Pasaules valstis, tradīcijas un garšas viņai atveras un ļauj izzināt sevi. Liene Klementjeva ir izveidojusi zīmolu Mamma Amma Cacao un jau pāris gadus piedāvā mūsu zemē vēl gana svešo ceremoniālo kakao. Sirdscentrēta dzīvošana ir viņas ikdienas prakse, aizrautība un reliģija.
– Ceļojot pa Āziju un Centrālameriku, lūkojos simbolikā – saulītes zīme, viļņi, stāsts ir par to pašu, par ko vēsta mūsu kultūra. Cilvēki jebkurā pasaules malā grib vienu – būt laimīgi, veseli, dzīvot pilnvērtīgi. Taču izpausmes, caur ko tas tiek piedzīvots, dzīves laikā vienam un tam pašam cilvēkam var būt ļoti atšķirīgas. Divpadsmit gadus es biju juriste, taču tad jutu, ka esmu šajā profesijā piedzīvojusi visu, ko gribēju. Pēc tam divus gadus bija intensīvs posms, esot žurnāla Taka izdevējai. Tad sagaidīju savu dēliņu un kādu laiku veltīju tikai ģimeni, bērniem. Šobrīd lauku skolu tēma man ir svarīga, esmu iesaistījusies vienas mazas skolas dzīvē, bet pirms tam aptuveni gadu rosījos vides aizsardzības jomā. Atbalstu arī vīra nodarbošanos – viņam ir zemūdens niršanas skola. Katru pieredzi integrēju turpmākajā ceļā.
Sākotnēji mana meita mācījās nelielā privātskolā, tad bija posms tālmācībā. Tagad esam nonākuši līdz jauktai pieejai – daļu laika viņa pavada skolā, daļu – pašmācībā. Par nozīmīgu uzskatu interešu izglītību, mācību ekskursijas, lai bērns iepazīst, kā iegūtās zināšanas var pielietot praksē. Ejam šo ceļu intuitīvi. Viss ir nemitīgā kustībā, viss mainās. Notiek izmaiņas ārpasaulē un sasaucas ar mūsu iekšpasauli – līdz ar to pārmaiņas notiek dabiski. Ārpasaules straujums mudina meklēt – kur ir mana patiesība, manas saknes, mans pamats, lai varu būt līdzsvarā. Pamatvērtības ir ļoti vienkāršas. To tagad atkal no jauna piedzīvoju, esot Kolumbijā.
Kas ir tas vienkāršais?
– Viesojos pamatiedzīvotāju kopienā, tās garīgais līderis teica: Saule spīd visiem, un uz šīs zemes mēs varam būt visi. Svarīga ir domu ekoloģija, lai zeme ir vesela, ūdens ir tīrs, vējš brīvs no vīrusiem un cilvēks ir mierā ar sevi. Saule mīl un silda nešķirojot. Tā ir dzīvošana caur sajūtām, sirds vadībā. Pamatiedzīvotāju viedie saka, ka mūsu pasaules daļā cilvēki pārsvarā dzīvo, pieņemot lēmumus tikai prātā, tāpēc esot tik daudz strīdu un zeme slimo, jo nav balansa, netiek uzklausīta sirds. Kopienā dzīvo saskaņā ar saules ritu. Ceļas jau ap sešiem, saulei lecot. Brokasto un tad veic savus dienas pienākumus, kurus darot ir caurvīta ideja par cilvēka vienotību ar dabu. Dabiski ir dzīvot balansā ar visu dzīvo, godinot to, kas mums šo dzīvību un ēdienu ik dienas dāvā. Vakara noslēgumā ģimenes tiekas ap ugunskuru, lai pārrunātu dienas ritu, sadzīviskus jautājumus. Un tad ir laiks katra dvēseles sarunai ar uguni un dziesmām. Zini, tas laikam ir tas, ar ko mūsu pasaules daļā nodarbojas psihologi un terapeiti, bet tur viss ir vienkāršāk, tu izrunā gan savu sāpi, gan pateicību tam, kas silda – ugunij. Tas ir iedarbīgi un tai pat laikā tik pieejami mums katram. Protams, aiz šīs saules un uguns simbolikas ir senas tradīcijas un nozīme. Kopienā, kurā biju, šī tradīcija ir dzīva jau tūkstošiem gadu.
Arī Latvijā pazīst dzīvošanu saskaņā ar saules ritu, īpaši sendienās, kad elektrība vēl nebija pašsaprotama katrās mājās.
– Jā, arī viņiem vajag uzlādēt telefonus, arī viņi lieto sociālos tīklus, taču dzīves ritms pie viņiem ir līdzsvarotāks. Viņu ritms ir līdzīgs mūsu lauku kopienām, kur daudz kas tiek izaudzēts un saražots savā saimniecībā. Ieraudzīju arī līdzību ar permakultūras saimniekošanas metodēm, kas tagad arī Latvijā sāk atgriezties, cilvēki sāk šo dabai draudzīgu saimniekošanas pieeju pielietot.
Dzīvot lēnāk – vai tāda bija tava motivācija, aizejot no juristes darba?
– Jā, man bija par daudz. Man bija ļoti laba alga, bet nozīmīgu daļu no šīs summas es tērēju, lai atgrieztu sevi līdzsvarā. Man vajadzēja apzināti atslābināt saspringušo ķermeni, veltīt laiku vaļaspriekiem, lai harmonizētos. Pusi no algas veltīju, lai nemitīgi sevi atjaunotu. Pajautāju sev – ja es nervozēšu mazāk, ja spriedze būs mazāka, varbūt man pietiks ar mazākiem ienākumiem?! Iekšēji es esmu ļoti ātra, man enerģija labi riņķo un es vienlaicīgi varu paveikt ļoti daudz, tāpēc gribu teikt, ka mana izvēle, mans lielais jautājums bija par jēgu tam, ko es daru. Saskāros ar situācijām, kurās cilvēki no mana skatpunkta nesaprotami konfliktē un man kā juristam tas ir jārisina. Līdz ar ģimenes veidošanos, pirmā bērna piedzimšanu sāku vairāk izvērtēt, piemēram, cik daudz kvalitatīva laika es viņiem varu veltīt. Esmu ļoti pateicīga šim dzīves posmam, kurā vadīju juridisko biroju un tikos ar finansiāli ļoti nodrošinātiem cilvēkiem, lai atbalstītu viņus. Taču savos meklējumos laimi atradu citur.
Cik daudz laika jau ir pagājis kopš šī lēmuma?
– Es gāju prom ļoti pakāpeniski, samazinot pienākumu apjomu. Kopš brīža, kad aizgāju no pienākumiem, kuri mani visvairāk sasprindzināja, ir pagājuši jau kādi seši vai pat septiņi gadi. Šajā laikā esmu apzinājusies, ka es esmu cilvēks, kuram ir tendence uz izdegšanu. Kad aizraujos, es kļūstu pārņemta un novirzu visu sevi vienai konkrētai lietai. Nu jau es ļoti uzmanīgi attiecos pret jauniem projektiem un piedāvājumiem. Mācos dot savu artavu, bet neatdod sevi pavisam. Daudz laika veltu saviem sirds projektiem – kakao, šokolādes gatavošanai, radošajām nodarbībām bērniem un pieaugušajiem, nometnēm un izziņas ceļojumiem sievietēm, rakstu stāstus, dzeju. Tas mani piepilda. Var teikt, ka man ir tāda sava kupola dzīve, taču laiku pa laikam pie tā kāds pieklauvē: Eu, Liene, šeit ir vajadzīga tava palīdzība! Tad es izkāpju no savas komforta zonas, savas miera ostas. Dažreiz es saku: Jāāāāāāā, labi! – un jau traucos, bet dažreiz man tas ir kā nomainīt realitāti, nomainīt sev ierastā skanējuma frekvenci. Tas ne vienmēr ir viegli. Ļoti ātri sajūtu, ja vairs nedzīvoju, kā mana sirds saka. Viss sāk sarežģīties, ķerties un ir slikta iekšējā sajūta. Šķiroju – ko man vajag, ko nevajag, kur man ir jājiet, kur nav. Man nav jāiet visur, kur mani aicina, man nav jābūt visur, kur ir kāds notikums. Man nevajag visu, kas ir citiem. Tas ļauj neapjukt lielajā burzmā.
Kad cilvēki meklē pēc tava padoma, par ko visbiežāk ir runa?
– Ja pavisam īsi, tad – kā dzīvot, kad redzi, jūti un saproti, ka pa vecam vairs nevar, bet pa jaunam vēl nesanāk. Es arī pati joprojām eju šo ceļu. Kā būt līdzsvarā ar prātu un ar sirdi.
Kādā savas dzīves brīdī tu iepazini kakao.
– Jā, kakao man ir kā mīļš draugs, kas padara mani dzīvāku. Tas notika laikā, kad es meklēju ceļu uz sirdscentrētu dzīvošanu. Kakao stiprina gan manu fizisko sirdi, gan sasilda brīžos, kad man ir auksti. Arī brīžos, kad jūtos viena garīgi. Tas kā atgriež mani manā dabiskajā stāvoklī. Kad biju Kolumbijā, es kakao iekšķīgi nelietoju, kakao bija man visapkārt, es dzīvoju tajā. Kad atgriezos Latvijā, sāku atkal intensīvāk dzert kakao. Gan klimata dēļ, gan ziemeļu tautai raksturīgā vēsuma un sajūtas, ka nesaņemu vairs tik daudz atbalsta no apkārtējiem, ka siltums sevī atkal vairāk ir jāiekurina pašai. Es nevaru teikt, ka kakao nostiprina manī mieru, es, protams, nedzīvoju kā Buda, bet kakao vairo pieņemšanu un es esmu lielākā mierā ar visu, kas ir. Es redzu problēmsituācijas, bet spēju uz tām mierīgāk skatīties un līdz ar to vieglāk atrisināt. Vai pat nerisināt un ļaut tām būt, plūst.
Arī Ventspils novadā ir aktuāls mazo lauku skolu pastāvēšanas jautājums. Vai vari padalīties savās atziņās?
– Es pati piedzimu un nāku no laukiem netālu no Cēsīm, mana dzīve laukos kā bērnam bija ļoti aizraujoša, nogurdināja tas, ka vajadzēja braukāt ar autobusu uz skolu pilsētā, kas bija Cēsīs. Kad biju pusaudža gados, vēlējos ātrāk tikt prom no laukiem, likās, ka laime ir pilsētā. Tagad ar atziņu, ka lauki ir bagātība un vērtība, sāku savu ceļu atpakaļ – uz laukiem.
Mana meita tagad mācās mazā lauku skolā. Es savukārt pievienojos atbalsta komandai. Arī šī skoliņa ir uz robežas, kur svarīgs ir katrs skolēns, lai tā būtu un spētu pastāvēt. Mums ir brīnišķīga, zinoša direktore, viņa skolas dzīvē ienest jaunas un vērtīgas idejas. Sajutu, ka varu mijiedarboties un man ir ko dot no sevis, varu palīdzēt attīstīt radošu pieeju, pieredzē balstītas zināšanas. Ja ir komanda, kas vienoti nes vīziju, ir daudz vieglāk. Ja esi viens, ir grūtāk.
Kad pie manis atnāk uz sarunu kāds pieaugušais, es redzu līdzības – viņš ir gatavs sākt dzīvot tā, kā mūsu bērni jau dzīvo. Bērni ļoti brīvi orientējas ļoti apjomīgos informācijas laukos. Mēs varam viņus atbalstīt ar savu mīlestību. Bērni mācās pieredzot. Kad mana meita nevar saprast izglītības sistēmas prasību smagnējumu, es viņai saku: Iedomājies, ka mēs esam viesi no nākotnes!
Pirms 20, 30 gadiem mēs pašas bijām bērni. Arī pirms 50 un vairāk gadiem bērni bija jaunās pasaules vēstneši. Tomēr Krievijas–Ukrainas karš ir skarba realitāte.
– Tas ir uztveres jautājums. Viens laukā redz drūmu skatu, cits teiks: Cik skaisti ir kaili koki! Cik ļoti ir vajadzīgs būt atpūtā pirms pavasara! Katrs var atrast sev atbildi.
Vai varētu būt tā, ka Džons Lenons, kad uzrakstīja dziesmu Imagine, bija to atradis?
– Es ticu tam. Mēs pievelkamies cits pie cita, veidojas kopienas, un tas, par ko ir šajā dziesmā, aug lielāks. Protams, ir skumji, ka kādam aiz loga joprojām sprāgst, ka cilvēki piedzīvo traģēdijas. Par šīm lietām labāk ir just nekā filosofēt.
Vai šodienas Liene ir laimīgāka par Lieni, kas gāja uz darbu juristu birojā?
– Šodienas Liene ir pieredzējušāka, citādi raugās uz lietām. Pa ne laimīgāka, bet – laimīga. Taču laime nav dzīve bez problēmām, tās nemazinās. Es tās redzu, bet mainījusies ir mana uztvere. Ir kļuvis dzīvot vieglāk. Ir tāda filma par Mariju Magdalēnu un Jēzu Kristu, kur visi meklē jauno pasauli – iet kā apmāti, meklē, viļas, kad nepiepildās solījumi, līdzgaitnieki nolād Kristu. Marija un Jēzus saskatās un nesaprot – kā cilvēki neredz, ka tā ir jau te. Pasaule nemainījās fiziski, bet viņi atklāja to sevī. Nākamais izaicinājums, protams, ir to integrēt, dzīvot tajā.
FOTO: ''Esot Kolumbijā ar pamatiedzīvotājiem, es daudz laika pavadīju ar bērniem, mēs nezinājām viens otra valodu, bet spējām komunicēt, sadarboties. To esmu pamanījusi daudzviet pasaulē: kad patiesi vēlamies rast kopīgu valodu, mēs varam pat nerunāt, komunikācija notiek citādi. Ar bērniem ir vieglāk, viņi uztver spēļu, žestu, mīmikas valodu. Kad man kāds jautāja, kā es braucu uz valsti viena pati, nezinot tās valodu (Kolumbijā reti kurš runā angļu mēlē), es ne mirkli nepārdzīvoju, es zināju, ka eju ar labiem nodomiem, uzticos, esmu uz sadarbību vērsta un mēs sapratīsimies. Un tā arī notika, es jutu atbalstu un to, ka mēs spējam saprasties, pat ja nerunājam vienā valodā,'' stāsta Liene Klementjeva.
Komentāri (0)