Intervija ar Arni Freimani. Dzīvesveids, ne nodarbošanās

Kā tu nonāci līdz IT jomai?

– Šķiet, ka vispirms salauzu tēvam datoru. Viņam dators bija pirmajam, tur varēja spēlēt spēles. Gāju kādā 8. klasē, biju viens mājās, izdomāju paspēlēt. Ieslēgt mācēju, bet izslēgt pratu, tikai izraujot elektrības kabeli. Toreiz dabūju no tēva brāzienu.

Nekad nebiju domājis, ka mani varētu aizraut datori. Bērnībā vairāk interesēja braukt ar šperriņiem un tos skrūvēt, sapnis bija strādāt kādā autoservisā. Skolā slikti mācījos. Kad biju slikti nomācījies pirmo pusgadu 9. klasē, sapratu – pēdējais pusgads man ir tā iespēja, kad jāsaņemas. Un tieši tad vecāki mums ar māsu uzdāvināja datoru, par ko viņiem ļoti liels paldies, jo tieši tad arī radās aizraušanās ar tiem. Skolu gan tomēr kaut kā izdevās pabeigt. Tas bija divtūkstošo gadu pats sākums. Aizrāva viss, kas ir tehniska rakstura, paralēli pat gāju Skolēnu jaunrades namā radiotehnikas pulciņā. Mūsu skolotājam dēls tai laikā aktīvi darbojās čatā, kas tolaik bija ļoti populāri. Arī es iesaistījos un čata vidē iepazinos ar vietējiem ventspilniekiem. Radās pirmie domubiedri, ballītes. Viens otrs kaut ko mācēja ar datoriem. Aizrautība bija tik liela, ka varējām pat divos no rīta sazvanīties pa parasto telefonu, palīdzēt viens otram, kā ko uzinstalēt.

Protams, daudz ko tai laikā nesapratu, bet pamazām sāka kaut kas sanākt. Ātrā tempā no citiem un pašmācības ceļā daudz ko apguvu. Man tad jau bija savs čata kanāls #linux, kur arī es citiem palīdzēju ar savām zināšanām. Ar dažiem tā laika čata biedriem vēl joprojām komunicējam, pārspriežam intereses un citas lietas.

Pēc pamatskolas mācījos Ventspils Biznesa un informācijas tehnoloģiju vidusskolā. Tā bija kā profesionālā vidusskola, tiesa, tā beidza pastāvēt drīz pēc tam, kad skolu absolvēju. Skolā man bija samērā garlaicīgi, parasti datormācības lekcijās sēdēju čatā un tikai ar vienu ausi klausījos. Bet diplomdarbā man vienīgajam bija desmitnieks – izstrādāju līdzīgu produktu, kā tagad visiem labi pazīstamā e-klase, tolaik neienāca prātā, ka to varētu komerciāli palaist.

Saprotu, ka Ventas Balss tev bija pirmā nopietnā darbavieta?

– Jā, tā bija. Ventas Balsī man piedāvāja strādāt čata biedrs, kurš šeit beidza savas darba gaitas. Tas bija 2006. gads. Biju vēl diezgan zaļš, bet šo to jau mācēju. Programmēju arī tolaik pirmo Ventas Balss portālu, kas darbojās kopš 2008. gada. Tāpat otro portāla versiju. Programmēšanu apguvu lielākoties pašmācības ceļā, bet tā nav gluži mana lieta – man labāk patīk administrēt sistēmas. Ar programmēšanu ir tā – ja programmēju, tad nedaru neko citu. Ja esmu procesā iekšā, man tur jābūt par visiem 100 procentiem. Traucē, ja tādā brīdī jāpievēršas kādai citai lietai.

Kas ir tas, ko tu dari kā sistēmu administrators?

– Lai arī ikdienā daudz mācos un apgūstu jaunas iemaņas, esmu pa šiem gadiem savācis sev labu zināšanu bāzi. Es to saucu par standarta IT piedāvājumu uzņēmuma vajadzībām. Lietotāju atbalsts, dažādas iekšējās sistēmas, virtuāli un fiziski serveri, datori, iekšējās telefonu centrāles, rūteri, komutatori, vadu un bezvadu tīkli, videonovērošanas sistēmas, faktiski jebkas, kam ir kāda saistība ar IT. Caur saviem sadarbības partneriem palīdzu arī klientiem piemeklēt dažādu IT tehniku.

Bieži uzņēmumiem ir tāds maldīgs uzskats – mums jau te nav, ko īsti uzturēt. Diemžēl rūgtā patiesība ir tāda, ka cilvēki saprot IT speciālista trūkumu tikai tajā brīdī, kad ir radušās nopietnas problēmas.

Bet tad jau ir par vēlu.

– Dažreiz tā arī notiek. Bieži vien cilvēki uzņēmumos IT sistēmas palaiž pašplūsmā, galvenais, ka darbojas. Cik tas labi strādā, cik tas ir pārdomāti, vai ir rezerves kopijas, cik bieži tās tiek veidotas un kur tās glabājas? Bieži vien redzēts, ka stāv, piemēram, serveris, tam blakus cita iekārta, kurā ir rezerves kopijas, vai pat sliktākajā gadījumā – rezerves kopijas atrodas tajā pašā serverī. Ja iekārtā rodas īssavienojums un tā sadeg, arī rezerves kopijas aiziet zudumā. Riski ir tādi, par kuriem cilvēks pat ikdienā neaizdomājas. Daudz ko tiešām var izdarīt arī pats, skatīties YouTube un uzinstalēt, bet ja tu nezini nianses – tieši no tām daudz kas ir atkarīgs. Liekas, uzstādi rūteri, un viss strādā. Vienā dienā viss ir labi, bet citā varbūt kāds jau rokas pa tava uzņēmuma iekšējo tīklu, un tu nekad to dzīvē pat neuzzināsi.

Reizēm, veicot sistēmu auditu pie klienta, redzu, ka ir aizvēsturiskas versijas programmatūrai ar ievainojamību riskiem. Vai veci, nokalpojuši, nesakopti serveri. Riski var būt dažādi. Piemēram, nepārdomāti nokonfigurētai iekārtai kāds ar trešo piegājienu var uzminēt paroli. Nevar visu tā palaist pašplūsmā. Ir svarīgi, ka kāds to visu pieskata. Agrāk vai vēlāk tehnika un tās programmatūra noveco, kļūst nedroša, nesaderīga ar citām iekārtām. Tam ir jāseko līdzi.

Vai nav tā, ka cilvēki domā – kas tur tik sarežģīts? Mēs taču mājās ar visu tiekam galā.

– Jā, un tad tu aizbrauc pie klienta, un tur stāv viens LMT rūteris un blakus TELE 2. Kad prasi, kāpēc tā, tad skaidro – mums jau vajag vienu priekš viesiem. Tikai klients maksā 30 eiro vienam operatoram un 30 otram, bet to visu ar pareizām zināšanām var uztaisīt vienā pieslēgumā. Tāpat bieži redzēts, kad visiem tiek dotas piekļuves pie kopējā tīkla, kur atrodas uzņēmumam kritiski dati.

Ir svarīgi arī iekārtas monitorēt. Piemēram, tev uzņēmumā ir videonovērošanas sistēma. Kāds kaut kad kaut ko uzstādīja, esi pārliecināts, ka tā visu ieraksta, un par to nedomā. Līdz brīdim, kad kaut kas notiek, piemēram, zādzība uzņēmuma teritorijā. Pieslēdzies pie iekārtas, bet izrādās, ka cietais disks ir beigts un iekārta sen vairs neko neieraksta. Tas ir reāls gadījums. Ar monitorēšanas sistēmu to varētu laikus pamanīt un novērst.

Tāpat var gadīties laikus nepamanīt, ka kāds no kolēģiem ir saķēris šifrējošo vīrusu, un tas aizšifrē uzņēmumam svarīgus datus. Ar pārdomāti veidotām IT sistēmām šos riskus var samazināt.

Ir dzirdēts, ka IT cilvēki runā par kādiem ķīniešu hakeriem. Vai tas ir aktuāli?

– Protams, to pasaulē netrūkst. Tam gan nav nozīmes – kāds hakeris ir Krievijā, tāds viņš ir Ķīnā. Jautājums ir, kādas ir viņa intereses un darbības virziens. Manuprāt, viens no lielākajiem draudiem uzņēmumā ir gala lietotājs. Lai arī cik ļoti tu viņu mācītu par to, ko nedrīkst darīt, krāpnieki ir kļuvuši tik gudri, ka pat pieredzējis lietotājs reizēm nevar saprast, kurš ir leģitīms e-pasts un kurš ne. Bija gadījums, kad cilvēkam atsūtīja saiti ar norādi, ka jāatjauno e-pasta konta darbība. Cilvēks, sliktu neko nedomājot, feikajā lapā ievadīja savus piekļuves datus. Pēc tam ļaundaris lasīja cilvēka sarakstes un, atdarinot viņa rakstības stilu, nosūtīja grāmatvedībai vēstuli, ka veicams maksājums, protams, uz krāpnieka kontu. Lielākā uzņēmumā, kur rēķini mērāmi tūkstošos, šādu rēķinu, iespējams, neko nenojaušot, varētu arī samaksāt. Šajā gadījumā ir svarīgs IT atbalsts, lai pārliecinātos par drošību.

Kā tu atpūties? Vai IT jomā ir iespējams kaut kad nebūt darbā?

– Laikam nav. Pa šiem gadiem nekad neesmu ņēmis atvaļinājumu ilgāk par nedēļu. Tas nav iespējams – pat ja nekas nenotiks, kādam vienalga būsi vajadzīgs ar padomu. IT nekad neapstājas, bet esmu pie tā pieradis. Esot kaut kur prombūtnē, ar vienu aci vienmēr skatos telefonā, vai nav kāds paziņojums vai kāda vajadzība no klienta. Esmu to pieņēmis kā daļu savas dzīves. Bija gadījums, kad risināju klientam steidzamu problēmu dažu kilometru augstā, sniegotā kalnā uz soliņa. Šo parasti atceros ar smaidu, jo nekad nevar zināt, kāda būs tava diena. Tas ir dzīvesveids, ne tikai nodarbošanās. Mazliet vairāk par darbu man palīdz nedomāt meitiņa, kas prasa uzmanību.

Vai tev ir kādi hobiji?

– Man pārsvarā patīk viss, kas ir tehnisks – skrūvēt, veidot, labot. Arī automašīnas un citu tehniku bieži remontēju pats, tādējādi var iemācīties ko jaunu. Lai arī mazās aizraušanās ātri apnīk, IT lauciņš man ir galvenais hobijs, kas nav apnicis jau gadus divdesmit.

Jaunākā aizraušanās ir uzņēmējdarbība, jo tās man nekad nebija bijis. Jau sen domāju par savu uzņēmumu, bet nebiju pārliecināts, kā tas viss būs, cik tas maksās. Miljons jautājumu, uz kuriem nezini atbildes. Man vispār visam dzīvē pienāk īstais brīdis, viss notiek tad, kad tam jānotiek. Arī ar nopietnu uzņēmējdarbību sāku nodarboties vairāku apstākļu sakritības dēļ. Ne brīdi nenožēloju, man patīk, lepojos ar to. Šobrīd strādāju savā uzņēmumā viens un apkalpoju klientus Ventspilī un novadā, bet nākotnē ceru paplašināties, jo arvien vairāk uzņēmumu saprot, ka līdz noteiktam apjomam finansiāli izdevīgāk ir izvēlēties IT pakalpojumus ārštatā. nevis ņemt IT speciālistu štatā.