Ne puika, ne meitene

Raidījums saceļ vētru

Latvijas Televīzijas raidījumā Aizliegtais paņēmiens šonedēļ tika risināts jautājums, vai arī Latvijai būtu jāpievienojas tām valstīm, kas ievieš nekatro dzimumu. Tas, iespējams, varētu atrisināt problēmu tiem cilvēkiem, tai skaitā pusaudžiem skolās, kas nejūtas ne kā vīrietis, ne kā sieviete, kā arī normatīvi regulēt iespēju arī pusaudžiem mainīt savu vārdu vēl pirms pilngadības sasniegšanas tajos gadījumos, kad cilvēka bioloģiskais dzimums nesakrīt ar to, kā viņš sevi uztver sociāli jeb kad zēns jūtas kā meitene un otrādi. Raidījumā tika atspoguļoti vairāki satraucoši pusaudžu un to vecāku stāsti, kas iezīmēja dzimumidentitātes traucējumu problēmas un sekas. Kā ekspertes izteicās divas valodnieces, bet politisko nostāju pauda partijas Progresīvie pārstāve, 14. Saeimā ievēlētā deputāte Jana Simanovska. Nacionālā apvienība, aizbildinoties ar partijas aizņemtību koalīcijas sarunās, no dalības raidījumā esot atteikusies.

Taču politisko diskusiju vētra, kas pēc šī raidījuma izvērtās Latvijas sabiedrībā, īpaši sociālajā vietnē Twitter, no jautājuma par ierakstiem pasē un skolas žurnālā aizveda pavisam citā virzienā. Tā vietā, lai fokuss tiktu vērsts uz to, kā šo sāpīgo jautājumu risināt, kā šādiem jauniešiem palīdzēt izkļūt no izmisuma zonas, kurā dzimumidentitātes traucējumu dēļ tie nonākuši, lai skaidrotu, kādi ir cēloņi tam, ka šādu pusaudžu skaits aizvien pieaug, kā arī sarunātos par to, vai patiesi nekatrā dzimuma, piemēram, tāmnieku izloksnes «viš» izmantošana būtu viens no rīkiem, lai jautājumi risinātu, sociālos tīklus pārņēmusi ideoloģiska sadursme, kurā pazūd jautājuma jēga – kā risināt dzimuma disforijas problēmu un palīdzēt pusaudžiem?

Politiskā sadursme

Progresīvie raidījumā apliecina, ka transpersonu jautājumu vēlas virzīt politiskajā dienaskārtībā. Uz žurnālista jautājumu par to, vai nekatrajam dzimumam valodas lietojumā būtu jāparādās valdības deklarācijā nākamajiem četriem gadiem, Simanovska atbild: «Jā, Progresīvie ir pilnīgi par to, ka tam ir jāparādās, tas ir jāregulē. Tie cilvēki – bērni, jaunieši, pusaudži – ir šobrīd, un tas, ko mēs zinām, tā ir grupa, kas ir ļoti pakļauta vardarbības riskam, mums ir ļoti augsti emocionālās vardarbības rādītāji skolās, un viņi ir pakļauti arī ļoti augstam pašnāvības riskam. Līdz ar to tam pilnīgi noteikti ir jāparadās un ir jābūt rīkojumam jau gan valodniekiem, gan mediķiem un citiem speciālistiem, lai izstrādātu regulējumu. Saeima nevar pateikt, kādam tam precīzi jābūt, bet pie tā ir jāstrādā un valodniekiem arī ir jāsagatavo savs redzējums, kā to risināt.»

Savukārt uz žurnālista jautājumu, vai pedagogam būtu jārespektē gadījumi, kad bērns lūdz saukt sevi citā vārdā, jo šobrīd nav normatīvu, kas to regulē, Simanovska atbild: «Jā, tas būtu noteikti jāregulē. Kad gājām uz vēlēšanām, tas bija mūsu programmā – ka mēs vēlamies piedāvāt jaunu un cieņpilnu, cilvēktiesības respektējošu dzimuma maiņas regulējumu, kas arī atļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu. Kāpēc tas ir svarīgi? Tas ir svarīgi, it īpaši pusaudžiem, it īpaši bērniem, jo faktiski viņi vēl nevar mainīt dzimumu bioloģiski, tādas operācijas netiek veiktas Latvijā, un viņiem jau šobrīd ir vajadzība saukties savādāk. Līdz ar to mums ir jāparedz vieglāks regulējums, lai cilvēkiem nav ilgstoši jāiet cauri konsilijiem, dzimuma maiņas operācijas ir ļoti dārgas.»

Pase vai skalpelis?

Atklāts, protams, paliek jautājums, kā politiķe sapratusi jautājumu un kā katrs no skatītājiem sapratis atbildi – burtiski vai kontekstā ar žurnālista jautājumu. Vai patiesi Progresīvie gatavi pavērt ceļu vieglai medicīniskai dzimuma maiņai pusaudžiem, vai runā par jautājumu sociālpolitiskā izpratnē, norādot, ka speciālistiem kopā ar politiķiem jāmeklē risinājums problēmai. Savu artavu piesviedusi arī Latvijas Televīzija, izraujot politiķes teikto no raidījuma pārējā satura un ieliekot sociālajos tīklos. Te vietā būtu konservatīvo gānītā postmodernista Žaka Deridā dekonstrukcijas teorijas piesaukšana, proti – attiecības starp tekstu, tā autoru un saņēmēju nav viennozīmīgas. Teksta nozīmi un uztveri ietekmē autora un lietotāju domas, uzskatu sistēma, kā arī kultūra, kurā teksts ir cēlies. Respektīvi, jebkurš teksts ir duāls, un tieši šis duālisms spilgti izpaužas arī diskusijā pēc Aizliegtā paņēmiena parādīšanas televīzijas ekrānos. Simanovskas teiktais uztverts kā mērķis ļaut pusaudžiem mainīt dzimumu bioloģiski jeb iejaucoties viņu ķermeņos ķīmiski un ķirurģiski.

Tviterī kaujas

Persona ar segvārdu St. Dzeina sociālajā vietnē, reaģējot uz Simanovskas viedokli, Twitter raksta: «Kas nav atļauts cilvēkam līdz 18 gadu vecumam? Braukt ar auto, piedalīties vēlēšanās, precēties (ok, tur ir nianses). Un vēl virkne lietu. Kāpēc kādam šķiet, ka dzimuma maiņas operācija ir nesvarīgāka un dzīvi neietekmējošāka par iepriekšminēto?» Savukārt Ģirts Lapiņš uzskata šādi: «Progresīvo valdes locekle un ievelētā Saeimas deputāte Jana Simanovska vēlas bērniem mainīt dzimumu. Tas jau ir ārpus veselā saprāta un kā atbilde visiem, kas vēlas Progresīvu valdību. Un rodas jautājumi Kariņam un Levitam, kas tik izmisīgi cenšas ievilkt šo neprātu valdībā…»

Tāpat diskusija atklāj, cik ironizējoši daļā sabiedrības tiek uztverta pusaudžu, kas cieš no dzimuma identitātes problēmām, sāpe. Tā, piemēram, Roberts Fūrmanis, komentējos Simanovskas viedokli, Twitter raksta: «Es vēlētos būt suns. Lūdzu normatīvo regulējumu šai iegribai. Kāpēc gan Jana Simanovska negribētu kļūt par vardi?»

Daļa sabiedrības pauž viedokli, ka pusaudžiem, kuriem parasti šai vecumā trako hormoni, rodas visādas iegribas, un tieši tādēļ ir pieaugušie, kas šajā laikā palīdz tiem turēties pie dabas un sabiedrības noteiktās kārtības, šīm pusaudžu iegribām neizdabājot. Daļa savukārt norāda uz kristīgajām vērtībām, kurās balstīta Rietumu kultūra, tādēļ pat šādas diskusijas izvēršana uzskatāma par draudu tās pastāvēšanai.

Vienlaikus tiek pausts arī atbalstošs viedoklis, galvenokārt norādot uz to, ka problēma ir jāuztver nopietni, jo šo pusaudžu sāpes ir reālas. Tā, piemēram, topošā mediķe Dana Isarova raksta: «Jaunieši, es zinu, ka šīsdienas sarunas un izteikumi kādam noteikti lika sajusties ļoti sūdīgi, bet visi pieaugušie nav tādi. Visi ārsti nav tādi. Man tiešām ir kaut kāds sekundārs kauns un gribas citu cilvēku vietā atvainoties.» Tāpat atbalstu pauž kāds iedzīvotājs ar segvārdu Jaunais KNAB, rakstot: «Manuprāt, tas, par ko visvairāk uztraucas vecāki, ja bērns paziņo, ka cieš no dzimuma disforijas, ir nevis tas, kur ir tuvākā klīnika, kas veic dzimummaiņas operāciju, bet gan tas, kā pasargāt bērnu no sabiedrības, ja tā uzzinās par viņa bērna problēmu. Tviteris parādīja, kāpēc.»

Problēma ir reāla

Speciālisti nenoliedz, ka dzimuma disforijas problēma, kas veicina transpersonu pieaugumu, ir nopietna. Tā nav tikai ideoloģiska. Turklāt ne vienmēr tā ir vienkārši psiholoģiski vai didaktiski risināma, tādēļ pieeja tai ir jāmeklē daudz kompleksāk. Vienas universālas recepte nav. Pētījumi, kas, reaģējot uz dzimumidentitātes traucējumu gadījumu pieaugumu, tiek veikti aizvien vairāk, nesniedz viennozīmīgas atbildes. Ir konstatēts, ka dzimuma disforiju var izraisīts iedzimts endokrīnās sistēmas jutīgums, neiroanatomiskas, kā arī ģenētiskas īpatnības. Taču vienlaikus pētījumi atklāj arī nozīmīgu psihoemocionālo faktoru ietekmi. Arī agrīnai pieredzei zīdaiņu vecumā var būt vēlāka ietekme uz dzimuma identitātes veidošanos. Taču īpaši nozīmīgs posms ir bērnu edipiālās attīstības periods, kas ir no 3 līdz 6 gadu vecumam. Attiecības ar vecākiem dažādos bērna attīstības posmos ir viens no ietekmējošākajiem faktoriem dzimuma identitātē. Tomēr neapšaubāmi arī kultūras un reliģiskas normas spēlē savu lomu, veidojot pieņemšanu vai noliegumu pret sava dzimuma lomu šajās normās. To, kādēļ šobrīd dzimuma identitātes traucējumu parādās aizvien vairāk, speciālisti sliecas skaidrot ar lielāku informācijas apmaiņu, atvērtību sabiedrībā. Dzimtas identitātes stereotipi vairs nav tik strikti, tie ir kļuvuši daudz elastīgāki. Līdz ar to cilvēkiem, kas dzimuma identitātes aspektā nonākuši pa vidu, ir daudz vieglāk pārslīdēt vienā vai otrā pusē. Tāpat netiek noliegts arī transpersonu medicīnas industrijas ietekmes faktors, kas ir ieinteresēts peļņā uz šādu problēmu rēķina. Īpaši pēdējos gados pieaudzis pusaudžu meiteņu skaits, kuras atzīst, ka nejūtas piedzimušas sava dzimuma ķermenī.

Risinājums ir

Aizvien vairāk apstiprinās hipotēze, ka ķirurģiska dzimuma maiņa nav problēmas panaceja. Tā, piemēram, valstīs, kur tiek pieļautas dzimuma maiņas un hormonu terapijas arī bērniem, pētījumi atklāj, ka to rezultātā būtiski nemazinās depresija un tā izmisuma zona, kurā vēlāk pusaudži ar dzimuma identitātes problēmām dzīvo. Līdz ar to katram gadījumam atbilstoša profesionāla speciālistu pieeja ir tā, kas var palīdzēt. Psihoterapija ir primārā. Tā izceļ laukā faktorus, kas dzimuma disforiju veicinājuši. Turklāt psihoemocionālais stāvoklis ietekmē arī bioloģiskos procesus organismā. Galvenais ir atrast atbildi, kādēļ cilvēks nejūtas labi sava dzimuma ķermenī, sava dzimuma lomā? Būtu nepieciešams komplekss darbs ar šādiem bērniem, kas ietvertu veselu speciālistu komandu, tai skaitā sociālos darbiniekus, psihiatrus, psihoterapeitus, ģenētiķus un endokrinologus.

Diemžēl šobrīd Latvijā šāda kompleksa speciālistu palīdzība netiek nodrošināta. Pazīstamais pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantīnovs, reaģējot uz plašo diskusiju sabiedrībā pēc raidījuma, tviterī paudis šādu viedokli: «Ar Kanādas ekspertiem esmu veidojis LV pirmo programmu pusaudžiem ar dzimumidentitātes traucējumiem, strādājis ar tuvu pie 100 šādu pusaudžu, pašreiz veicu pētījumu Prāgas universitātē par šo tēmu, un varu droši apgalvot tikai vienu lietu. No šobrīd pieejamajiem pētniecības un klīniskajiem datiem: nav absolūti nekāda iemesla, ne medicīniska, ne psiholoģiska, ne ētiska, lai bērnam līdz 18 gadu vecumam veiktu hormonterapiju vai citu bioloģisku iejaukšanos dzimuma attīstības procesā. Šis jautājums ir drīzāk politisks. Ir supersvarīgi par to runāt – šajā sfērā ir pilnīgs bardaks, kas robežojas ar kriminālu. Mums ir ārsti, kas griež 18-gadīgām meitenēm nost krūtis, traktējot to kā kosmētisku operāciju. Mums ir mazgadīgas meitenes, kurām valsts apmaksā hormonterapiju, bet neapmaksā psihoterapiju (..). Mēs paļaujamies uz 8, 12 vai 14-gadīga bērna vēlmēm un fantāzijām. Tās ir svarīgas, un viņu ciešanas var būt ļoti nopietnas. Bieži šie pusaudži dzīvo īstā iekšējā ellē. Bet mums ir jāmeklē saprātīgi, pierādījumos balstīti veidi, kā viņiem palīdzēt. Un dzimuma maiņa nav starp tiem.»