Intervija ar Ilonu Balodi. Ļauties dabiskajai plūsmai

Brīžos, kad dzīslās uzbango dzīves dabiskās plūsmas alkas, viņa nozog dēlam Bārtam dienu bērnudārzā un kopā trauc uz lauku mājām Sēlijā, pa ceļam nopērkot rododendru krūmu. Tik vienkārši, spontāni un nepieradināmi.

Kādas ir sajūtas, kad grāmata ir palaista tautās?

– Ļoti labas! Grāmata ir kā bērns, ko tu iznēsā. Kamēr neesi to publicējis, viss rakstītais vēl joprojām sēž zemapziņā. Kad to palaiž ārā, atbrīvojas vieta. Ūdris to kādreiz sauca par cietā diska atbrīvošanu smadzenēs. Kad mūziķim iznāk disks, kaut kāda daļa no tevis, no tavas zemapziņas atbrīvojas un tiek palaista brīvībā. Man līdzīgi ir ar šo grāmatu. Es to rakstīju septiņus gadus, plus vēl divi gadi rediģēšanā, bet grāmatā aprakstītais posms aptver desmit gadus. Tas tomēr ir ilgs periods manā dzīvē. Tagad, kad es to kā milzīgu kamolu esmu palaidusi brīvībā, jūtu, ka sāku atjēgties un sazemēties.

Apspēlējot domu, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, tu grāmatā raksti, ka «vienkārši tas izšūtas gleznas auduma pilnskats diegam uzreiz nav ieraugāms». Vai ar laika distanci esi labāk ieraudzījusi kopainu un vairāk pieņēmusi visu notikušo?

– Noteikti, jo rakstīšana man ir bijusi senāku un ne tik senu notikumu pārstartēšana, mēģinājums izprast likteņa pavērsienus. Savā ziņā arī psihoterapeitisks šis darbs man ir bijis. Reizēm par mākslīgi izdomātiem scenārijiem saka: šitā jau nevar dzīvē būt! Bet izrādās, ka citreiz dzīvē notikumi ir daudz kreizīgāki. Piemēram, Ūdra avārija. Kas tikai viss mūsu dzīvē nav bijis un kādus ārprātus tik mēs neesam darījuši visu to gadu laikā līdz Ūdra avārijai, bet mistiskā veidā liktenīgais pavērsiens Ūdra dzīvē notiek nevis kaut kādās trakās situācijās, ko mēs paši esam izprovocējuši, ceļojot un darot visādus mēslus, bet tad, kad vairāk vai mazāk sāk jau kaut kas risināties, kad psiholoģiski sāc jau mainīt uztveri. Un tad tas notiek bezmaz turpat mājas priekšā! Tāds ir tas lielais gobelēns, ko mēs nevaram izskaidrot. Daudz ko mēs varam izskaidrot, bet ir lietas, ko tomēr nevaram, un tās notiek, un izmaina dzīves.

Grāmatā ir epizode ziedošā ābeļdārzā vairāk nekā gadu pēc Ūdra avārijas, kur tu atklāj savas ilgas pēc mūzikas, Ūdra ģitāras melodijām, putekļainā ceļa zem kājām, brīvības. Vai šajā ziņā tev daudz ir nācies sevi lauzt, apslāpēt brīvības alkas?

– Brīvības alkas manī ir vēl aizvien katru dienu. Es ilgojos pēc tā, lai man nebūtu jāceļas ar modinātāju, lai būtu ceļš zem kājām. Visgrūtāk laikam ir dzīvot tieši ikdienā, ja esi sajutis brīvības un pasaules garšu. Tad ir grūti sazemēties atpakaļ. Bet man vienkārši nav variantu, esmu spiesta no savas brīvības atteikties. Citreiz brīvības sajūtu iegūstu, kad aizbraucu uz saviem laukiem Bebrenē. Tur es sajūtu tādu mežonību, dzīvības sulu, kādas man pietrūkst ikdienā, kad ir agri jāceļas, jāved bērns uz bērnudārzu, jāapkopj Ūdris. Laukos viss ir tāds raupjš, īsts, līdz dziļumiem patiess, neprognozējams. Laukos daudzi vēl dzīvo pēc dabiskā ritma. Pēc gadalaikiem, pēc laikapstākļiem. Pieņemsim, vasarā, ja ir ļoti karsts, nav iespējams papļaut zāli. Man ir tajā dienā sarunāts pļāvējs, bet viņš atnāks aiznākamajā dienā, jo ir bezjēdzīgi tērēt resursus un mocīties, ja ir pāri 30 grādiem. Līdzīgi kā kaut kur Nepālā vai Indijā pastāv tāda bezierunu vienošanās – okey, skatāmies pēc laikapstākļiem! Kopš novembra es gaidu, kad mums uzliks šķūnīša jumtu. Bet jumtu nevar uzlikt tāpēc, ka ir sniegs. Vai, pieņemsim, nevar ierakt elektrības kabeli, jo ir ziema un nevar izbraukt ar smago tehniku. Neviens par to īpaši neuztraucas. Gaida, kad atkusīs zeme. Un viss ir tāds mierīgāks, patiesāks, īstāks. Tas ir tas, ko var just arī ceļojumos, kad stopē un esi pakļauts tam lielajam, neredzamajam, kas ir kaut kas vairāk par to tavu mazo cilvēka būtību. Kad tu kāp kalnos, esi pakļauts laikapstākļiem, kalnam. Sajūties kā skudriņa dabas varenības priekšā un saproti, ka ir kaut kas vairāk nekā tā tava mazā un triviālā dzīvīte. Laikam tā man pietrūkst šajā rutinētajā, modernajā ikdienas pasaulē, kas mani brīžiem ļoti izsūc un rada sajūtu, ka zaudēju saikni ar kaut ko dziļāku sevī.

Vai lauku mājas sniedz sajūtu par savu vietu?

– Tā pamazām rodas. Vismaz šobrīd es tur sajūtu kaut ko tādu, kas mani aizkustina. Kaut ko senatnīgu, pirmatnēju, kas varētu būt mūsu – ar visām tām vecajām mājām, drupām, senajiem kokiem un aizaugušo upīti. Ir sajūta, ka mēs varētu tur iesakņoties un iedzīvoties.

Vai mājas iegāde nebija mazliet avantūra, jo mājai pat nebija logu un durvju?

– Lielajā mājā vēl aizvien nav ne logu, ne durvju, ne krāsns. Viss ir procesā. Protams, tā bija nenormāla avantūra! Racionāli domājot, tas bija pilnīgi neloģiski. Mani uzrunāja tā mežonība, daba, tas īstums. Tas ir viens no tādiem retiem Latvijas nostūriem – Sēlijā, tajā galā, kas ir vēl diezgan neatklāts, necivilizēts, pirmatnējs. Šobrīd tur ir vasaras mājiņa, pavisam maza būdiņa, kur ir arī krāsniņa. Līdz novembrim, ja ir kaut cik normāls laiks, tur var dzīvot. Tagad varēsim biežāk būt uz vietas un vairāk izdarīt. Ir vecā, lielā pusbrukusī māja, kas jāremontē. Aka bija veca, aizgruvusi un bija jātīra, bet tagad mums ir savs ūdens. Tagad mēģinām pieslēgt elektrību. Tā, ļoti lēnītiņām, mazpamazītiņām visu darām. Mēģinu kādu dobi uzrakt. Velēnas jāplēš augšā, un tas dod baigo spēku un klātesamības sajūtu!

Kā ir mainījusies jūsu dzīve pēc pārcelšanās uz Bolderāju?

– Ūdrim ir fizioterapija trīs reizes nedēļā, pie viņa nāk mājās. Fiziski viņš tiek uzturēts visu laiku tonusā un formā. Mums ir asistents vīrietis. Tomēr vieglāk, ka ir vīrieša spēks, visa cilāšana nav tikai uz mani. Viņš izved Ūdri ārā, un es varu aizbraukt savās lietās. Ventspilī mums arī bija ļoti labi asistenti, divas sievietes, arī fizioterapija bija laba, vienkārši par maz. Mēs dzīvojam sociālajā dzīvoklī. Šeit viss ir pielāgots cilvēkiem ar invaliditāti – dušas, plašās durvis, lifts. Bet te atkal ir bišķiņ kontingents, kā jau sociālajā mājā. Bolderāja vispār ir īpašs rajons. Ventspilī liels pluss bija mammas dārzs. Bet tāpēc mēs braucam uz laukiem, tur Ūdris dabū to dabu. Rīgā ir lielākas skriešanas. Bārts dārziņā iet Iļģuciemā, kas ir nepilnu 10 kilometru attālumā no Bolderājas. Tas vēl ir salīdzinoši tuvu, bet, ja braucam uz pulciņiem vai treniņiem, kad ir lielie sastrēgumi, apmēram stundu pavadi ceļā. Ventspilī bija pluss, ka visur ir tuvie attālumi. Rīgā vairāk laika pavadi stresā un skrienot, lai paspētu no viena gala uz otru. Visur ir savi plusi un mīnusi.

 

Kā tu atjauno fiziskos un garīgos spēkus?

– Galvenokārt jau guļot. Ja es dabūju kārtīgi izgulēties, kas man parasti nesanāk, jo ir agri jāceļas un jāpaspēj visu izdarīt, miegs ir tas, kas mani atjauno. Svētdienās varu atļauties gulēt bez modinātāja. Nesen bijām ar Bārtiņu aizskrējuši satikt mammu Ventspilī. Ar mammu man ir diezgan sarežģītas attiecības, lai gan pēdējā laikā, kad esam katrs savā īstajā dzīvē, tās atkal kļūst labākas. Mēs varam mierīgi parunāt un viens otram nekāpt dvēselē, nav paaudžu rīvēšanās. Protams, dzīvojot Ventspilī, varēju Bārtu atstāt pieskatīt mammai un kaut kādas citas lietas darīt. Rīgā jātiek pašai galā. Bet man tomēr ir ļoti svarīga tā patstāvība, kad paši cīnāmies un tiekam galā.

Grāmatā raksti, ka cilvēki bieži vien sāpina tos, kurus visvairāk mīl. Vai esi sapratusi šo paradoksu?

– Tādi mēs, cilvēki, esam – nepilnīgi, savādi radījumi, mums tā mīlestība nāk caur sāpēm un ciešanām. Kāpēc ik daudzi cilvēki šķiras? Lielākā daļa taču saiet kopā ar cerībām, ka ir atrasts īstais cilvēks, dzīves jēga. Kad mēs skatāmies kāzu foto, redzam laimīgas sejas un gribas ticēt pasakai, ka viss būs skaisti. Bet paiet laiks, un sāk līst tarakāni ārā. Es nerunāju par mūsu trakajiem tarakāniem, bet kaut vai mazāki, visiem jau tādi ir. Sākas strīdi, mēs gaidām kaut ko no otrajām pusēm, gribam, lai mūs pieņem, un nesaprotam, kāpēc tā nenotiek. Pēkšņi tā otra idealizētā puse sāk likties citādāka, tad ir pierīvēšanās. Daudzi izvēlas šķirties un meklēt kaut ko citu. Ļoti daudzi meklē visu dzīvi un tā īsti jau neatrod.

Jums ar Ūdri vienmēr pēc visiem strīdiem ir izdevies atrast ceļu atpakaļ vienam pie otra.

– Jā, tas ir ļoti savādi, vai ne? Es grāmatā to daudz analizēju, kā tas var būt, ka mēs ar visu to, cik ļoti viens otru esam sāpinājuši, tomēr visu laiku atradām ceļu atpakaļ. Kas bija tā lielā vilkme, kas lika vienmēr izrunāties un saiet atkal kopā?

Grāmatā raksti, ka caur mīlestību jūs sākāt mācīt viens otram mīlēt pašiem sevi. Varbūt tas bija šis faktors?

– Jebkuras attiecības māca kaut ko. Mēs ar Ūdri esam ļoti lieli skolotāji viens otram bijuši un vēl aizvien turpinām mācīties. Ļoti daudz paši par sevi uzzinām un, jā, iemīlam varbūt sevi vairāk caur to visu.

Kas tas ir, ko jūs šajā dzīves posmā viens otram mācāt?

– Laikam galvenais, ko es esmu sapratusi, ka uz pasaules nav ideālu cilvēku, ideālu attiecību. Attiecības ir nebeidzams sevis izziņas, otra cilvēka un pasaules saprašanas process. Lai cik tas banāli arī neizklausītos, mēs visi tomēr sagaidām kaut ko no tā zvēresta, ko dodam laulājoties – būt kopā priekos un bēdās. Tas ir ļoti grūti, jo viens ir būt kopā priekos, bet pavisam cits – bēdās. Ja tu to otru cilvēku esi atradis un ar viņu esi sagājis kopā, nu tad – nemūc projām pie tām grūtībām, kopā arī izdzīvojiet tās! Caur grūtībām mēs uzzinām vairāk par sevi, varam attīstīties, pieaugt, kļūt spēcīgāki. Padziļinām savu izpratni par pasauli, esību, dzīvošanu. Ja tas ir iespējams. Es nerunāju par pilnīgi trakiem stāstiem, jo ir attiecības, kur kaut kādu iemeslu pēc nav iespējams palikt kopā. Mūsu gadījumā tomēr šī iespēja ir. Mēs jau visi ienākam šajā pasaulē un kaut kad no tās aiziesim, mūžīgi neesam jauni. Pienāks laiks, kad būsim vecāki, slimāki. Nāk tās dzīves nelaimes, tās ir neizbēgamas, visiem tās kaut kādā brīdī tomēr notiek. Esot kopā ar cilvēku, ar laiku saproti, ka attiecības iet nevis ārējā, materiālā virzienā, bet dziļumā. Attiecībās ar Ūdri šobrīd, tieši šādā veidā, kādas tās ir, aizvien atklāju kaut ko jaunu, tieši caur to, ka es par viņu rūpējos, ka mēs turpinām būt kopā un mums aug Bārts.

Minēji, ka Bolderājā ir kolorīta vide.

– O, jā! Mums, piemēram, vēl aizvien regulāri mājā skan signalizācija. Jau trīs gadus. Šeit ir ļoti jutīga signalizācijas iekārta. Ja kāds pīpē vai kāda tantiņa neieslēdz plīts nosūcēju, uzreiz skan signalizācija pa visu daudzdzīvokļu māju. Sākumā mēģinājām to risināt, tika pat piesaistīti mediji, bet nekas neizdevās. Ja pirmo gadu mēs vēl raustījāmies un es regulāri skrēju uz evakuāciju, kā tas ir pēc drošības noteikumiem, tad tagad, jau trešo gadu saprotot, ka nekas nemainās, mēs esam pieraduši. Kad atskan signalizācija, ar Bārtu saskatāmies un sakām: O, signalizācija, jāiedomājas vēlēšanās, varbūt piepildīsies!

Kāda ir tava lielākā vēlēšanās?

– Gribētos sajust lielāku brīvību ikdienā, bet laikam, kamēr bērns ies skolā, tas nebūs īsti iespējams. Gribas sajust to plūsmu caur pirkstiem. Es pat nerunāju par ceļošanu, bet kaut vai ikdienā sajust, ka nav tā drausmīgā racionālā spiediena, ka ir iespējams dzīvot nevis precīzi pa stundām, pa minūtēm, bet mazliet vairāk ļauties dzīves dabiskajai plūsmai.

Droši vien ir kādas idejas, kā to īstenot?

– Tas ir vēl viens kubiks rubiks, ko mēģinu saprast, bet tas ir grūti īstenojams, ja tev ir bērns, kurš tajā sistēmā jāstāda iekšā, jāradina pie visa, tev kā vecākam ir tajā visā jābūt līdzās. Un tad mēģināt atrast to līdzsvaru. Šobrīd sanāk vairāk tādi kā mēģinājumi nozagt kādas stundas no racionālās pasaules. Mums ir bijis tā, ka ar Bārtu dodamies uz bērnudārzu, aizbraucu līdz Iļģuciemam, ieraugu – johaidī, atkal priekšā lielais sastrēgums! Un tad man pēkšņi ienāk prātā: Klausies, Bārtiņ, tu gribi uz bērnudārzu? Bārts saka: Nē, es negribu! (Smejas.) Un mēs vienkārši nogriežamies un braucam, kur acis rāda! Aizsūtām audzinātājai ziņu, ka nebūsim, iebraucam Viršos, nopērkam brokastis un laižam ar mašīnu vienkārši projām pa lauku ceļiem un beigās atjēdzamies, ka esam aizbraukuši uz Bebreni, pa ceļam nopirkuši rododendra krūmu. Nozogam Bārtam vienu dienu bērnudārzā, un dēls ir sajūsmā, kad man uznāk tāds Bzdinkš! Protams, no vecāku viedokļa tas ir pilnīgi nepareizi, tā nedrīkst, vai ne? Mammai ir jābūt pareizai un jāspiež bērns iet uz bērnudārzu, nevis jāļaujas spontanitātei un jābrauc uz laukiem rododendrus pirkt.