Mēs visi esam ļoti dažādi – ar dažādām interesēm, pārliecību, uzvedību, vēlmēm un varēšanu –, kas ikdienu it kā padara tikai interesantāku. Tomēr dzīvē ir arī tādas situācijas, kurās visiem būtu jārīkojas puslīdz vienādi, jāievēro vieni un tie paši noteikumi un uzvedības normas.
Viena no tādām situācijām ir teātra izrādes vai līdzīga publiska pasākuma apmeklējums, kas no klātesošajiem prasa gan citu apmeklētāju, gan uz skatuves esošo cienīšanu. Vienkāršāk sakot, tādu uzvedību, kas netraucē sekot līdzi tam, kas notiek uz skatuves, un netraucē arī māksliniekiem darīt viņu darbu, kas bieži vien prasa maksimālu iejušanos tēlā un attēlotājā situācijā. Diemžēl nesenie notikumi teātra namā Jūras vārti izrādes Cilvēkam vajag suni laikā liek saprast, ka daudziem jauniešiem tas nav skaidrs un viņi neizjūt ne mazāko nepieciešamību uzvesties tā, lai netraucētu citiem un ievērotu kaut minimālas pieklājības normas. Jo kāpēc tas vispār būtu vajadzīgs? Mēģināsim paskaidrot.
Iedomājieties situāciju. Kādam skolēnam – pieņemsim, vienkārši A – klases priekšā jāprezentē savs projekts. A ir ļoti nopietni gatavojies, izdomājis, ko un kā runās, ko un kā rādīs. Centies visu saplānot tā, lai būtu tiešām interesanti un labi uztverami. Taču, tikko A ir sācis runāt, klasē sākas milzu kņada. Klasesbiedri sarunājas, iet prom un nāk atpakaļ, pārvietojas pa klasi, ēd, čaukstina papīrus, skatās telefonos, pat īsti necenšoties noslēgt to skaņu. Skolotāja ik pa laikam mēģina klasi apsaukt, lūdz būt klusākiem, nestaigāt apkārt un vispār klausīties, kas viņiem tiek stāstīts, bet tas situāciju padara tikai sliktāku. Nu jau trokšņo visi, un visā šajā jūklī A mēģina pēc iespējas labāk pasniegt to, ko pirms tam tik labi bija sagatavojis, bet nu jau vairs īsti nesaprot, vai kaut kas nav izlaists. To, protams, nesaprot arī skolotāja, kura, cīnoties ar troksni un vienaldzību, daudz ko palaidusi garām. Klasei par to gan ir vienalga, taču tā tas parasti ir līdz brīdim, kad kāds no runātājiem, staigātājiem, trokšņotājiem pats nonāk A vietā. Diezgan droši ir tas, ka viņam šāda attieksme pret sevi nemaz nepatiks. Nav izslēgts, ka arī viņš ir gatavojies pēc labākās sirdsapziņas, bet tikai retais to var tiešām novērtēt, jo kurš tad klausās, skatās un iedziļinās. Šajā brīdī parasti tā kā būtu jāseko pārdomām par to, vai viņš šādu attieksmi ir pelnījis un vai arī pašam pirms tam bija jābūt tik skaļam un nepieklājīgam? Vislabāk būtu, ja tūlīt arī sekotu secinājums, ka vajadzēja taču uzvesties labāk, netraucēt to citu runātāju, tomēr visbiežāk tas drīz vien aizmirstas. Līdz nākamajai reizei. Jo biežāk tādas reizes gadās, jo spēcīgāks ir efekts. Tā tam vismaz vajadzētu būt.
Protams, viss būtu vienkāršāk, ja jau no pirmajām reizēm, kad bērnam jādodas sabiedrībā, viņam mācītu cieņu pret citiem, jo šis ir tieši cieņas jautājums. Taču, ja ikdienā nesanāk saskarties ar cieņu pret sevi, ir sarežģīti saprast, ka tā jāizrāda citiem. Un galu galā izrādās, ka visspēcīgākais audzinošais efekts ir tieši paša rūgtajai pieredzei. Tikai tad vienmēr ir jautājums, cik daudz laika tas prasa un kas tajā brīdī jau sastrādāts…
Jaunībai ir tieksme jautrības vārdā darīt dažādas lietas, ko vēlāk briedums novērtē kā lielas muļķības, ne vienmēr atstājot spēkā apzīmējumu jautri. Bet, kas padarīts – padarīts. Tas toreiz biji tieši tu, kam likās ļoti jautri tumsas aizsegā spļaut no skatītāju balkona uz zemāk sēdošajiem, apmētāt viņus, skaļi sarunāties un staigāt iekšā ārā izrādes laikā, atstāt aiz sevis atkritumu kaudzi zālē, tualetē un visur, kur biji iegājis. Taču tas bija toreiz, bet tagad ir tagad. Tagad tev varbūt ir citi draugi un tu viņiem smiedamies stāsti, kā toreiz tajā teātrī, kur cilvēki tēloja suņus (vai jebkurā citā publiskā vietā), gāja, ko sadarīji. It kā jau tu ar to nelepojies, tomēr smejies, bet piepeši izrādās, ka jauno draugu kompānijā ir cilvēks, kuram trāpīja tavs spļāviens. Un varbūt tev tas cilvēks pat īpaši patīk, varbūt pat tieši viņa dēļ esi šajā kompānijā, bet te piepeši tāda atzīšanās… Var arī sanākt, ka ar laiku nonāc pretējā pusē – starp aktieriem, kas toreiz bija Ventspilī vai vienkārši zina par šiem notikumiem. Viņi tos pārrunā, šausminoties un neslēpjot šoku, ka kaut kas tāds vispār var notikt, un piepeši attopas: «Klau, tu taču esi no Ventspils? Vai toreiz tu nebiji zālē?» Un tev ļoti gribas pateikt, ka nebiji vai ka biji un izjuti tādu pašu šoku kā aktieri, kuriem bija ar šo ārprātu jāsadzīvo, bet nevari. Labākajā gadījumā jautātāji padomās, ka nesaproti, par kuru notikumu īsti ir runa, bet, ticamākais, nojautīs, ka biji un ka darīji.
Vienkāršākais, kā izvairīties no nepatīkamām situācijām nākotnē, ir nedarīt lielas muļķības tagadnē, bet to vienmēr ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Gadās jau... Tomēr tam nevajadzētu attiekties uz vietām, kur ir spēkā noteiktas uzvedības normas un likumi. Neskrien pāri ielai, kad deg sarkanais, nestaigā pa sliedēm, nelec no deviņstāvu mājas jumta, nerunā, kad runā citi, nestaigā, kad runā citi, nemēslo, bet, ja samēsloji, savāc, kad ienāc ciemos, sasveicinies, un nedari citam to, ko negribētu pats izjust uz savas ādas. Tas taču nevarētu būt sarežģītāk kā, piemēram, no rīta apģērbties, vai ne? Ir tikai jāgrib.
Komentāri (7)
Līdzīgs notiek kino seansu laikā. Tāpēc uz kino es neiet. Vajadzētu aizliegt čipsu pārdošanu foajē.
Piekrītu, ka cilvēki nemāk uzvesties. Bet man nenormāli traucē gaisma kura nāk no apskaņošanas pults zālē. Tā problēma nav tikai jūras vārtos, bet arī koncertzālē. Citreiz ir pat divas pultis. Koncerta laikā vēl nav tik traki, bet izrāžu laikā ļoti traucē. Atradām vienīgo risinājumu, ka pērkam biļetes balkonā. Sliktāk redz skatuvi, bet vismaz netraucē gaisma un cilvēks kurš visu laiku spaida pulti.
Bet par fotogrāfiem un televīzijas darbiniekiem atsevišķs stāsts. It sevišķi koncertzālē.
Iztērējot 30€ pa biļetēm gribu redzēt to, kas notiek uz skatuves nevis zālē.
Nu bet te arī jāsaprot tehniskas nianses - gaismotājam un skaņotājam ir jābūt zālē un jādzird, kā skan zāle, lai savu darbu izdarītu pēc iespējas labāk. Un tās gaismas var būt novērš uzmanību, ja neesi iedziļinājies uz skatuves notiekošajā, ja sēdi kaut kur tieši blakus, bet citādi nu gan nav traucējoši, cilvēki strādā pie minimāla apgaismojuma, kas vērsts tikai uz darba virsmu, absolūti klusi.
Gaismotājam jābūt zālē, lai kaut ko dzirdētu? Interesanta doma.
Parasti jau gan tehniskais personāls tiek izvietots tā, lai pēc iespējas netraucētu skatītājam. Filmētājiem un fotografētajiem jau arī nebūtu visu laiku jāstaigā pa zāli, jo runa jau ir par teātri nevis kādu brīvdabas pasākumu. Mūsdienās tehniku arī var izvietot vajadzīgās vietās un vadīt attālināti. Un ja ir dikti nepieciešams kā acīs cērt, priekš tam jau ir mēģinājumi, kur sarunājot varētu bildēt un filmēt.
Labdien!
Skaņas un gaismas pulšu izvietošana zālē vai operatoru telpā atkarīga no pasākuma formāta un mākslinieciskās idejas. Lai panāktu pasākuma norisei nepieciešamos skaņas un gaismas efektus, var gadīties, ka pultis nepieciešams izvietot zāles vidū. Ja to radītā gaisma ir traucējoša, tad ierosinām izvēlēties vietas partera pirmajās rindās vai balkonā, kur to radītā gaisma netraucēs.
Fotogrāfi un video operatori tiek aicināti, lai veidotu gan teātra nama "Jūras vārti", gan koncertzāles "Latvija" pasākumu audiovizuālos materiālus publicitātei un reklāmai.
Doma ir skaidra - ir mākslinieciskā ideja, kas tiek realizēta - tas ir pirmā vietā un skatītājs ir tas, kas par to samaksās un ja kas nepatīk, tad lai sēž uz grīdas un nebauro, ja operators uzmin uz pirkstiem, jo tas ir svarīgāk.
Cik nākas apmeklēt Jūras vārtus, cilvēki vel līdz pēdējai minūtei nevar ievilkties zālē un ne jau jaunieši.Tāpat starbrīžos laicīgi nevar no kafūžiem atnākt.Cieniet , ja ne sevi, tad citus.