Lembergs: Valdībai jāsāk strādāt! (VIDEO)

Jaunās valdības veidošanas procesā mēs maz dzirdam, ar kādu jautājumu risināšanu valdība nodarbosies, bet daudz par izolēšanos no Lemberga. Vai šī nav kārtējā reize, kad tiekat izmantots, lai novērstu uzmanību no sabiedrībai aktuāliem jautājumiem?

– Protams, ka ar to tiek novērsta uzmanība no tām ļoti daudzajām sasāpējušajām problēmām, kas traucē dzīvot katram Latvijas iedzīvotājam. Es jau varētu piepūst vaigus un skatīties spogulī, cik esmu milzīgi varens un ietekmīgs, bet tas viss ir liels blefs. Apvienotais saraksts sūkstījās par manu izšķirošo ietekmi, ka es vadīšot valdību, nevis Siliņa, bet neizvirzīja nevienu darāmo darbu, ko viņi vēlas izdarīt, – ja neskaita jaukto vēlēšanu sistēmu, ko viņi tā pēkšņi pieminēja, vairs neviena cita darāma darba, problēmas nav – Latvijā viss norit labi, mēs esam labākie pasaulē! Diemžēl tas tā nav.

Šobrīd nav īstas skaidrības par jaunās valdības darāmajiem darbiem. Es vismaz neesmu ar tiem iepazinies – zinu tikai tik daudz, cik izskan publiskajā telpā. Jācer, varbūt valdības deklarācijā būs skaidrāk uzrakstīts. Bet tendence ir ārkārtīgi slikta: Latvija nevis izvirza uzdevumu būt pārtikušākai valstij ar laimīgākiem cilvēkiem nekā Zviedrijā, Vācijā, Lielbritānijā, bet mazliet panākt Lietuvu un Igauniju, un tas tiek pasniegts kā milzīgs sasniegums, ja tas tā notiks. Domāju, ka agri vai vēlu būs spiesti atgriezties pie tēmas – ko darīt? Jo ar manis plosīšanu Latvijas iedzīvotājs nevar tikt pabarots. Viņi lieki domā, ka Latvijas tauta ir dumja un uzskata – ja es nebūšu pie koalīcijas galda, tad visi jautājumi tiks atrisināti.

Nesen sniedzāt interviju raidījumā Dienas personība ar Veltu Puriņu, kur uzskaitījāt savas intereses. Teicāt, ka vēlaties, lai Latvijā būtu iespējams iegūt kvalitatīvu izglītību, lai Latviju aizsargātu pasaulē varenākā valsts ASV, lai ārstiem būtu pienācīgas algas un iedzīvotājiem – pieejama kvalitatīva veselības aprūpe. Ko vēl sagaidāt no jaunās valdības?

– Redz, un mani nelaidīs pie lemšanas, lai es šos jautājumus, kas interesē Latvijas iedzīvotājus, nevirzītu kā centrālos un svarīgākos! Teikšu tā – valdībai jāsāk strādāt! Latvijas valdība faktiski nav sākusi strādāt kopš oktobra. To atļauties nevar neviens. Visi cilvēki strādā, darbojas, bet valdība pēc būtības nedarbojas, taisa šovu. Tas ir nepieļaujami.

Bet kādus jautājumus vēl bez veselības, drošības un izglītības jūs virzītu valdības dienaskārtībā?

– Ir Lielrīgas reģions un pārējā Latvija. Statistika rāda – pārējā Latvija izmirst. Vienmēr būs atšķirība starp galvaspilsētas reģionu un pārējo valsti, bet Latvijā šī atšķirība arvien straujāk pieaug. Tagad, kad masveidā ir ieplānots slēgt lauku skolas, tas vēl vairāk ietekmēs cilvēku aizplūšanu. Dzīves attīstība var notikt tikai tad, ja ir resursi – materiāltehniskie, finanšu un cilvēkresursi, kuros ir intelektuālais potenciāls. Svarīgi, lai tie tiktu efektīvi izmantoti. Ja nav cilvēkresursu, nekāda attīstība nav iespējama. Tāpēc tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Valdības to vienmēr definējušas kā svarīgu, bet praktiskā politika nekad uz to nav bijusi virzīta – tas ir sauklis, kam nekad nav bijis seguma. Kāpēc es to izvirzu? Jo tas attiecas arī uz Ventspili. Pēc Krimas nelikumīgās inkorporācijas Krievijas sastāvā 2014. gadā, kad 2016. gada sākumā Māris Kučinskis kļuva par premjeru, virzīju jautājumu par īpašu atbalsta programmu tām teritorijām ārpus Lielrīgas, ko būtiski negatīvi skars ekonomisko sakaru būtiska samazināšanās starp Latviju un Krieviju.

Un kas notika?

– Nekas. Pilnīgi ignorēja. Protams, nezināju, ka būs karš – tagad šī problēma ir vēl aktuālāka. Kopš kara sākuma ir pagājis pusotrs gads – vai valdībai ir atbalsta programma, lai Latvija pārvarētu šo jauno izaicinājumu? Jo Latvijas tautsaimniecībai, uzņēmējiem ir jāmeklē jauni uzņēmējdarbības virzieni, kas nav saistīti ar Krieviju. Tam ir vajadzīgi resursi – tā savā ziņā ir reforma. Man stāstīja par zivju konservu eksportu uz Japānu. Viņu prasības ir ļoti specifiskas – lai tās ievērotu, vajadzīgas attiecīgas iekārtas un tehnoloģijas, kas maksā lielu naudu. Šobrīd Latvijas tautsaimniecības attīstība iet savu inerci: kas izdzīvos, izdzīvos, kas ne – ne. Tā ir bezatbildīga attieksme no valsts puses. Pie tā būtu jāstrādā, turklāt ar Eiropas Savienības resursu piesaisti. Latvijā šīs jaunās ģeopolitiskās situācijas izmaiņas visvairāk skar tautsaimniecību, līdz ar to – arī cilvēku dzīves līmeni. Tas nav tas pats, kas Portugālē, Kiprā, Maltā vai kaut vai Itālijā, Vācijā vai Francijā. Mēs esam tur, kur atrodamies, – saprotam, par ko ir runa. Ir vajadzīga būtiska valsts politikas maiņa, virzīta uz uzņēmējdarbības atbalstu šajā virzienā.

Jautājums ir arī par banku sektoru. Kučinska valdība, kur Reizniece bija finanšu ministre, pēc būtības veica banku sektora reformu, kas bija virzīta uz to, ka tikai 5% no visiem klientiem Latvijas bankās drīkst būt nerezidenti, lai bankas minimizētu kreditēšanu, jo tas noņem riskus. Šobrīd ir panākta situācija, ka bankas pelna lielu naudu, apkalpojot klientus, jo piespiedu kārtā visiem ir pienākums maksāt par dažādiem pakalpojumiem caur banku. Viņi uzliek lielas komisijas un pelna, bet ir norobežojušies no tautsaimniecības stimulēšanas. Te valdībai radikāli jāiejaucas. Banku sistēmas uzdevums ir dot valsts attīstībai resursus, piesaistot sev papildu aktīvus, līdz ar to radot iespēju būtiski vairāk kreditēt. Uzskaitīju tikai dažus virzienus, bet to ir daudz vairāk.

Tajā pašā raidījumā arī teicāt, ka ZZS nav uzstādījuma par katru cenu būt valdībā un, ja jautājums būtu jālemj jums, tad saraksts pret iešanu valdošajā koalīcijā esot garāks nekā par. Vai varat ieskicēt, kādi ir galvenie argumenti pret?

– Jaunajai Vienotībai ir pārākums koalīcijā – vairāk nekā puse no visām balsīm, un viņiem tomēr ir tendence uzspiest savu viedokli kā vienīgo pareizo. Neredzu, ka viņi būtu gatavi atklātai diskusijai, kurā diskutē nevis tā, ka tas, kas lielāks, ir gudrāks, kas mazāks, tas ir muļķis, bet kur diskutē, izmantojot argumentus. Jaunā Vienotība ļoti labi zina, cik ar mani ir grūti pie viena galda. Visām sanāksmēm ļoti gatavojos, un mani var pārliecināt tikai ar argumentiem. To visi zina. Tāpēc viņi paniski baidās – ja atradīšos pie tā koalīcijas galda, tur bez argumentiem nevarēs.

Mums bija konflikts ar Kučinski 2018. gadā, kad Ministru kabinets pieņēma noteikumus par izglītības kvalitātes kritērijiem vidusskolās. Noteica, ka pēc desmit gadiem varēs pastāvēt tikai tās vidusskolas, kur centralizētā eksāmena rezultāti vidēji skolā būs virs 60% priekšmetā; kur ir viszemākais līmenis – matemātikā. Tai laikā bija 330 vidusskolas, un izanalizējot izrādījās, ka tikai desmit vidusskolas atbilst, tātad 320 tiek slēgtas.

Un paliek desmit uz visu Latviju.

– Jā, turklāt Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē – neviena, piecas Rīgā un piecas Latgalē. Pirms noteikumu pieņemšanas es pat uztaisīju karti un to parādīju, jautājot – vai saprotat, ko jūs darāt? Ko tie bērni darīs, kad pabeigs 9. klasi? Viņš saka – lai iet uz tehnikumiem! Bet tehnikumi taču nav gatavi tādam audzēkņu pieplūdumam! Vienalga noteikumus pieņēma, un tie pilnībā stāsies spēkā 2028. gadā. 2022. gadā centralizētajā eksāmenā matemātikā rezultāts virs 60% bija 30 vidusskolās no 280. Tas ir vairāk, bet šis skaitlis mainās atkarībā no tā, cik sarežģīti ir uzdevumi. Izdod noteikumus, bet nav analīzes – ja būs tādi noteikumi, būs tādi rezultāti? Tūkstošiem bērnu paliks aiz borta. Ja nebeigs vidusskolu, viņi nevarēs mācīties augstskolās.

Tagad runā par kādu nodokļu reformu, bet nav analizēta tagadējā nodokļu sistēma, kas tajā ir slikti, kāpēc un ko būtu jāmaina. Vispār Latvijas valdībām ir tāda pieeja – uztaisa prezentāciju, bet reformas teksta, ko viņi grib darīt, nav.

Tagad gan par skolu tīklu kaut kas uzrakstīts ir. Visvairāk tiek veicināts, lai būtu vidusskolas klasē vairāk nekā 28 bērni. Bet ir sanitārās normas, turklāt tās tika palielinātas. Pārsvarā visi mācās padomju laikā būvētās skolās, kur klases lielums ir tāds, ka tajā nevar būt vairāk par 24 bērniem, lai izpildītu sanitārās normas. Ventspilī ir tikai viena skola, kur klasē var būt 26 bērni. – tā ir 6. vidusskola, kas uzbūvēta pēdējā. Tātad uzraksta kritēriju, bet tas, vai tādas skolas vispār ir, viņus neinteresē. Tāda ir tā reformu sagatavošanas kvalitāte. Protams, Lembergu klāt laist pie tādas sarunas nevar – es viņus uzdzīšu kokā un nevis ar pātagu vai rungu, bet ar elementāru jautājumu: parādiet man analīzi! Un kas ir galvenais – kvadrātmetri vai pedagogs? Izšķirošais ir pedagogs. Jūs varat sapirkt tūkstošiem datoru, katram bērnam iedot pa diviem, bet tas nemainīs izglītības kvalitāti. Mūs, vecākus, jau interesē izglītības kvalitāte, bet par to, kā to uzlabot, faktiski nerunā.

Tas pats Kučinskis 2018. gadā uz Saeimu virzīja lēmumu par pāreju uz jauno izglītības saturu. Toreiz prasīju – iedodiet man plānu par skolu, pedagogu, vecāku, skolēnu gatavību pārejai uz jauno izglītības saturu, kas ir radikāli citādāks. Tāda nebija. Nevar taču pāriet uz jauno izglītības saturu, ja izglītības sistēma tam nav gatava! Taču to pieņēma. Ir pagājuši pieci gadi, māca jaunu izglītības saturu, bet līdz šim brīdim nav visu nepieciešamo mācību līdzekļu. Skolotāji katrs individuāli vai grupās strādā kā izglītības satura veidotāji.

Vai jautājums par vispārējo veselības apdrošināšanu. Kas tie ir par cilvēkiem, kas maksās – kur viņi dzīvo, kādi viņiem ienākumi, vecums, veselības stāvoklis? Tas varbūt ir kāds vientuļš pensionārs ar labi ja minimālo pensiju, kurš dzīvo desmit kilometrus no Ugāles meža vidū un nemaksā, jo viņam īsti nav, no kā pārtikt. Protams, tas viss izgāzās, tika atcelts.

Vai Siliņas valdība šajā gadījumā būs labāka? Nedodu ne piecas kapeikas. Nezinu, kā viņa strādā. Ir tāda Eiropas Savienības struktūrfondu programma, lai veidotu pansijas senioriem, kam trūkst aprūpes un ir vecuma slimības. Pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma uztaisīja tipveida projektu visai Latvijai. Mūsu Arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļa, Sociālais dienests, Ventspils nekustamie īpašumi izanalizēja, izskatījām Sociālo jautājumu komitejā – tas ir ļoti nepareizs projekts. Nevis tāpēc, ka man patīk vai nepatīk, – veikta dziļa, precīza analīze. Latvijā jau ir privātas senioru mājas. Salīdzinot ar to, kā tur ir, ministrijas piedāvātais projekts ir neracionāls un nepareizs. Kolēģi bija pie Siliņas kundzes, bet diemžēl – nav vēlēšanās iedziļināties. Ja atnāk tie, kas praksē ar to nodarbojas, un saka, kāpēc kaut kas jāmaina, tad vismaz atbildi uz katru punktu, kāpēc tam nepiekrīti. Tādas sarunas nav, iet tikai tālāk. Tas mani dara bažīgu, vai viņa kā premjers un tā valdība, ko viņa vadīs – vai viņi iedziļināsies to problēmu risināšanā, reformu sagatavošanā un realizācijā, par kurām tagad runā?

Pievērsīsimies Ventspils lietām. Jubileju svin Ventspils Mākslas skola. Vai atceraties, kā tā tika dibināta?

– Par Mākslas skolu ir savdabīgs stāsts. Apmēram 1980. gadā strādāju Latvijas kompartijas pilsētas komitejā par nodaļas vadītāju. Ventspilī nebija mākslas skolas. Atbrīvojās ēka, kur tagad ir Centra sākumskola. Ierosināju, ka vienā tās daļā varētu izvietoties bērnu mākslas skola. Gāju pie partijas komitejas 2. sekretāres, 1. sekretāra, izpildkomitejas priekšsēdētāja par to, ka to vajag darīt. Tad bija apspriede, un izpildkomitejas priekšsēdētāja arguments bija – labāk tur izveidot jauno naturālistu staciju, jo tur ir zemes gabals, kur bērni visu ko audzētu, tas esot daudz vērtīgāk nekā mākslas skola. Naturālistu staciju varētu apmeklēt 2000 bērnu, mākslas skolu – kādi 100. Paliku ar garu degunu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas dzīve man deva iespēju. Kad jau biju pirmā persona un varēju šo jautājumu virzīt, tas bija viens no darbiem, kas man bija principiāli svarīgs – lai Ventspilī ir mākslas skola. 30 gadi ir pagājuši. Diži mākslinieki varbūt nav sagatavoti, bet saprast harmoniju un prast to attēlot tādā vai citādā veidā – tas ir labs pienesums bērnu garīgajā attīstībā.

Jūsu dēls Artūrs uzsācis mācības Ventspils Centra sākumskolas 1. klasē. Kā pagāja Zinību diena?

– Ģimenē bija patiesi svētki, pasākums bija ļoti mīļš. Ļoti labi, ka Ventspilī skolās organizē iespēju divas nedēļas vasarā jau iet skolā. Viņš aprada ar skolu, tā jau bija pazīstama. Jautāju viņam, vai patīk, – jā, viss labi, patīk. Ja bērnam patīk iet skolā, tad lai tā būtu līdz 12. klasei! Bet ar jauno izglītības saturu ir problēmas. Domāju, vecākiem tur ir ļoti grūti kaut ko palīdzēt. Dēls diezgan labi lasa, devām uzdevumus rēķināt. Izrādās – tādi nemaz 1. klasē nav jārēķina. Bet ja viņš var atrisināt, kāpēc ne – lai trenējas. Jo matemātika jau visam ir pamatu pamats.