Piedzīvo savu 104. dzimšanas dienu

Aprūpes namā Selga mūs sagaidīja tā vadītāja Gundega Mekša un sociālā darbiniece Lienīte Doniņa, lai pavadītu līdz jauniešu istabai. Tā pansionāta kolektīvs mīļi dēvē istabu, kurā dzīvo aprūpes nama vecākās iemītnieces: Milda Vilcmeiere, kurai 22. decembrī apritēja 104 gadi, un Mirdza Stella Putniņa – viņa šī gada 20. jūnijā svinēs 100 gadu jubileju. Interesanti, ka abas cienījamā vecuma kundzes dzimušas saulgriežu laikā: Milda – ziemas saulgriežos, Mirdza Stella – vasaras saulgriežos. «Tas sirsnīgums un mīļums, kas nāk no viņām, ir pielipis visiem, kas apkārt,» siltus vārdus velta sociālā darbiniece.

Sagaidot ciemiņus, Mildas kundze ir nedaudz satraukta, jo diez vai ko varēšot pastāstīt. Atmiņa vairs nav tik asa kā agrāk, un daudz kas esot aizmirsies. Apsēžamies uz gultas malas, un saruna raisās – par veselību, par ikdienu. «Pašreiz jūtos labi,» saka Mildas kundze.

Mīļus vārdus un patiesu pateicību sirmgalve vairākkārt velta aprūpētājām un pārējam Selgas kolektīvam, kas it visā ļoti palīdz. Taču Milda palīdzību prasa nelabprāt, «jo es pati gribu tikt galā, tas ir tik nepatīkami, ka ne tu kur tiec, ne kur vari aiziet,» neslēpj pansionāta iemītniece. Viņai joprojām ir pietiekami daudz spēka, lai pieceltos kājās un arī nedaudz pastaigātos pa gaiteni.

«Ko tik meiteņi nestāsta, lai es smietos. Savu reizi arī pasmejos. Tā jau nav, ka asarās vien grimstu,» turpina Milda. Par meiteņiem viņa sauc aprūpes nama darbinieces, tostarp arī aprūpētāju Līksmu Vilmani. Laikam ejot, abas viena otru ir ļoti pieņēmušas. Ja vien ir iespējams, tad, kā kaut kas, Mildas kundze saucot tieši pēc Līksmas.

No Mildas staro labestība un dzirksteļo humors – tā bija agrāk un ir joprojām. Vaicāta, kā šobrīd paiet ikdiena, seniore stāsta, ka pēc pamošanās ietur brokastis un tad raušas atpakaļ gultā. Tāpat arī pēc pusdienām. «Man ir bail, ka tā gulta nepaliek auksta – jāsilda,» smej Milda.

«Viņa mums ir ļoti dūšīga,» sirmgalvi uzslavē Lienīte. Viena no Mildas labajām īpašībām ir neatstāt otru nelaimē. Jūtot, ka kaimiņienei pasliktinās veselība, un, ja tobrīd tuvumā neviena nav, Milda pašas spēkiem aiziet līdz pogai, kas atrodas koridorā, lai izsauktu palīdzību. Tāpat, kad Mirdzas kundze bija apslimusi, Milda deva padzerties un palīdzēja, kā varēja. «Viņa pārdzīvo ne tik daudz par sevi, kā par citiem,» teic Lienīte.

Ja agrāk vairums aprūpes nama iemītnieku bija vecumā no 70 līdz 90 gadiem, tad šobrīd pārsvarā no 80 līdz 100 gadiem. Daudz ir tādu, kuriem apritējis jau devītais gadu desmits, zina teikt Selgas vadītāja.