2019. gada decembrī Ventspils valstspilsētas pašvaldība kā pirmā pašvaldība Latvijā, risinot īres mājokļu pieejamības problēmu un vienlaikus veicinot uzņēmējdarbības attīstību, apstiprināja kārtību, kādā Ventspils valstspilsētas pašvaldība piešķir līdzfinansējumu jaunu īres dzīvojamo māju būvniecībai.
2020. gada aprīlī tika apstiprināts nolikums īres dzīvojamo māju Ventspilī jaunbūvju projektu līdzfinansēšanas konkursam. Savukārt, ņemot vērā nekustamo īpašumu attīstītāju priekšlikumus, 2022. gada 7. aprīlī tika uzlabots un apstiprināts konkursa nolikums jaunā redakcijā. Piedāvājumus konkursa 2. kārtai pretendenti varēja iesniegt laika periodā no 2022. gada 1. jūnija līdz 2023. gada 31. janvārim.
Ceturtdien, 13. aprīlī, Ventspils valstspilsētas pašvaldības dome pieņēma lēmumu piešķirt līdzfinansējumu 200 000 EUR apmērā īres dzīvojamās mājas jaunbūves projekta īstenošanai Sinagogas ielā 2, Ventspilī.
Projektu ''Īres dzīvojamās mājas jaunbūve Sinagogas ielā 2, Ventspilī'' īstenos SIA ''Monumental'', paredzot divstāvu ar mansardu daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku ar 16 dzīvokļiem, t.sk. 12 pašvaldības līdzfinansētiem dzīvokļiem. Teritorijā ir plānotas arī autostāvvietas. SIA ''Monumental'' projekta iesniegumā ir norādīts, ka jaunbūvi paredzēts nodot ekspluatācijā 36 mēnešu laikā no finansēšanas līguma noslēgšanas brīža.
Ventspils valstspilsētas pašvaldības līdzfinansējums tiks sniegts kā de minimis atbalsts, un tā maksimālais apjoms paredzēts 35% apmērā no būvniecības kopējām attiecināmajām izmaksām, bet ne vairāk kā 1 200 EUR bez PVN uz vienu pašvaldības līdzfinansējamā dzīvokļa kvadrātmetru un ne vairāk kā 200 000 EUR kopsummā. Pašvaldības līdzfinansējums tiks izmaksāts pēc dzīvojamās mājas nodošanas ekspluatācijā, finansējuma saņēmēja īpašuma tiesības nostiprināšanas Zemesgrāmatā un atbilstoša rēķina iesniegšanas Ventspils valstspilsētas pašvaldībā.
Komentāri (16)
16 dzīvokļi-desmitreiz vairāk būtu nepieciešams nodot ekspluatācijā katru gadu,lai tie,kuri īstenie ventspilnieki,varētu beigt īrēt no privātajiem un saņemtu pašvaldības dzīvokli,kuru nedrīkstētu pārdot vai mainīt.
Priekš ienācējiem no citiem novadiem gan nevajadzētu būvēt.
Sākās cilvēku šķirošana, īstenie ventspilnieki un ienācēji.
>>Renars Z
Bet ko ta cit dārs,ka lembergist savilkš Ventspile nebriesmig pulk visāds "specjālists" no visem malem!Ventiņ mēl vais nedzierd ne uz iel,ne bodes,ne autobuse!Es vel saprast,ka bendārze sīkem ebore grāmats valode rūnt,bet,ka liel cilēk rune ta ka Jēkabpils lembergs-tas jo i pa daudz.
Nu bet ņem un būvē tās mājas! Tas ir privātā sektora darbs, ne pašvaldības. Jau tā Ventspilī šo pašvaldība palīdz risināt līdzfinansējot. Normāli tas būtu tīri privātajam pašam jātaisa, jāmeklē kā nofinansēt.
Jau kura šī māja īr? Celtnieku ielā solīja būvēt, pēc tam Ūdens ielā . Nu ja, kā var nesolīt?
Vai nav dīvaini, ja 1989 gadā ir 50,000 iedzīvotāji,2022 gadā ir 33,000, daudzīvokļu māju skaits nav mainījies, audzis privātmāju sektors, taču nav kur dzīvot? Dīvaini? Nav nekā dīvaina!!! Visu šo dzīvokļu tēmu ir sačakarējusi nekontrolētā privatizācija.
Ja būtu bijis atļauts privatizēt tikai savējo dzīvokli, tad vēl būtu ok, taču saprihvatizēja ,,uzņēmīgi,, darboņi pa 5,pa 10 un vairāk ,tad situācija ir tāda ,kāda tā ir.
Visām daudzdzīvokļu mājām bija jāpaliek par īres namiem!
Mājai jābūt vienam saimniekam, nevis 60!
Vai pirmā stāva ,,saimniekam,, ir svarīgs jumta stāvoklis?
Vai piektā stāva ,,saimniekam,, rūp aukstums kas nāk no pagraba?
Tas viss ir salīdzināms ar sēdvietu privatizēšanu autobusā, it kā saimnieks esi,bet kopumā viss autobuss nav ietekmējams no tavas sēdvietas.
Nu tā loģiski domājot jau būtu jābūt, ka ik katram mājas iedzīvotājam rūp mājas kopējais stāvoklis, jo tas ietekmē kopējos mājas rēķinus, siltumnoturību, to vai tur neizplatās pelējums un simtiem citu aspektu. jebkuram atbildīgam īpašniekam rūp arī vide ap viņa dzīvokli. Tā pat, kā privātmājā tomēr rūp vide aiz žoga. Nav jau vienalga vai tur kaimiņam kūts vai skaisti iekopts dārzs, ne tā?
Labi, ka kaut, kas beidzot kustas uz priekšu ar tām īres dzīvokļu mājām, lai arī 16x dzīvokļi ir gaužām mazs skaitlis.
Bet man ir divi jautājumi ko vēlētos, lai Ventspils dome atbild.
1) Kad beidzot sakustēsies dzīvokļu māju sen solītais Ūdens ielas projekts?
2) Kāpēc šai plānotajai ēkai Sinagogas un Kurpnieku ielas krustojumā nepieturas pie vizuāli vēsturiskās ēkas, kas ir trīs stāvu ēka ar mansarda jumtu + tornītis ēkas stūrī? Vai tad vēsturiskajā centrā necenšamies saglabāt visu kā ir bijis agrāk?
Paldies.
P.S. - re kur ir vēsturiskās bildes par to ēku Sinagogas ielā: https://zudusilatvija.lv/objects/object/24505/ un vēl viena fotogrāfija https://zudusilatvija.lv/objects/object/24505/
Visu kā bijis agrāk?? tiešām? Nevajag gaumīgi ar mūsu laika liecībām? Cik tālu iesim tajā, ka jāsaglabā viss kā agrāk? Neļausim arī komunikācijas pievilkt?
Marta P - ne tev es to jautāju, jo mani neintresē nekompitenta cilvēka tukši komentāri. Nevajag te ar demagoģiju nodarboties, ja nav ko gudru pateikt, tad iesaku paklusēt.
Par cik visur civilizētajā pasaulē un to skaitā arī Ventpilī vecpilsētas teritorijā cenšas mūsdienās maksimāli saglabāt visu kā ir orģināli, tad domāju, ka mans jautājums Ventspils domei ir vietā, jo tā pati Kuldīga ir pieteikusies UNESCO mantojuma saraksta reģistrēšanai, bet lai to panāktu ir vajadzīgs saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu!
Atbild Arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļa:
Vecpilsēta ir izveidojusies daudzu gadsimtu garumā, būvējot, pārbūvējot, nojaucot, atjaunojot, no jauna būvējot ēkas. Šodien mēs to saglabājam, kā valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekli, kurā svarīgs ir gan vēsturiskais ielu tīkls un laukumu izvietojums, gan tajā esošā vēsturiskā apbūve, gan arī tajā valdošā noskaņa. Paredzot apbūvēt tukšu zemes gabalu, vienmēr ir izvēle – atkārtot tur bijušo vēsturisko apbūvi, kā kopiju vai repliku, būvēt stingri ievērojot vēsturiskās tradīcijas, vai būvēt mūsdienīgu arhitektūras objektu. Jaunā būvniecība Vecpilsētā uzliek papildus atbildību, bet ne vienmēr ir nepieciešams no jauna atkārtot zudušu vēsturisko apbūvi.
Laikam ejot, izaugot jaunām paaudzēm, kuras vairs tikai pastkartēs ir redzējušas zaudētos objektus, sabiedrībai un vides veidotājiem - profesionāļiem nav viennozīmīga attieksme pret vēsturiskās apbūves kopiju veidošanu, kā piemēru tam varam minēt vēl 20.gs. beigu Latvijas sabiedrībā noritējušās diskusijas par Melngalvju nama atjaunošanu Rīgā. Toreiz, pēc neatkarības atgūšanas, sabiedrībai bija būtiski Rīgā atjaunot tās vēsturiskās identitātes un spožuma apliecinājumus, un, kā viens no argumentiem tam, izskanēja arī teorijā pieņemtais, ka nozīmīga vēsturiska apbūve ir atjaunojama tad, ja vēl ir dzīva tā paaudze, kura atceras šo objektu, un, protams, ja ir pietiekami daudz pamatotu materiālu, lai objektu varētu atjaunot tā vēsturiskajā veidolā. Un visos šajos gadījumos nav runa par autentiskām vēsturiskām vērtībām, bet par jaunradītām ēku vai to daļu kopijām vai replikām, par citu virsuzdevumu, ko šāda jaunradīta vēsturiskās apbūves atkārtošana ienes pilsētvidē un sabiedrībā.
Šāds virsuzdevums – ar galveno fasāžu replikām saglabāt atmiņu par salīdzinoši vēl nesen zaudēto Ūdens ielas apbūvi mūsu Vecpilsētā, jāpilda arī iecerētajai Ventmalas mājai – jaunajam dzīvojamās apbūves kompleksam Ūdens ielā. Citāda jaunbūvju veidošanas prakse ir tajos zemes gabalos, kuri nav bijuši apbūvēti, vai kuros apbūve ir jau ļoti sen zudusi – tur primāri ir saglabāt konkrētās vēsturiskās vides raksturu, iekļauties apbūves kopējā tradīcijā un vienlaicīgi veidot jaunu 21.gadsimta kvalitatīvu pienesumu.
Zemes gabals Sinagogas ielā 2, kurā paredzēta daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkas jaunbūve, ilgstoši ir bijis neapbūvēts - 20.gs. sākuma fotogrāfijās redzamā ēka uz Sinagogas un Strādnieku ielas stūra ir zudusi Otrā pasaules kara laikā. Tātad, ir jau pagājuši astoņi gadu desmiti, kopš apbūves vairs nav, tāpēc trūkst argumentu, kāpēc, lai tieši šo fotogrāfijās redzamo apbūvi vajadzētu atjaunot. Var būt pirms tās šajā zemes gabalā ir bijusi vēl kāda vecāka apbūve, un tad var rasties jautājums, kāpēc tad neatjaunot to? Nav arī vairs pašas ēkas vēsturisko īpašnieku un plašas sabiedrības, kas atcerētos šo ēku un varētu teikt - tā bija skaista un mums nozīmīga ēka, kuru nepieciešams atjaunot.
Tā ir apzināta izvēle neatjaunot precīzi konkrēto, sen zaudēto vēsturisko apjomu, bet būvēt jaunu ēku, kā 21.gadsimta pienesumu daudzu gadsimtu garumā radītai videi, taču ar nosacījumu, ka jaunbūvējamai ēkai ir jābūt arhitektoniski kvalitatīvai, un apbūvei kopumā harmoniski ir jāiekļaujas Vecpilsētas vēsturiskajā vidē.