Tas bija baigais gads

Abas zūrenieces, atceroties izvešanu un stāstot par to, kā dzīve vedusies Sibīrijā un Latvijā, kad izsūtītie atgriezušies mājās, runā gaiši un teic, ka netur ļaunu prātu uz tiem, kas lika kāpt vagonos: «Tāds jau ir vēstures rats. Skaidrs, ka tas bija briesmīgi, īpaši mūsu vecākiem, kas bija iekopuši zemi, bet tāda toreiz bija situācija.

Kāds kādu nodeva, lai pats tiktu labā vietā, cits to darīja skaudības, vēl kāds – varbūt muļķuma dēļ. Sāpīgākais, protams, bija tas, ka izsūtīšanā roku pielika vietējie, piemēram, kaimiņi, savukārt krievu zaldātiņi meta segas un kažokus, mudinādami, lai satinam tajos apģērbu un ēdienu līdzņemšanai.» 

Ilga reiz satikusi cilvēku, kas nosūdzējis viņas ģimeni, un pavaicājusi, kā viņš jūtas, kāpēc tā darījis: «Nekādu atbildi jau nesagaidīju. Cilvēks nodūra acis un aizgāja. Cik zinu, viņam pašam un radiem dzīvē nemaz neveicās.»

Tagad dzīvajos praktiski palikuši tie, kas izsūtīšanas laikā bija bērni; Laimai togad bija pieci, Ilgai – deviņi gadi. Laimu izveda kopā ar māsu Valdu un māti Elfrīdu. Tēvs Jānis tolaik izcietis sodu Magadanas apkārtnes zelta raktuvēs un savas meitenes uzmeklējis 1956. gadā, kad viņas dzīvojušas Omskas pusē.

Pēc Laimas teiktā, vagonā, kas viņas vedis uz Sibīriju, bijuši labi ļaudis, kas cits citam izlīdzējuši gan ar pārtiku, gan apģērbu. Galapunktā latvieši nokļuvuši pēc divām nedēļām: «Pirmā nakšņošana visiem bija klubā. Grīdas bija izberztas baltas jo baltas, bet tās klāja tikai salmi, uz tiem arī pāris dienas gulējām. Pēc tam mūs sadalīja pa mājām, pie krieviņiem, un es teikšu tā – viņi nebija slikti cilvēki! Mamma sāka strādāt ķieģeļu rūpnīcā, bet pēc pusotra gada tika fermā pie govju slaukšanas, kur nostrādāja līdz mājupbraukšanai.»

Mājās un ciemā mazie latvieši savā starpā sazinājušies dzimtajā valodā, krievu valodu atstājot oficiālajai saziņai skolā un citviet, kur vajadzējis saprasties ar vietējiem iedzīvotājiem. Laimas ģimenē izsūtījuma laikā pretvalstiska runāšana nenotika: «Mamma vairāk bija aizņemta ar iztikas gādāšanu. Tolaik, saņemot vēstules no Latvijas, sapratām, ka arī Dzimtenē toreiz, pēc kara, nebija nekāda labā dzīve. Cilvēki sitās pa kolhoziem.»

Kad Laima ar savējiem atgriezusies Latvijā, vecāki ļoti reti atcerējušies svešumā piedzīvoto – gan tādēļ, ka tas bijis emocionāli sāpīgi, gan tādēļ, ka sirds dziļumā viņus visu laiku urdījusi doma: «Bet ja nu atkal mūs izsūtīs?..» Elfrīda un Jānis paguva sagaidīt arī Latvijas neatkarības atjaunošanu, no vienas puses, jūtot lielu prieku, no otras, piedzīvojot vilšanos par politiķu meliem un tautas interešu ignorēšanu. Līdzīgi spriedusi arī Ilgas māmuļa Irma, kas līdz pat savai aiziešana stundai Sibīrijas dēļ nejutās droši un pārdzīvoja to, ka lielai tautas daļai atmodas augļi nebija tik saldi, kā cerēts.

Ilgu no mājām paņēma 27. martā, svešumā devās arī viņas māsa, brālis, māte un vecmāmiņa – viņas sirdspuksti norima Omskas pusē. Pārējā ģimene pēc Staļina nāves atgriezās Latvijā: «Mums rados 1949. gadā bija Zūru izpildkomitejas priekšnieks. Kad ciema rakstvedis pieklauvēja pie  mājas un teica: «Keņģen, taisies, jūs ir sarakstā!», mammas paņēma mūs un devās pie izpildkomitejas priekšnieka, lūdzot mūs paslēpt. Diemžēl viņa sievas meita izbijās un teica, ka mums jālasās prom, citādi izvedīs arī viņus. Aizgājām mājup, bet kaimiņš nosūdzēja, un mūs tomēr izveda. Kaimiņš laikam sprieda, ka varēs sagrābt mūsu īpašumu, bet neparēķināja, ka viss būs jāatdod kolhozam.»

Ilgas tēvs savus mīļos no Sibīrijas nesagaidīja, izsūtījuma brīdī viņš padomju varas labvēlības dēļ atradās ārpus Latvijas. Diemžēl 1953. gadā viņam infarkta laikā apstājās sirds, daļa ģimenes atgriezās 1957., daļa – 1958. gadā: «Mammai pēc tam vairs neapprecējās. Viņa pārstāvēja to paaudzi, kas augstu vērtēja uzticību. Atceros, cik ļoti viņa uztraucās 1991. gada puča laikā, mammai šķita, ka atkal būs izvešanas.» 

Jura Ģiguļa foto

«Visgrūtāk toreiz bija mūsu vecākiem, kas saprata, ka jāastāj pašu iekoptās saimniecības,» secina Laima (pa kreisi) un Ilga.