ka es atradu fragmentus savās gleznās, kurus varēju palielināt vai kaut kā vēlreiz izspēlēt. Es citēju pats sevi. Kā hrestomātisks klasiķis atsaucos uz kādu agrāk minētu gudrību.

Kas radās?

– Bildes ar zinātājam atpazīstamu motīvu no viena vai otra manu gleznu cikla. Sanāca savilkt kopā diezgan atšķirīgus iepriekš tapušos gleznu ciklus.

Atskatījāties uz līdz šim paveikto!

– Tas nāca dabiski un tāpēc, man liekas, ir piedodami.

Piedodami?

– Jā, tāpēc ka es nezinu, cik šāda sevis citēšana varētu būt svarīga citiem. Par to man nav ne mazākās nojausmas. Es negribu uzmākties ar savām pārdomām cilvēkiem, kas varbūt ir ar kaut ko pilnīgi citu aizņemti. Kāpēc viņiem vajadzētu skatīties manas gleznas?

Vai bija kādas recenzijas?

– Nē, nekā tāda diža nebija, bet priekš manis jau viss bija noticis. Līdzīgi arī Latvijā ļoti minimāli ir kādas diskusijas vai recenzijas. Es par to baigi neiespringstu. Protams, ka žēl un tā, bet tas ir tā, kā tas ir.

Un jūsu otrs lielais šī gada mākslas notikums droši vien bija Ventspils keramikas simpozijs.

– Jā, tas ir Ventspils podnieku darbnīcas gada lielākais un svarīgākais pasākums. Sanāca lieliski sadabūt māksliniekus! Laicīgi sāku uzrunāt visus. Bija ļoti laba komanda. Forši mēs pastrādājām nepilnas divas nedēļas. Parasti ir pieci cilvēki, šoreiz bija četri, bet bija tā dzīvi, tāpēc bija prieks.

Kāda bija tēma?

– Tā pati vecā – Navigācija. Mainās cilvēki. Man ir bijuši arī tādi, kas atbrauc otrreiz, bet Navigācija ir tēma, kuru var pietiekoši interpretēt, un es arī neuzspiežu šo tēmu, ka tā ir obligāta. Es ceru, ka tas palīdz, bet, ja nepalīdz, cilvēks drīkst taisīt kaut ko citu.

Fabriciusi piedzima tēmā Navigācija?

– Fabriciusi piedzima ārpus tēmas Navigācija, bet viņus var vienmēr piekabināt kaut kā tai Naigācijai. Fabriciusi piedzima tāpēc, ka... man vajadzēja radīt citu darbu, bet nekas cits prātā neienāca. Es vienkārši staigāju pa pilsētu un man acu priekšā bija Fabriciuss. Tas bija man aktuāli un – ko tad es tur mānīšos?!

Cik fabriciusi šobrīd ir tapuši?

– Nav sevišķi daudz. Tie, kas bija simpozija laikā – trīs, no kuriem viens ir dubultīgais. Četri fabriciusi, bet darbi – trīs. Uz viena postamenta ir divi fabriciusi, uz pārējiem – pa vienam.

Vai teorētiski būtu iespējams, ka Fabriciusa pieminekļa aizstāvjiem Amatu mājas veikaliņā figūriņas būtu nopērkamas?

– Es to pieļauju tikai teorētiski, jo mani baigi neinteresē tā producēšana – kā spieķīšu vai kā tāda ražošana. Ja ir liela vajadzība, protams, ka var.

Bet – ja pieprasījums būtu?

– Man pašam arī šobrīd ir iekšējais pieprasījums vēl nedaudz attīstīt šo tēmu uz priekšu, jo liekas, ka nav vēl izsmelta. Tur vēl var dzīvot kas interesants! Tas soviets jau sēž iekšā visos. Nu, labi, es nevaru par visiem teikt, bet... kaut kāda pagātne... Kad taisīju, man vajadzēja saprast, kas viņš tāds priekš manis ir. Es palasīju, ko Ventspils muzejs par viņu ir sarakstījis.

Tad pats sliecaties piekrist viedoklim, ka piemineklis ir jāsaglabā?

– Nošķūrēšana neko nemainīs cilvēkos. Un mākslinieciskā kvalitāte arī nemaz nav tik slikta piemineklim.

Tiražējot Fabriciusu, sovetiskais ir tas, kas tapa izstrādāts?

– Jā, es varu uz tēmu paskatīties savādāk, nedaudz iesmiet, uz ironiju pavilkt. Tad man ir vieglāk par to domāt, runāt un formulēt, kas tas viss ir priekš manis. Es viņu vairs neuztveru tik sāpīgi. Es viņu uzveidoju, pētīju.

Pētījāt?

– Jā, es pētīju figūru, kā tā ir taisīta, kāda ir kustība, ko tā pauž. Kustība ir tāda agresīva. Figūra ir saliekusies uz priekšu, galva nedaudz plecos ierauta. Bet, ja paskatās lielās pilsētās, kur visādi imperatori ir sabliezuši triumfa arkas... Neviens tās nejauc nost – par laimi!

Jūs esat teicis, ka jums mākslā galvenais ir sajust, nevis ieraudzīt. Ko Fabriciusa sakarā nācās sajust?

– Drīzāk – ieraudzīt varbūt. (Iesmejas.) Pazīsti ienaidnieku! Varbūt tas ir svarīgi, varbūt tas ir drošāk pašiem. Nošķūrēt pagultē – tas ir arī risinājums, bet tas neatrisina lietu pēc būtības.

Nošķūrējot prom, mēs netopam stiprāki?

– Kad karš sākās, es cīnījos ar bailēm. Iestājos Zemessardzē, un man tad kļuva vieglāk, jo tā bija rīcība. Tu apgūsti lietas, kuras tev var izrādīties nepieciešamas, vai arī tu vismaz kaut cik iepazīsti to tehniski iespējamo situācijas pavērsienu.

Tad būtībā darbs ar fabriciusiem ir daļa no emociju gammas, kuru ir uzjundījis karš Ukrainā?

– Protams. Es domāju, ka tas visiem tā ir. Pēc neatkarības atgūšanas piemineklis ir nostāvējis pietiekoši ilgi, un tikai tagad karš saasina šīs lietas. Protams, ka vēlme aizvākt zināmā mērā ir pamatota, to nevar noliegt. Man jau arī liekas dīvaini, ka tas tur ir, bet – ko šis destrukcijas akts mainīs? Pats karš jau ir destrukcija.

Lai patvertos no kara domām, vai ir sanācis pietiekami daudz būt mājās Sārnatē, kopā ar ģimeni un draugiem?

– Jā, es visu laiku esmu tur, izņemot laiku, kad braucu darbos uz ārzemēm. Draugi atbrauc vasarā, atpūšas, es arī ķeru mirkļus, tas viss jau tā notiek.

Ar mākslu un Amatu mājā veicamajiem pienākumiem nepietiek, ir kādi laika posmi, kad jūs dodaties peļņā?

– Jā, tā ir. Var kaut ko sagrabināt ar amatnieka darbu, bet man bija iespēja izmēģināt strādāt ārzemēs, un es sapratu, ka nav tik šaušalīgi jāmokās no tirgus līdz tirgum. Protams, ka dzīve sadalās tādos kā posmos, kad esi prom un kad esi atpakaļ. Ierakstīšanās atpakaļ ikdienas rutīnā nav viegla.

Cik bieži esat projām, un uz kurieni dodaties?

– Es braukāju uz Vāciju, strādāju stroikā. Apmēram piecas sešas reizes gadā sanāk aizbraukt uz apmēram divām trim nedēļām. Es cenšos šo laiku izmantot, man negribas visu laiku tikai strādāt kabatai. Kad man ir brīvs laiks, es apmeklēju muzejus un mācos vācu valodu. Darbs ir dažādās Vācijas vietās, esmu daudz muzejos bijis šo gadu laikā.

Cik sen jau tas ir?

– Sākās pirms kovida. Es redzu ļoti daudz vietu, par kurām kādreiz mēs varējām tikai sapņot, skatoties mākslas grāmatas. Tu aizbrauc un pēkšņi redzi oriģinālus visām gleznām un skulptūrām, redzi pilsētas. Kādreiz – aizbrauci uz pāris dienām uz Tallinu un tas bija notikums. Tas ir notikums arī tagad, es nesmādēju, bet... ir bišķiņ vairāk, plus vēl vācu valoda, kura neiet viegli.

Neiet viegli?

– Nē, nemaz.

Sanāk – nu jau diezgan daudzus gadus!

– Es tā nopietnāk sāku mācīties pagājušogad Gētes institūtā, līdz tam – pašmācības ceļā. Ar angļu valodu, protams, var iztikt, bet likās, ka labāk ir vācu valodu apgūt.

Ventspils Mākslas skolā par pedagogu vairs nestrādājat?

– Biju tur nostrādājis jau astoņpadsmit gadus un sanāca tāda buksēšana uz vietas. Kovids pielika punktu.

No kurienes jums tas, ka nevarat kaut ko izdarīt ķep-ļep?

– Varbūt tā ir amatnieciskā daba. Kaut kur es izlasīju, ka viens mākslinieks ir teicis, ka perfekcija nogalina mākslu. Grūti nepiekrist, bet katrs savu ceļu kaut kā meklē.

Ko attāluma laiks, darbs Vācijā, dod attiecībām ar jūsu dzīvesbiedri Ievu?

– Es ceru, ka neko nelaupa. Ieva ir viesojusies pie manis, viņa bija ļoti priecīga, un viņai tapa dzejoļi.

Vai varētu tapt kāds gleznu cikls, kurā redzēsim Vācijā gūtos iespaidus?

– Es bildēju bildes. Domāju, ka tas tiešā veidā tā neparādīsies, bet – kas zina. Es pat esmu ņēmis līdzi krītiņus un zīmējis. Kad ir sestdiena un svētdiena, es izeju kaut kur Vācijas laukos pazīmēt. Plenēriņš man sanāk. Tā vairāk tāda atslēgšanās, bet – jā, esmu arī bildējis stroikā kaut kādas gaismas un ēnas. Tās bildes ir pārāk naivas, nevar rādīt nevienam. Tās ir darba materiāls.

Vairākas no publikācijām, kuras ir apskatāmas bibliotēkas izstādē, ir tapušas laikā, kad jūsu bērni bija mazi. Nu viņi ir izauguši! Kā viņiem klājas?

– Viņi ir sākuši patstāvīgu dzīvi. Jurģis ir Rīgā, Olga – Kiprā. Viņa sameklēja skolu, kurā apgūst konditorejas noslēpumus pie labiem meistariem. Kopš septembra viņa ir tur. Viņa iestājās Mākslas akadēmijā tēlniekos, bet saprata, ka tas ir tas, ko viņa negrib. Viņa nolika eksāmenu, iestājās, paņēma akadēmisko gadu un strādāja Rīgā vienā konditorejā. Tagad viņa ir Kiprā, bet laiku pa laikam sūta bildes no radošām darbnīcām. Vienas no pēdējām bija no ekspedīcijas, kurā viņi gājuši pa salu un meklējuši krāsu pigmentus. Dzeltenu, zaļu vai brūnu. Staigāja, drupināja akmentiņus un salasīja. Krāsas bija tiešām graujoši skaistas un elegantas! Tā ka viņai kaut kāds iekšējais process notiek. Gan jau kaut kas tur parādīsies!

Jums gribētos, lai izpaužas arī mākslas, ne tikai konditora gēns?

– Jā, man, protams, gribas, bet tā ir egoisma izpausme. Bērnam ir sava dzīve, es nevaru projicēt savas nepiepildītās vēlmes.

Ko dara dēls?

– Dēls studēja fotogrāfiju, bija aizrāvies ar to. Nekur jau nenoslēpsies, ir viņā tas radošums iekšā!

Cik viņiem tagad ir gadu?

– Jurģim 24 un Olgai 21.

Vienā no publikācijām izlasīju, ka savulaik taisījāt krāsni pils otrajā stāvā un nācās pašam uzjaukt pigmentu zaļā tonī, ka tolaik tas bija jūsu skolniekiem labs praktiskais darbs ķīmijā. Vai dzīvē ir nācies vēl kādu tik šarmanti izaicinošu brīnumu uztaisīt?

– Jā, pirms pāris gadiem Liepājā tapa Hoijeres māja, un tur bija viens nopietns darbs. Bija vēl trakāk, jo tur vajadzēja ne tikai uzjaukt glazūru, bija arī apgleznojums. Tagad krāsns ir gatava, var aizbraukt apskatīt. Viņi gribēja integrēt krāsnī arī vecos oriģinālos podiņus, un tas bija diezgan traki, jo māls žūstot saraujas un es nevarēju vienkārši noņemt formu no jau esošajiem, man vajadzēja formu palielināt. Praktiski tas nozīmēja – taisīt jaunu visu. Krāsns bija taisīta Gdaņskā, mēs ņēmām par paraugu prototipu, kad atrodas Rundāles pilī. Tas viss bija ļoti interesanti. Tas bija super!

Kādi toņi ir Liepājas krāsnij?

– Krēmīgi gaišs, viegli zaļgans. Apgleznojums kobaltzils. Ļoti savdabīgs, bet laikam tā tur ir bijis. Mums mākslas vēsturē bija tāda skolotāja, kura, runājot par rokoko detaļām, teica: Šis zaļais ir slima mērkaķa zaļais! Slima mērkaķa zaļumā ir tā krāsns ar zilu apgleznojumu. (Smejas.)

Kur ir darbi, kas tapa Tallinai?

– Tie diezgan ilgi bija Igaunijā un tagad tur stāv. (Parāda uz vietu Amatu mājas podniekdarbnīcā.)

Mums varētu būt cerība tos ieraudzīt Ventspilī?

– Jā, nu jāsadomā tā forši.

Tas varētu būt nākamā gada viens no mākslas notikumiem!?

– Acīmredzot! Šis gads tūlīt beigsies.