Viņi ir trīs – Mārtiņš, Roberts un Annija –, katram sava saikne ar šo pilsētu. Kopā – podkāsts Eitanāzija, kurš, kā sarunā stāsta Roberts, veidots pēc koncepta – piektdienas vakarā trīs draugi sēž pie galda krogā, runājas un kāds pie blakus galdiņa ar vienu ausi sarunu klausās. Tiekas viņi pāris reižu mēnesī Zoom platformā, jo Annija dzīvo Edinburgā, un paši sevi sauc par politnekorekta podkāsta autoriem, aicinot ierakstus klausīties ar smaidu.
Podkāstam ierakstītas jau vairāk nekā 100 epizodes. Atceraties vēl, kā tas sākās?
Mārtiņš: – Dzīvē visi trīs esam tikušies tikai kādas trīs vai četras reizes.
Annija: – Dažus gadus, pirms sākām, Roberts, kuru pazinu vēl no Ventspils laikiem, mani iepazīstināja ar Mārtiņu. Es tobrīd dzīvoju Rīgā un biju atbraukusi vasarā uz Ventspili ciemos. Mēs ar Mārtiņu sākām runāties Tviterī. Vēl pirms kovidlaika atbraucu uz Skotiju. Tobrīd Latvijā jau bija sācies podkāsts Bize vaļā, bija arī 100 tonnas kultūras – tādi «trīs cilvēki runā muļķības» tipa podkāsti. Domājām, ka mums varētu tapt kas līdzīgs, mēs tomēr arī esam diezgan smieklīgi. Bija jāsāk darīt, citādi mēs šo vilcienu nokavētu. Abi ar Mārtiņu izlaidām pirmās epizodes. Robja sākumā tajā bildē nebija. Uzaicinājām viņu pievienoties kādā trešajā vai ceturtajā epizodē.
M.: – Lielākā daļa podkāstu apstājas pēc kādas piektās epizodes. Jo ir jātaisa, jātaisa, jātaisa. Tas ir grūti, tas paņem laiku. Annija Skotijā mācās par multimedijiem, studē sabiedriskās attiecības. Viņa ir tā, kas podkāstu producē un praktiski dara visu.
Roberts: – Ja tas būtu no mums abiem atkarīgs, tad visdrīzāk arī mēs apstātos pēc kādas piektās epizodes. Godīgi runājot. Mums jau ir ērti – mēs ar Mārtiņu tikai parādāmies, pasakām, ko mēs gribam teikt, un pazūdam līdz nākamajai reizei. Annija ir tā, kas izdara melno darbiņu.
M.: – Annija ir tas motoriņš, kas visu dzen uz priekšu. Tagad skaņu jau kādu laiku apstrādā Gatis, skaņu inženieris Rīgā, bet ilgu laiku to darīja Annija.
A.: – Mēs nolēmām, ka vajadzētu podkāstu veidot tā, lai būtu ne tikai smieklīgi, bet būtu arī laba kvalitāte. Sākumā nebija tik labu mikrofonu. Cilvēki sūdzējās, ka mašīnā grūti mūs klausīties. Mēs tomēr turpinājām. Kādas pirmās divdesmit epizodes mums bija tādas… bija diezgan traģiski. Mēs pat intro rakstījām paši, katrs pēc kārtas kaut ko iedziedot un pēc tam uzmiksējot. Man tā bija ļoti laba pieredze. Draudzene, kura tolaik mācījās kultūras koledžā, ieteica mums skaņotāju, un tā mums pievienojās Skaņas Gatis.
Trīs cilvēki regulāri satiekas uz vairākām stundām – loģistika noteikti nav nemaz tik vienkārša?
M: – Nav gan. Annijai ir skola un darbs, Robertam ir bizness jābīda, un man ir darbs, divi bērni un sieva. Katram jāatrod tā viena diena nedēļā, kad mēs to varam paveikt.
R.: – Vai vienkārši jānoliek viens konkrēts laiks.
M.: – Turklāt jautājums ir – vai tad, kad tu vari, tu arī gribi? Smags darbs tā gudrā muldēšana.
A.: – Tas, ka mēs šobrīd esam attālināti, ir diezgan sarežģīti. Mums podkāsta vēsturē ir bijuši divi palīgi – Rinalds un Valts. Lai kāds cilvēks ienāktu iekšā Eitanāzijas pasaulē, ir vajadzīgs liels ieguldījums. Ceru, ka atgriežoties mājās, podkāsti vēl joprojām būs populāri un būs jēga turpināt. Tad mēs to izvērsīsim daudz plašāk, būs jāveido komanda.
Tiešām, Annij, varam tevi gaidīt atpakaļ?
A.: – Jā. Es Skotijā mācījos koledžā. Tad kādu laiku padzīvoju Latvijā, arī Ventspilī, kur satiku Robi. Kādā brīdī sapratu, ka man vajag augstāko izglītību. Mēģināju Latvijā stāties universitātē, bet, tā kā esmu beigusi vidusskolu šeit, man bija visādi birokrātiski sarežģījumi. Izdomāju, ka grādu iegūšu šeit un tad braukšu atpakaļ mājās. Mana mamma un patēvs ir šeit, bet draugi un pārējā ģimene ir Latvijā. Man Latvijā aug krustmeita un tūlīt brālim būs arī otrs bērns, tāpēc es gribu būt klāt. Protams, es cenšos sekot līdzi visam, kas notiek mājās, – gan ziņās, gan ģimenē –, bet tas īsti nav tas. Ir sāpīgi ikreiz šķirties lidostā.
Jūs visi kādu laiku esat padzīvojuši ārpus Latvijas?
M.: – Es kādu laiku biju Amerikā, un Robis kādus četrus gadus bija Anglijā.
R.: – Mēs esam kulturāli ventspilnieki.
Tas iedod citādu skatu uz kādiem šeit notiekošajiem procesiem?
M.: – Man liekas, ka jā. Gan pēc gadiem, kad tā pieredze nedaudz nosēžas.
R.: – Ventspilij ir savas priekšrocības. Tie, kas nav pēc vidusskolas pārvākušies vismaz uz Rīgu, noteikti novērtē klusumu. Biju Birmingemā un sapratu, ka tādā pāris miljonu pilsētā ir bišķi par traku. Atbraucu atpakaļ un tagad diezgan izbaudu, cik te viss notiek lēni un nesteidzīgi. Viss ir tepat blakus, viegli aizsniedzams. Ļoti ietaupās laiks.
Ventspils tēma podkāstā ienāk bieži, arī izloksnes jautājums.
M.: – Jā, tas ir tas, kas mūs savelk kopā. Tā mums ir vieglāk identificēties.
R.: – Es atceros, kā runāja mana vecvecmamma – pavisam citādāk. Tagad tādus vārdus vairs nedzird, nu varbūt muzejā Štrumfa vēl tā runā. Es pats laikam tikai ar vecākiem runājot pārslēdzos, bet vispār mums ir jālepojas ar savu izloksni!
M.: – Jo visi jau zina, cik kurzemnieki ir pieticīgi! (Smejas.) Šo laikam visnopietnāk ir paņēmusi Annija.
A.: – Jā! Esmu paņēmusi šo kā savu kara gājienu, bez jebkādas agresijas un vardarbības. Tas ir puslīdz nopietni. Podkāstā šī tēma, šķiet, ienāca tad, kad Mārtiņš pastāstīja, ka Citadeles bankomātos ir pieejama latgaļu valoda. Man tas likās tik absurdi – kādiem 20 cilvēkiem speciāli uztaisīta poga! Bieži vien esmu pamanījusi, kā tiek attēlots kurzemnieks medijos vai popkultūrā – tas ir tāds pamuļķītis, kas norij galotnes un neizklausās inteliģents. Es lepojos ar savām Ventspils saknēm, man tā ir mīļa pilsēta. Man patīk tur atgriezties. Es varbūt skaitos tāds pasaules pilsonis, bet man šī saikne ir ļoti svarīga un tāpēc man ir daudz tādu joku, kuros es aizstāvu Ventspili.
Kas jūs klausās?
A.: – Spotify platformā mūs klausās mazliet mazāk kā trīstūkstoš klausītāju, Apple – varētu būt kaut kur puse no tā. YouTube kādi 300 cilvēki klausās katru mūsu epizodi. Tur ir tikai audio, un šo kanālu mēs izveidojām tiem, kuri neizmanto citas podkāstu platformas. Tā ir mazliet vecāka auditorija. Mums arī raksta dažādi cilvēki. Sākumā man bija ļoti grūti tikt galā ar to, ka cilvēkiem kaut kas nepatīk. Likās – kā var nemīlēt šo! (Smejas.) Tagad tomēr vairāk saņemam pozitīvas atsauksmes. Cilvēkiem vairāk šķiet, ka viņi ir daļa no draugu grupiņas, un viņi saprot mūsu jokus. Lielai daļai mūsu klausītāju ir ļoti laba humora izjūta. Komentāri reizēm ir smieklīgāki nekā jebkas, ko es varētu izdomāt podkāstā. Šobrīd ir ļoti labi.
M.: – Zinām, ka apmēram puse klausītāju ir vīrieši un puse – sievietes. Cilvēku skaits nav tik būtisks, svarīgāk ir tas, cik viņi klausās. Šis ir jāpārvērš stundās.
R.: – Es nemaz nezinu, vai es gribu zināt, kas mūs klausās!
M.: – Jā, gadās visādi. Es aicinu visas sliktās lietas rakstīt man, nevis Annijai un Robim, jo man ir diezgan vienalga. Trollis jau sit tur, kur sāp.
R.: – Tieši tāpēc ir labi, ka mūs neklausās tik daudz cilvēku. Tie, kas klausās, to dara jau kādu laiku. Esam vairāk nekā 150 stundas internetā runājuši. Politiskā karjera nevienam no mums droši vien nespīd. Mēs jau arī sarunājam visu ko.
Tā ir liela brīvība!
M.: – Jā! Mēs pat neesam tā īsti dabūjuši pa pakaļu.
R.: – Bišķiņ jādomā līdzi ir. Es teiktu, ka runāju par kādiem 80 procentiem. Tā jau runājam maksimāli brīvi, cenšamies viens otru sasmīdināt, bet mazliet paliek prātā, ka mikrofons ir ieslēgts. Turklāt katrai tēmai ir flovs. Tā plūsma iet uz priekšu, dažkārt tēma ir izrunāta un citreiz vienkārši labāk ir paklusēt. Citreiz saproti, ka tēma ir tik niansēta, un diskusija var ievilkties. Tas vienkārši nav vajadzīgs.
M.: – Gadās, ka mēs viens otra viedoklim nepiekrītam, bet flova dēļ nav iespējas to pateikt. Līdz ar to, klausītājiem var šķist, ka mēs visi tā domājam.
A.: – Gadās arī, ka jāgriež kaut kas ārā. Mēs katrs pats par sevi esam ļoti izteiksmīgas personības, katrs ar savu viedokli. Citreiz man šķiet, ka tas strīds ir aizgājis jau par tālu, tā, ka nav interesanti klausīties, tad griežu nost. Mums ir savstarpēja noruna, ka šim ir jābūt viegli, jo tā ir komēdija. Cilvēki var uz brīdi aizmirst visu to, kas notiek ārā un iekšā. Tas bija ļoti labi tieši kovidlaikā, kad visi bija tik uzvilkti. Ar laiku ir iegājies, ka mēs nerunājam viens otram pāri. Personīgi esmu iemācījusies: ja tu gribi pateikt kaut ko ļoti smieklīgu, tu nevari otram vienkārši braukt pāri, tev ir viņš jāpalaiž. Ja pēc tam būs brīdis, tad pateiksi. Ja nē – nu nekas, pazaudēji, būs cita reize. Tas nav nekas traģisks.
Jūs aicina piedalīties arī citos podkāstos?
A.: – Šķiet, ka cilvēkiem mani ir vieglāk atrast sociālajos tīklos un tāpēc viņi visbiežāk raksta man. Kur es esmu bijusi? Pie Lauras Grēviņas podkāstā Pa kluso, pie Pētersona un Eglīša – diviem ļoti interesantiem kungiem, arī Raidnīcā – tas bija ļoti forši.
M.: – Mēs abi vienkārši neesam tik populāri. Uz podkāstu aicina tāpēc, ka tu tur atnāc ar saviem klausītājiem. Mūsdienās cilvēki taisa no sevis brendu – Instagrammā liek bildes, kaut ko publicē katru dienu. Mēs to nedarām, jo negribam.
R.: – Nelielu anonimitāti es pat izbaudu. Ir tāds ērts līmenis sasniegts. Ir kāds, kas klausās, un tas ir forši. Ja visi tev sāk pievērst uzmanību un tu sāc pārlieku daudz domāt, lai tikai kāds neapvainotos – tikai sliktāk.
Kādus podkāstus paši klausāties?
R.: – Pārsvarā tie ir ārzemju podkāsti. Vairāk sanāk tad, kad braucu ar mašīnu. Piemēram, uz Rīgu tās ir trīs stundas uz vienu pusi un trīs stundas atpakaļ. Klausos Last podcast on the left, arī Leksa Frīdmana vai Džo Rogana podkāstus, kad tur uzaicināts kāds interesants viesis. Kādas dažas sērijas Bize vaļā esmu noklausījies.
M.: – Es klausos Bize vaļā, tagad gan bišķi esmu iekavējis. Last podcast on the left. Klausos arī Latvijas kinokulta podkāstu, bet tur vajag pacietību.
A.: – Es arī klausos Last podcast on the left – tas ir podkāsts, ar kuru Robis mani savulaik iepazīstināja un teica, ka mēs arī varam tā kā viņi. Tam pašam podkāstu tīklam ir Page 7 podkāsts, kur apsmej aktuālos notikumus, popkultūru, dzelteno presi u. tml. Vēl es klausos podkāstu Guys we fucked, kur divas komiķes runā par seksu, attiecībām un dzīvi. Arī latviešus šad un tad paklausos.
Sabiedriskie mediji arī ir ienākuši podkāstu pasaulē.
M.: – Mēs ar viņiem esam uz kara takas! Lai viņi sēž savā radio mājā ar savām algām un profesionālo aprīkojumu un nenāk pie amatieriem.
R.: – Jautājums gan – vai tie īsti ir podkāsti, ko viņi taisa?
M.: – Viņi ir Spotify. Ja tā lido kā pīle un pēkšķ kā pīle, tad tā ir pīle!
Paši savas epizodes arī klausāties?
M.: – Man varētu maksāt un es neklausītos! Mēs paši esam sev bargākie tiesneši. Šad tad to darām – kvalitātes kontroles nolūkā.
R.: – Tikai, lai zinātu, kas jālabo. Tas ir briesmīgi! Man nepatīk sevī klausīties. Ja ierakstā ir bijusi kāda diskusija, es tajā brīdī no visiem argumentiem noteikti esmu iedomājies visstulbāko. Pēc tam kādus desmit labākus variantus varētu pateikt. Turklāt sākumā bija visi «ē» un «ū» – visas liekās skaņas.
M.: – Par mūsu podkāstu rakstīja maģistra darbu! Par valodas lietojumu. Un nevis tā, ka tikai kādā atsevišķā rindkopā, bet tiešām viss darbs bija par podkāstu. Mums to darbu pēc tam atsūtīja, vēl aizvien kaut kur e-pastā ir. Ja gribas vakarā tādu kārtīgu trauksmes lēkmi, tad var palasīt.
