Senču vārds dod spēku

Inese ir dzimusi ventspilniece, vēlāk gaitas viņu aizvedušas uz Rīgu, bet nu jau pusotru gadu viņa atgriezusies dzimtajā pusē un kopā ar meitas Signes un znota Edija ģimeni saimnieko pašu atjaunotajās Pasiekstes vējdzirnavās, kur ierīkots krogs un apartamenti. Paralēli viņa studentiem pasniedz personālvadību un koučingu. «Vēsture nav mana specialitāte, bet man tā šķiet tik aizraujoša, jo vēlos saprast, kas noticis laikos, kad mani senči ir dzīvojuši!» skaidro Inese un piebilst, ka dzimtu un vietu pētniecība ir nesaraujami saistītas. Ne velti, zinot šo Ineses vaļasprieku, znots mudinājis viņu apkopot materiālus par Pasiekstes dzirnavu vēsturi grāmatā, kurā aicina ielūkoties apmeklētājus.

Vaicāta, kādēļ viņai ir svarīgi pētīt dzimtu, Inese atklāj: «Es ļoti daudz ko esmu apguvusi, tai skaitā sistēmisko un integrālo pieeju, un saprotu, ka viss savā starpā ir saistīts. Kad ierakstu senča vārdu dzimtas kokā, man vienmēr ir sajūta, ka tas man dod spēku. Tas ir būtiski mūsdienu cilvēkiem emociju, sajūtu līmenī.»

«Viss sākās ar kādas radinieces jautājumu, kad mans vectēvs Jānis Sils īsti ir dzimis. Pirms tam biju baznīcu grāmatas atvērusi un tikpat sekmīgi aizvērusi, jo sapratu, ka neko nesaprotu. Un tad es padomāju – nē, man ir jāatrod! Un es atradu! Āķis bija lūpā, un tā tas aizgāja!» atminas Inese. Interese pāraugusi azartā – Ineses apzinātajā dzimtas kokā ir vairāk nekā 15 000 personu (ieskaitot dzimtā ieprecētās ģimenes), no kuriem vismaz 4000 ir asinsradinieki. «Mēdz teikt, ka savi senči jāzina vismaz septiņās paaudzēs. Man atsevišķos zaros sanāk pat 12 paaudzes kopā ar maniem mazbērniem,» bilst Inese. Izpētītās dzimtas koka saknes stiepjas līdz pat 17. gadsimta sākumam. Dati sistematizēti vietnē Myheritage.com, kur turklāt ar DNS testa palīdzību iespējams ne vien noteikt savu etnisko izcelsmi, bet arī konstatēt ģenētiskās sakritības, kas, liekot kopā ar zināmo informāciju, var palīdzēt noteikt radniecību.

Radurakstus Inese pārsvarā meklējusi digitalizētajās baznīcu grāmatās. Ikvienam pētniekam, jo īpaši iesācējam, noder palīdzība dzimtas pētnieku domubiedru grupās. Vienu no tām – Ventspils apkārtnes dzimtas pētnieku grupu – 2018. gadā Facebook izveidojusi Agate Lūse. «Sākotnēji tā bija kā Popes un Ances apkārtnes dzimtu pētīšanas grupa, bet, kur ir Pope un Ance, tur ir arī visa pārējā Ventspils apkārtne, jo cilvēki ir tā savijušies, un šobrīd grupā ir jau tuvu pie 1400 cilvēkiem,» stāsta Inese. Grupas biedri dalās ar fotogrāfijām, baznīcu grāmatu kopijām un citu informāciju, kas nereti palīdz precizēt senču pirmslaulību uzvārdus, dzimšanas datus, māju nosaukumus u. c. Ventspils grupa kādreiz var palīdzēt atšifrēt arī grūtāk salasāmu ierakstu baznīcas grāmatā – tur gan vairāk aci piešāvuši eksperti domubiedru grupā Dzimtas detektīvs. «Kādreiz tādēļ vien nevari kādu ierakstu atšifrēt, jo nesaproti rokrakstu. Es pati pirms pusotra gada izgāju kursus par vācu gotisko rakstību, un mazliet lielāka skaidrība man ir – vismaz saimnieku no kalpa es atšķiru, bet arī man ir ļoti jāiespringst,» atzīst Inese. Dzimtas koku pētniekiem noderīga ir arī vietne Ciltskoki.lv un dažādas lokālās grupas.

Inese uzsver, ka svarīgi ir nekautrēties un uzdot jautājumus – reizēm pat viens vārds var atklāt daudz sakarību. Piemēram, viņa grupas palīdzību lūgusi, meklējot informāciju par vectēva Jāņa Sila, kurš dzīvojis Staldzenē, senču mājām Jukumotte. «Meklēju kartēs – nu nav tādu māju! Ierakstīju domubiedru grupā. Nepaiet ilgs laiciņš, un man atbild, ka tās varētu būt mājas Kaiju ielā Pārventā. Bet es meklēju Staldzenē! Kāda Pārventa? Bet izrādījās – jā! Pēc tam jau Ventspils muzeja speciālists Kaspars Puriņš, kurš arī ir grupā, pateica, ka viņam ir materiāli par Jukumotte mājām, aizgāju uz muzeju, visu uzzināju. Jā, izrādās, ka mani senči ir dzīvojuši Pārventā un tikai vēlāk pārcēlušies uz Staldzeni.»

Īpaši aizraujoša, bet arī izaicinoša Inesei šķiet pirmsuzvārdu laika radurakstu pētīšana: «Puzē ir baznīcas grāmatas no 1721. gada, bet, protams, tajā laikā uzvārdu nebija. Kā saprast, kurš ir kurš? Es vienkārši pārrakstīju visu pirmsuzvārdu laiku ekseļa tabulā un tad ar filtriem saliku ļoti daudz ko kopā. Pēc tam, pētot draudzes locekļu reģistru apmēram no 1836. gada, kur jau parādās ar uzvārdiem, sapratu – man ir tikai pāris trīs kļūdiņas, bet pārējo es visu esmu pareizi izsecinājusi.»

Dzimtas koka pētīšanu Inese Sila plāno turpināt tikpat azartiski – vēl aizvien ir palikuši baltie plakumi, piemēram, tēva zarā nav izdevies atrast vecvectēva Andreja Jansona dzimšanas ierakstu. Taču, liekot gabaliņu pa gabaliņam, viņa cer viest skaidrību arī šajā zarā.