Inga Berga: ''Kultūras darbinieks – tā ir diagnoze''

Gada izskaņā aicinājām Ingu uz sarunu, lai ielūkotos šīs profesijas aizkulisēs.

Kāda bija tava bērnība?

– Esmu dzimusi un augusi zūreniece, ar senču saknēm un dzimtas mājām Liellankas Zūrās. Mūsu dzimtas mājās kādreiz bijis muižas spirta brūzis. Tā ir sena māja skaistā vietā pie pašas Ventas ar lieliem, velvētiem pagrabiem un dziļu, dziļu aku, kur kādreiz bijis tik tīrs ūdens, ka pēc tā nākuši pat aptiekāri. Bet mēs nekad lauku mājā neesam dzīvojuši, uzaugām dzīvoklī. Dzimtas mājā dzīvoja omīte, mammas māte, pie viņas pavadījām daudz laika.

Kā kļuvi par kultūras darbinieku?

– Pilnīgi nejauši. Šis stāsts ir tāds, par kuru daudziem nāktos aizdomāties. Savā laikā Vārves pagastā ļoti mainījās kultūras darbinieki. Tur neturējās neviens, jo kultūras nama nav, trīs lielie ciemi – katrs ir bijis par sevi, un pēkšņi tie ir apvienoti vienā pagastā. Nekad tie nav bijuši kopā un arī nekad nav vēlējušies kaut ko kopīgu iegūt. Biju aktīva, un vienā mirklī mani no pagasta uzrunāja, lai eju strādāt par kultūras darbinieku. Atteicu, jo man bija mazi bērni. Pagāja laiks, tai laikā jau Andželika Brālīte strādāja pagastā, mums ar viņu bija pāris kopīgu projektu. Es tai laikā biju manikīre, labi izglītota jauno manikīra meistaru skolotāja, mācīju citiem, biju jau savu nišu atradusi, pelnīju labi. Un tad man iestāstīja – nāc, pastrādā kultūrā! Tu varēsi apvienot, tev būs manikīram telpas, kas tad tur – pāris pasākumus uztaisīsi. Un šis ir tas, uz ko vēl aizvien cilvēki uzķeras. Arī iedzīvotāji domā, ka kultūrā var tikai pastrādāt.

Izklausās pēc plezīra.

– Jā, un es uz šo joku uzķēros. Drīz vien sapratu, ka nevar apvienot kultūru ne ar ko. Tā kā biju jau paspējusi manikīru palikt otrā plānā, bet tā ir joma, kurā tev ir visu laiku jāattīstās, jāpērk klāt materiāli, sapratu – lai atsāktu strādāt par manikīri, vajadzēs pārāk lielus ieguldījumus. Mani aizķēra, man patika kultūras darbs. Tas paprasīja arvien vairāk un vairāk laika.

Ja tev nepatiktu, tad jau noteikti nebūtu palikusi.

– Man tas viennozīmīgi ļoti patīk. Esmu pateikusi – strādāšu kultūrā tikai un vienīgi līdz tam mirklim, kamēr man tas patiks, jo neesmu no tiem cilvēkiem, kas ar zobiem un nagiem turas pie kaut kā un dara kaut ko, kas nepatīk. Tā es kļuvu par kultūras darbinieku. Nu jau 15 gadus.

Kāda ir tipiskā kultūras darbinieka ikdiena? Kāda ir tā neredzamā puse?

– Tā neredzamā puse, ilgā un ķimperīgā, ir tieši dokumentācija. Katru rītu, atnākot uz darbu, sāku ar papīriem – plānošana, rēķini, atskaites, iesniegumi. Ja man prasītu, kas man nepatīk šajā darbā, tad ļoti ilgais laiks, ko pavadu datorā, strādājot ar dokumentiem. Man fiziski pietrūkst laika radošajam. Jaunais Vārves kolēģis, kad atbrauca pirmo reizi un es viņam ierādīju lietas, prasīja – un kad jūs kaut ko radošu darāt? Saku – nu, tam mums paliek naktis un brīvdienas! Mums ir ļoti daudz birokrātijas. Es daudz vairāk laika gribētu pavadīt, gatavojot dekorācijas, pušķojot, radot, dodot cilvēkiem emocijas, nevis sēžot un rakstot papīrus.

Kultūras darbam jau vēl ir tā nianse, ka pasākumi pārsvarā notiek brīvdienās un vakaros. Kad tu atpūties?

– Tā arī atpūšos. Ja man prasa, kā es sevi restartēju, tad pasākumos, cilvēkos. Savos pasākumos ir grūtāk restartēties, bet, lai atpūstos, aizeju uz kādu koncertu vai teātri. Mājas – tas nav mans. Man mājas ir guļvieta. Tāpēc arī apzinos, ka man nekad nebūs privātmāja ar dārzu. Mēs visa ģimene esam tādi – atnākam mājās pārnakšņot.

Gandrīz 15 gadus nostrādāji Vārves pagastā. Kas pamudināja pārcelties strādāt uz Popi?

– Laikam jau tas, ka esmu arī no tiem, kas uzskata, ka rutīna nogalina radošumu. Jau 2019. gadā domāju par citām darba iespējām. Tad mani izglāba kovids. Atceros – 12. martā biju uz darba pārrunām citā vietā, bet 13. martā izsludināja ārkārtējo situāciju valstī kovida dēļ. Tas lika apsēsties, nomierināties. Kovids bija visradošākais periods, kādu vien atceros. Tas ļāva kāpt ārā no visiem rāmjiem, no pilnīgi visiem standartiem, piemēram, ka cilvēkiem patīk tādi un tādi pasākumi. Kovids mani izcēla no radošās krīzes.

Vārvē kultūras nama nav, visu laiku esi uz riteņiem, visi pasākumi notiek, lūdzot telpas, aizvedot, atvedot. Grozies, kā gribi, jaunāki mēs nepaliekam. Mēs ar apkopēju visu stiepām pašas, un stiept galdus un krēslus fiziski es vairs nespēju. Tad sāc nogurt no fiziska bezspēka. Ja tev kā kultūras darbiniekam ir tikai sapnis, cik tas būtu skaisti, ka tu varētu uzaicināt kādu kori padziedāt vai teātri parādīt, bet tev nav, kur… Bija pagājušā gada 11. novembris, ļoti skaists āra pasākums Vārvē. Bet kad tev nakts vidū ir vienai jāieceļ lielā telts mašīnā, jo pašai viss jānovāc un nav neviena, kas palīdz… Ceļot telti, izmežģīju plecu, un tad likās – kāpēc, par ko?

Kad uzzināju, ka vieta Popē kļuvusi vakanta, spontāni pieteicos. 2. janvārī sāku te strādāt – deviņos no rīta cēli iesoļoju kabinetā pēc atslēgām, atnācu uz šejieni. 3. janvārī jau biju palūgusi, vai nevar man atsūtīt vīrus pārkārtot. 4. janvārī man likās, ka es te esmu jau vienmēr bijusi. No tā mirkļa nav bijusi sajūta, ka esmu ienācēja, ka esmu kaut kur ne tur. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka es esmu mājās. Šeit nācu ar tādu stāstu, ka nenāku mainīt viņu pasauli – nāku pieņemt viņu tradīcijas. Viena tradīcija, ko pieņēmu, kas sākumā man nelikās loģiska – nākt iekšā pa sētas durvīm. Sākumā ļoti bieži nācās dzirdēt, ka varētu jau pie manis atnākt, bet vienmēr esot durvis ciet. Es tik apzinīga, katru dienu esmu darbā, durvis vaļā – kā ciet? Bet popiņi staigā tikai pa sētas durvīm, pa parādes durvīm nāk tikai ciemiņi. Izstaigāju katru rītu visas telpas un esmu lepna, ka man ir mājas.

Un vēl tev ir estrāde.

– Estrāde ir rūpju bērns, jo nevar viens pagasta kultūras darbinieks šādu estrādi pacelt ar saviem resursiem. Estrāde ir jāapdzīvo, tā prasa nemitīgu kopšanu, tā ātri aizaug. Tas ir pārāk liels, grandiozs objekts. Tur nevar uztaisīt mazu pašdarbnieku koncertiņu, jo vide prasa lielāku mērogu. Mēģinu sūtīt producentiem piedāvājumus, stāstīt, ka mums tāda estrāde ir, lai ieietu apritē.

Bet mums ir muiža, muižas dārzs. Mums bija brīnišķīgs saksofona koncerts dārzā. Kultūras nama iekšpagalms man ļoti patīk. Ziemassvētkos te ir pasaku mežs. Pope ir tā, ko es pieņēmu ļoti ātri, un man liekas, ka cilvēki arī mani pieņēma. Par popiņiem varu pateikt tikai labu. Man ir brīnišķīgs priekšnieks un atsaucīgi cilvēki. Piemēram, uzrakstīju popiņiem čatā, ka mums vajag daudz eglīšu un mantiņu, un desmit minūšu laikā man jau nesa mantiņas.

Tas nozīmē, ka cilvēki ir pieņēmuši tevi kā savējo.

– Es gribētu teikt, ka jā. Man vēl ir daudz par Popi jāmācās, jāapgūst vēsture un ģeogrāfija.

Kāds ir Popes cilvēks – ko viņš grib, kas viņam visvairāk patīk?

– Viss šis gads man ir aizgājis testa režīmā, lai to saprastu. Vēl nav bijis kas tāds, kas viņiem nepatīk. Janvārī viņus aicināju, lai nāk pie manis ceturtdienās – bija izsludināts, ka tās ir tējas dienas. Paldies viņiem, ka viņi to pieņēma nevis uz mēnesi, bet vispār, jo ceturtdienās mums ārā ir tirdziņš un tad visu laiku man kāds nāk. Esmu priecīga, ka viņi nāk, tik brīnišķīgi cilvēki! Prieks strādāt ar viņiem.

Vai te ir kādas jaunas tradīcijas?

– Tradīcijas mums ir daudzas jaunas ienākušas. Teicu, ka es cienīšu viņu tradīcijas, bet nāku arī ar jauninājumiem. Viņi, paldies Dievam, tos pieņem. Mums ir šajā gadā četri jauni kolektīvi: pieaugušo un bērnu amatierteātris, ko vadu es pati, un arī ansamblis gan bērniem, gan pieaugušajiem. Kopā šobrīd esam jau pieci – piektā ir mūsu slavenā Pūnika. Reanimējām Ziemassvētku tirdziņu, reanimēsim arī muižas pasākumu ar Ziemassvētku vecīti. Šogad visu decembri uz kolektīvu pasākumiem aicinātas gan ģimenes, gan klases, gan bērnudārzu grupas. Piedāvājam divas programmas – ir programma, kur strādāju tikai es kā rūķis, tur mums būs pasaku mežs, tējas dzeršana un radošās darbnīcas, bet ir arī lielā programma, kur pieslēdzas vēl rūķi un vecītis atnāk mājās.

Un ko esi sadomājusi nākotnei?

– Tādas tīri tehniskas lietas – gribu pārcelt kabinetu. Savējie atradīs, vienalga, kuros pakšos tu sēdi, bet viesiem jāūjina, lai atrastu, kur es esmu. Pāriešu uz garderobi. Šogad baznīcā Ziemassvētku laikā būs skaists koncerts – muzicēs grupa Triānas parks. Man jau ir apstiprināts projekts, tikai līdz galam jānoved – jāizdrukā Popes karte ar apskates objektiem. Ļoti gribu iedzīvināt Popē tūrismu. Popē ir tik daudz, ko redzēt, cilvēki – Bērziņu Imants un Krūmiņu Anita skolā, baznīcā Ginta –, kas ir gatavi vadīt ekskursijas un stāstīt. Zirgi mums ir, piedāvā izjādes. Iespējas ir lieliskas, mazliet tikai jāpiestrādā. Pope ir lieliskā vietā, tikai visi nez kāpēc brauc garām… Cik cilvēku iebrauc Popē?

Kāda ir sadarbība ar kolēģiem? Saprotu, ka kopā rīkojat pasākumus.

– Tas arī ir brīnišķīgs kovida produkts. Līdz kovidam mēs katrs sēdējām savā pagastā, zinājām, kā kuru sauc, bet neko vairāk. Kovida laiks, kad sāki justies kā viens pats uz pasaules, lika meklēt sadarbības. Pirmais kopīgais pasākums bija orientēšanās, ko rīkojām kopā ar Jūrkalnes Kristīni. Man bija vairākas idejas, ko gribēju izdarīt, bet sapratu – lai cilvēks atbrauktu uz vienu Vārvi, pietrūkst kaut kā, ir vajadzīgs turpinājums. Sen jau biju gribējusi kaut ko grandiozāku ar gaismām. Apzinājos, ka viena pati Vārves pagastā to neuztaisīšu, vajag komandu. Tā radās gaismas stāsti četros ciemos.

Kur tu gūsti idejas? Vai tu tās nosapņo, meklē apzināti? Kā tev tās atnāk?

– Tās atnāk. Uzskatu: lai varētu radoši strādāt, pirmais un svarīgākais – tu nedrīksti kursēt tikai maršrutā mājas–darbs. Tev ir jāiet ārā, jāapmeklē pasākumi, jābauda, jāskatās, kur kas notiek. Esmu sevi pieķērusi, ka man ir bezjēdzīgi lasīt žurnālus – ja lasu kādu rakstu, jau trešajā rindkopā pieķeru sevi, ka esmu aizgājusi no lasītā un jau modelēju kādu pasākumu. Man ir svarīgas skaistas lietas, lai pasākuma telpa būtu skaisti noformēta. Lai dabūtu enerģiju un radošumu, man ir jāredz, jābauda pašai. Tāpēc apbrīnoju kolēģus, kas var sēdēt tikai darbā–mājās. To laikam sauc par profesionālo idiotismu, ka tu katrā lietā saskati, ko varētu pārveidojot izdarīt. Kultūras darbinieks – tā nav profesija, tā ir diagnoze.

Un te ir tas mirklis, kad mēs sakām – jā, tas ir labs kultūras darbinieks. Un nav tā, kā mums mēģina iestāstīt, ka obligāti jābūt akadēmiskai izglītībai. Jā, izglītība ir no svara – kursi, semināri, bet ne akadēmiskā. Man nav augstākās izglītības, kur nu vēl kultūrā, bet tas netraucē būt radošai. Ja tev ir izglītība, bet nav šīs diagnozes…

Ko tu vēl dari, kad neesi kultūras darbinieks un neej uz pasākumiem? Vai tev ir kāds vaļasprieks?

– Ceļot man ļoti patīk un pastaigāties. Mēs ar māsu smejamies, ka varētu iet Ventspilī par kritiķiem, kur ko vajag uzlabot, vai, piemēram, konkursos par skaistākajiem dārziem. Mums patīk staigāt. Viss laiks, godīgi sakot, aiziet darbā. Tas nav darbs, tas ir dzīvesveids – nav neviena mirkļa, kad man darbalaiks beigtos. Citi saka, ka tas jau ir darbaholisms un tas nav labi, bet man tā patīk. Es tā jūtos labi.

Ģimenei nav iebildumu?

– Tas nebija ātri, bet tiku beigu beigās pie tāda vīra, kam tas ir pieņemams. Laikā, kad sāku strādāt, man ir bijušas ļoti lielas problēmas ar to, jo vīrietis, ar ko kopā dzīvoju, nepieņēma manu darbu. Bet šobrīd mani atbalsta. Nekad neesmu dzirdējusi – kāpēc tu tik vēlu mājās? Mazākais bērns ir visu laiku līdzi, ir pieņēmis to. Esmu visiem pateikusi tieši: tajā mirklī, kad man šis darbs vairs nesagādās baudu, es no tā aiziešu. Tieši tik vienkārši.