Picu meistaru iedvesmo jahtu un jūras tuvums

Viņš ir vidzemnieks, dzimis Limbažos, uzaudzis Alojā. «Ēdināšanā darbojos no 15 gadu vecuma – jau mācoties Jāņmuižā, kur pabeidzu ēdināšanas servisa speciālistus, es brīvdienās un vasaras brīvlaikā strādāju Bīriņu pilī. Paralēli apguvu savu profesiju ne tikai skolā, bet arī praktiski, un diezgan ātri man sāka uzticēties un paņēma darbā restorānā kā otro pavāru,» atceras Ritvars. Tālāk ceļš viņu aizveda uz Rīgu – strādājis restorānā Murales, Berga Bazārā. Sardīnietei Ticianai Kesai piederošajā restorānā un picērijā Ritvara tiešajos pienākumos neietilpa picu cepšana, bet «sanāca, kā jau dzīvē, kad kāds neatnāk uz darbu, un tev virtuvē ir jāmāk viss, – tad es arī picas apguvu». Pēc tam strādājis restorānā Cidonija, Berga Bazārā, kur savos 20 ar astīti gados kļuvis par šefpavāru, tad pavērusies iespēja strādāt restorānā viesnīcā Hotel Bergs – «vienā no labākajām mazajām viesnīcām, kas arī Eiropā bija starp top 50».

«Sapratu, ka ir iegūts labs pamats, āķis lūpā un gribas kaut ko vairāk, un nolēmu, ka braukšu uz Maltu,» turpina Ritvars. «Malta arī ir Eiropas Savienība, bet tās kultūra jau ir daudz siltāka un tuvāka austrumiem. Tur, pašam pat īsti nemeklējot, sanāca pastrādāt arī itāļu restorānā pie picām. Tālāk ceļš veda uz Austrijas kalniem, tad Portugāli. Vairākas reizes – uz Norvēģiju, līdz ar to arī skandināvu virtuve man ir zināma. Divas reizes strādāju Dānijā, bet pēdējais bija Šveices kalnos.»

Šādi, apceļojot Eiropu un mācoties dažādu valstu virtuvi, pagājuši aptuveni desmit gadi. «Man vēl nebija sajūtas, ka vajag apstāties, bet tad sākās kovids, kas, manuprāt, daudzās dzīvēs ieviesa korekcijas. Tā mans ceļš un attiecības atveda uz Ventspili, mums piedzima bērniņš,» atklāj Ritvars. Ventspilī viņš ar savu otro pusīti Baibu audzina meitiņu Auroru Esju. Meitas otrais vārds izvēlēts arī Ritvara uzņēmuma SIA Esja AB nosaukumā. Tas iekritis sirdī, kad viņš dzīvojis Islandē un noraudzījies uz iespaidīgo kalnu grēdu – Esju. «Meitas vārdu gribējās ielikt arī SIA nosaukumā, jo, galu galā, es visu daru vispirms jau savu mīļo dēļ,» atzīst uzņēmējs.

Ventspilī viņš ar uzņēmēju Jāni Kusmanu sākotnēji darbojās ātrās ēdināšanas biznesā – vēl kovida laikā uzsāka streetfood ēdienu tirgošanu līdzņemšanai no busiņa. «Tad arī sapratu, ka cilvēkiem tiešām garšo – gan Calzone jeb pārlocītās picas, gan picas vispār. Sāku kaldināt idejas, kā to turpināt,» stāsta Ritvars. Pērn radusies iespēja nomāt telpas Jahtu ostā, kur decembrī atvēris picu darbnīcu. «Man patīk šī vieta, jūras tuvums. Mani vecāki nāk no jūras pilsētas, vectēvs bija jūrnieks,» atklāj uzņēmējs. Kāpēc tieši picu darbnīca, nevis vienkārši picērija? «Jo šis ir ļoti industriāls rajons. Tuvumā ir autoremontdarbnīcas, kuģu darbnīca, arī telpas un stils ir vairāk uz industriālo pusi. Turklāt es fokusu lieku tieši uz produktu un veidu, kā es ar to strādāju. Nevis vienkārši cenšos naudu pelnīt, bet arī nebaidos pirkt dārgāku produktu. Es skaidri zinu, ka mazāk nopelnīšu, bet cilvēks būs priecīgs un es pats būšu priecīgs,» klāsta uzņēmējs.

Picas tiek ceptas no pašu gatavotas mīklas. «Itāļu picas mīklā nav nekā sarežģīta, tā ir super klasiska – labi smalkā maluma milti, olīveļļa, sāls, raugs, ūdens. Bet tas nav tikai par to, kā tu saliec sastāvdaļas kopā. Tas ir dzīvs produkts, viņš rūgst, un tev jāzina, cik ilgi raudzēt. Es mīklu raudzēju divas dienas. Lēni, ledusskapja temperatūrā. Lēnām fermentējoties, mīkla maina struktūru. Viena un tā pati recepte, bet var būt pilnīgi cits iznākums un savādāka garša, tāpēc ir jāzina drēbe,» skaidro Ritvars. «Lielākā daļa produktu ir Itālijas izcelsmes, bet nebaidos izmantot arī citu valstu produktus, jo neesmu no tiem, kuri saka: nedod Dievs, kāda atkāpīte! Mēs tomēr neesam Itālijā. Vispopulārākā patiesībā ir barbekjū bekona pica ar karamelizētiem sīpoliem, kas vairāk raksturīga Amerikai. Tās garšu kārpiņas katram ir savādākas, mēs piedāvājam picas vairākām gaumēm.»