Aicinot uz savstarpēju sapratni

Sirsnīgās un smaidīgās mediķes galvenie mērķi ir stiprināt slimnīcas bērnu ārstu komandas garu, veicināt savstarpējo uzticību, kā arī komunikāciju starp ārstiem un vecākiem.

Vispirms pastāstiet par sevi.

– Esmu ventspilniece. Šeit esmu augusi, mācījos 1.ģimnāzijā. Arī mani vecāki ir ārsti – daktere Biruta Ozola un Valdis Ozols, kuri ilgstoši strādājuši Ventspils slimnīcā par ginekologu un kardiologu. Uzreiz pēc institūta pabeigšanas divus gadus strādāju Ventspils slimnīcā. Pēc bērniņa piedzimšanas pārcēlos uz Talsiem. Talsu slimnīcā strādāju no 1987. gada. Sākumā biju bērnu konsultācijas vadītāja, bet no 1993. gada vadīju bērnu nodaļu. 2009. gadā man piedāvāja darbu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kurā ieņēmu virsārsta amatu. Nu esmu atpakaļ Ventspilī – loks ir noslēdzies.

Pati interesējāties par atgriešanos vai jūs uzaicināja?

– Slimnīcas vadība mani uzaicināja kā speciālistu, jo šeit pediatriskajā dienestā bija vajadzīgas pārmaiņas. Esmu pediatriskā dienesta vadītāja.

Kā jūs vērtējat līdz šim paveikto mūsu slimnīcā?

– Šeit strādāju tikai mēnesi, tādēļ pagaidām varu izvērtēt tikai pirmos iespaidus. Un tie patiešām ir ļoti labi – šeit ir ideāli darba apstākļi. Vēlos uzslavēt sakopto vidi un kvalitatīvo medicīnisko aparatūras klāstu. Ir nodrošinātas ļoti plašas iespējas izmeklēt mazos pacientus.

Ko varat pateikt par ārstiem?

– Kolēģi ir ļoti zinoši un jauki. Man tiešām ir prieks par Ventspils slimnīcu un tās mediķiem. Nav jau noslēpums, ka ir arī dažādas nebūšanas. Uzskatu, ka tam par pamatu ir savstarpējās komunikācijas trūkums. Šajā jomā saskatu vislielāko darbu. Svarīgi ir izveidot stipru un vienotu komandu. Slimnīcā strādājošie ārsti ir zinoši un profesionāli, bet ja katrs strādā individuāli, tad iespēja palīdzēt ievērojami samazinās. Sakārtot pediatru darbu ir uzdevums numur viens, jo ir svarīgi lai vecāki sāktu mums uzticēties!

Kā to panākt?

– Esmu apguvusi psihoterapiju. Iegūtās iemaņas man noteikti palīdzēs komunikācijā ar vecākiem. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā strādāju ļoti smagā – onko-hematoloģijas nodaļā. Zinu, cik svarīgi ir vecākiem visu paskaidrot un lai vecāki apzinās medicīnas iespējas, kas ne vienmēr ir visvarošas. Svarīgi, lai mums būtu savstarpējā sapratne – lai vecāki saprot mūs un arī mēs saprotam, ko vecāki no mums sagaida. Tad ir miers gan nodaļā, gan sirdī. Lai ir uzticēšanās, kuru, protams, nevar iegūt uzreiz. Tam ir vajadzīgs ilgstošs laika periods. Šobrīd galvenais ir atgūt uzticēšanos slimnīcai, pediatriem un personālam. Vēlreiz uzsveru, ka visi slimnīcas pediatri ir profesionāli un zinoši.

Jūs strādājat arī kā ārstējošais ārsts?

– Jā, ārstēju pacientus bērnu nodaļā, kuras vadītāja ir daktere Tatjana Cinīte un infekciju nodaļā, kuru vada daktere Ilze Buka. Esmu konsultants arī citās nodaļās, kurās nepieciešama pediatra palīdzība, kā arī dežūrēju uzņemšanas nodaļā.

Vai plānots ieviest kādus jaunus pakalpojumus?

– Plānojam attīstīt dienas stacionāru. Domāju, ka arī ģimenes ārsti būtu ļoti ieinteresēti dienas stacionāra izveidē. Tas dotu iespēju veikt nepieciešamās manipulācijas dienas laikā, bet vakarus bērni pavadītu mājās. Lai to īstenotu, vajag sakārtot bērnu nodaļas ikdienas darbu un atvēlēt tam telpas. Svarīgi būtu paplašināt iespējas sniegt kvalitatīvu palīdzību uzņemšanas nodaļā.

Reizēm ārstu uzņemšanas nodaļā nākas gaidīt.

– Lai samazinātu uzņemšanas nodaļā pavadīto laiku, sākot ar martu sestdienās un svētdienās no pulksten 9 līdz 15 strādā papildus pediatrs. Tātad šajos laikos slimnīcā vienlaicīgi ir pieejami divi pediatri, kas nodrošina iespēju ātrāk sniegt nepieciešamo palīdzību bērnam. Protams, ka vakarā var gadīties uzgaidīt. Īpaši šobrīd, kad ir ļoti liela saslimstība un nodaļās ir daudz pacientu. Iespējams, nodaļā kādam bērnam tobrīd ir nepieciešama palīdzība, jo dežūrējošais pediatrs vienlaicīgi pilda arī dežūrārsta pienākumus pārējās nodaļās.

Vecāki bieži nezina ko darīt, ja bērnam ir ļoti augsta temperatūra – vest uz slimnīcu vai nevest.

– Tas ir jautājums par medicīnas jomas sakārtošanu. Svarīgi, lai būtu labs kontakts ar ģimenes ārstu. Ja ir izvēlēts pareizais ģimenes ārsts, viņam var jebkurā laikā piezvanīt un pajautāt. Ģimenes ārstam ir jāpazīst ģimeni un jāzina, kuram bērnam būtu jābrauc uz slimnīcu, kuram nē. Reizēm ātrā palīdzība uz slimnīcu atved bērnu ar nelielu klepu, un tikai tāpēc, ka ģimenes ārsts atteicies iet vizītē. Tas prasa papildus mūsu darbu un laiku, kas tajā brīdī būtu jāvelta citam pacientam. Bet, protams, ja ir neskaidrības un bērns ir slims, tad viņš bez šaubām jāved uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu.

Citi domā, ka Rīgā ārstēs labāk.

– Es saprotu, ka varbūt mums līdz galam neuzticas un uzticību ir jāiegūst. Tas nāks ar laiku. Bet reizēm gadās situācijas, kad nolaižas rokas. Arī pagājušajā nedēļā bija šāds gadījums. Mēs bijām septiņi ārsti un pacienta labā izdarījām visu iespējamo, veicām izmeklējumus, kas šeit Ventspilī ir pieejami pat plašāki, nekā Rīgā. Taču vecāki pat neieklausās mūsu teiktajā un aizved bērnu uz Rīgu, kur viņu turpina ārstēt rezidents, nevis pieredzējušu ārstu komanda. Tad jūtamies absolūti nenovērtēti. Aicinu vairot abpusēju uzticību un sapratni. Protams, saprotu, ka mums ir jāpierāda, ka mēs protam un varam kvalitatīvi rūpēties par mazajiem pacientiem.