Tautas liktenis nemitīgi par sevi atgādina

Cipi Kellere: «Mana pēdējā grāmata sevi sarakstīja pati»

– Esmu dzimusi Prāgā. Mana ģimene izdzīvoja holokaustā. Abi mani vecāki iepazinās tikai pēc holokausta. Pirms tam viņi dzīvoja Slovākijā, un abi nāca no lielām ģimenēm. Tēvs turklāt agrā jaunībā bija nodibinājis pats savu ģimeni un viņam bija pieci bērni. Bērnus nacisti nogalināja pirmos. No visas kuplās ģimenes izdzīvoja tikai viņš un vēl divi viņa brāļi. Arī mammas ģimenē holokaustu pārdzīvoja tikai trīs cilvēki – mamma, viena viņas māsa un viens brālis. Viņi visi ir manā pēdējā grāmatā, kuru es pabeidzu rakstīt tieši pirms atbraukšanas uz Latviju. Tās nosaukums ir Yizkor, kas ebreju valodā nozīmē atcerēties, pieminēt, lūgties par aizgājējiem. Ebreju valoda ir ļoti ietilpīga, vienam vārdam var būt daudz nozīmju.

Pēc holokausta ne manam tēvam, ne mātei nebija māju, kur atgriezties. Daļa izdzīvojušo ebreju tolaik devās uz Prāgu, un starp viņiem bija arī mani vecāki. Viņi iepazinās mazā ebreju kopienas veikaliņā, aprecējās, un apmēram pēc gada, 1948. gadā, piedzimu es. Kad Prāgā ienāca krievi, tēvs teica: paldies, man to nevajag, un kopā ar mammu un mani devās uz Izraēlu. Tā es uzaugu. Vienu gadu mācījos universitātē Telavivā, līdz sākās Sešu dienu jeb Arābu–Izraēlas karš (1967. gada jūnijā – red. piez.). Pamāju Izraēlai ardievas un devos uz Parīzi studēt. Pēc diviem studiju gadiem Sorbonnas Universitātē aizbraucu atpakaļ uz Telavivu pie vecākiem, tad atkal atgriezos Parīzē. Man tobrīd īsti nebija plāna, ko dzīvē iesākt, zināju tikai to, ka ļoti gribējās aizbraukt uz Ņujorku. Nokārtoju tūristu vīzu. Tā nu tūrists ieradās Amerikā un nekad to tā pa īstam nepameta. Pāris gadus es Ņujorkā dzīvoju nelegāli, tur satiku draugus un pamazām sāku kārtot dokumentus, lai iegūtu rezidenta statusu un vēlāk jau pilsonību. Man tik ļoti nepatika ziemas Ņujorkā – sniegs, aukstums, stindzinošais vējš, ka pēc dažiem gadiem izlēmu pārcelties uz Vestpalmbīču Floridā. Tur es dzīvoju vēl joprojām. Kāds kaimiņš, kurš arī dzimis Čehijā, reiz ieminējās, ka arī es varētu nokārtot Čehijas pilsonību. Iesākumā es nesapratu, kāpēc man būtu vajadzīga Čehijas pase, ja man jau ir gan ASV, gan Izraēlas pase. Viņš atbildēja: «Divi burvju vārdi – Eiropas Savienība.» Pēc dabas esmu nepacietīga un ceļoju tikai ar rokas bagāžu, jo gribas pēc iespējas ātrāk tikt laukā no lidostas. Nu man ir trīs pases un es varu ceļot pēc sirds patikas. Nekas mani nevar apturēt! Reizi gadā es braucu uz Izraēlu, bet pirms tam vienmēr apmeklēju Parīzi – tās ir manas otrās mājas. Dievinu Parīzi un latīņu kvartālu! Elizejas lauki ir tūristiem, īstā dzīve ir latīņu kvartālā, kur, starp citu, ir arī universitāte, kurā reiz mācījos. Tur ir studenti, dzīve kūsāt kūsā. Katra mazā ieliņa ir bezgala skaista. Pirms kādiem desmit gadiem pabiju arī Prāgā, bet piedzīvoju tur divējādas izjūtas. Pilsēta ir ļoti skaista, bet tās iedzīvotāji man šķita samērā vēsi. Nejutos šai vietai piederīga. Mani vecāki pēc pārcelšanās uz Izraēlu tā arī nekad uz Prāgu neaizbrauca. Viss bija pārāk sāpīgi.

Augusta pēdējā dienā Rīgā, Žaņa Lipkes memoriālā ir ieplānots lasījumu vakars. Tur lasīšu rindas no Yizkor. Šo grāmatu rakstīju piecus gadus. Šķiet, ka kļuvu par rakstnieci tikai tāpēc, lai sarakstītu šo grāmatu. Man tā bija jāuzraksta, bet bija līdz tai arī jāizaug. Par holokaustu esmu rakstījusi arī agrāk. Daudz esmu tulkojusi, pavisam kopā man ir izdotas apmēram divdesmit grāmatas. Yizkor sāku rakstīt brīdī, kad ASV par prezidentu kļuva Donalds Tramps. Viņš ir īsts mērglis! Patiesībā vajadzētu grāmatas titullapā ierakstīt, ka grāmata tapusi tikai pateicoties viņam. Visi tie gājieni ar nacistu simboliem, sloganiem un kukluksklana tērpiem! Visi neprāši un trakie izgāja ielās, Šarlotsvilā labējie ekstrēmisti skandēja: «Ebreji mūs neaizvietos!» Tramps savās runās piesauca ebrejus, nicīgi sakot, ka starp viņiem esot bijuši daži labi cilvēki. Tas manī atmodināja tik daudz emociju! Es Yizkor nesarakstīju, – grāmata sevi sarakstīja pati.

Dina Markona: «Dzīvoju divas dzīves»

– Esmu dzimusi Rīgā. Mans vectēvs bija ekonomikas profesors universitātē, bet nomira vēl pirms manas dzimšanas, tāpēc nekad neesmu viņu satikusi. Savukārt mans tēvs ilgus gadus bijis laikraksta Rīgas Balss žurnālists. Viņš arī rakstīja humoreskas. Rakstīja latviešu valodā, jo tā deva lielāku brīvību izteikties – mazāk cenzūras. Zinu, ka ir izdotas divas grāmatiņas, kurās publicēti viņa darbi. Diemžēl es pati latviešu valodu neprotu. Bērnībā nebiju to pārāk labi apguvusi. Mans tēvs prata arī vācu un franču valodu, un mums mājās bija daudz grāmatu, tūkstošiem grāmatu, milzīga bibliotēka. Nebijām nekāda klasiskā padomju ģimene. Es dzīvoju divas dzīves: viena bija ārpus mājām – skola, valoda, draugi, otra – mājās. 1973. gadā mēs no Latvijas pārcēlāmies uz Izraēlu, un es piedzīvoju milzīgu kultūršoku. Viss bija pavisam citādāk. Toreiz lielu daļu grāmatu nācās pārdot. Man bija 13 gadu, tādēļ es Rīgas periodu atceros diezgan labi. Nebiju Rīgā bijusi līdz pat brīdim, kad pirms septiņiem gadiem abas ar māsu izlēmām apciemot Latviju. Kad atbraucām, uzreiz sajutu tādu kā dziļu mieru, patvērumu. It kā mani kāds šeit sargātu. Nekad agrāk tā nebiju jutusies. Interesanti, ka mana māsa, kura no Latvijas uz Izraēlu pārcēlās trīs gadu vecumā, šeit ciemojoties jutās līdzīgi. Tagad esmu šeit otro reizi, pa to starpu esmu bijusi tikai Lietuvā, kur arī jutos gandrīz kā mājās. Es izjūtu ārkārtīgi dziļu saikni ar šejienes dabu. Viegli iegaumēju koku un ziedu nosaukumus. Lai arī esmu dzīvojusi Izraēlā ilgus gadus, saucu to par mājām un ebreju valoda ir kļuvusi par manu otro valodu, vienlaikus jūtu, ka šī ir mana dzimtā vieta. Man ir tāda sajūta, it kā es atkal dzīvotu divas dzīves. Tagad man ir svarīgs uzdevums – iepazīt latviešu literatūru un atrast veidu, kā kaut ko no tās pārtulkot ebreju valodā.

Holokaustu izdzīvojušie mani sagaida arī šeit, Ventspilī. Dažkārt gribas no tā aizbēgt, bet tas atkal un atkal mani uzmeklē. Staigājot pa pilsētu, pamanīju, ka šeit ir Sinagogas iela un ēka, kas varētu būt ebreju lūgšanu nams. Braucot ar riteni, nokļuvu mežā netālu no jūras un atradu pieminekli holokausta upuriem. Ļoti savādas izjūtas. Kādu vakaru Rakstnieku mājas virtuvē sarunājos ar vācieti, kura raksta scenāriju filmai un ukraiņu dzejnieci. Vāciete stāstīja, kā viņas vecvecāki savulaik bēguši prom no Vācijas kara laikā. Sarunā piedalījās arī ukraiņu dzejniece, kurai brīdī, kad mēs aizrunājāmies līdz holokaustam, tā visa šķita par daudz, pārāk sāpīgi. Un tas ir saprotami. Rakstīšana, tulkošana un rediģēšana ir ļoti vientuļas nodarbes. Iespēja satikt, pasēdēt, parunāt un iedzert vīnu ar tik dažādiem cilvēkiem Rakstnieku mājā – tā ir tik brīnišķīga pieredze. Un tās pastaigas! Sākumā nekādi nevarēju atrast jūru un pludmali. Maldījos pa pilsētu, līdz nācās prasīt pat palīdzību. Tagad esmu to atradusi. Vienas no manām spilgtākajām bērnības atmiņām saistās ar Baltijas jūru. Jūrmalā Rīgas Balss redakcijai bija liela, skaista koka vasarnīca, ar istabām darbiniekiem un viņu ģimenēm. Tur pavadījām vasaras, un tas bija mans Ēdenes dārzs. Atbraucot uz Latviju, es sapratu, cik ļoti man pietrūcis jūras, smilšu un saulrietu, pietrūcis četru gadalaiku.