Lepojas ar savu kolēģu darbu

Diasporas māsu un vecmāšu apvienība (DiMVA) ir jaunizveidota organizācija, kas cer vienot Latvijai piederīgas māsas un vecmātes plašajā pasaulē. Ideja organizācijai dzima pēc prezidenta kundzes Andras Levites viesošanās Latvijas vēstniecībā Londonā 2019. gada decembrī, kad Lielbritānijā dzīvojošie mediķi tika aicināti uz diskusiju par Lielbritānijas mediķu ieguldījumu ilgtspējīgas Latvijas veselības nozares attīstībā. Tad arī radusies doma apzināt tās māsas un vecmātes, kuras izbraukušas no Latvijas un šobrīd profesionāli pilnveidojas ārpus Latvijas. Pandēmija ieviesa savas korekcijas, bet vienlaikus deva iespēju sazināties ar māsām no visas pasaules. Tā atklājās, ka latviešu izcelsmes māsas nav tikai Lielbritānijā un Īrijā, bet arī daudzās citās pasaules valstīs. «Viens no ilgtspējīgas un kvalitatīvas veselības aprūpes stūrakmeņiem ir māsas un vecmātes profesijas atpazīstamība un profesionālā izaugsme. Biedrības mērķis ir apvienot un apzināt ārpus Latvijas dzīvojošās izcelsmes māsas, vecmātes, māsu palīgus, citus ar veselības nozari saistītos profesionāļus un studentus, lai veicinātu un atbalstītu to profesionālo izaugsmi diasporā un Latvijā, sniegtu visu nepieciešamo atbalstu māsām, esot tālu prom no mājām,» sarunu uzsāk vispārējās aprūpes māsa Džuljeta Frolova, kura kopš gada sākuma veiksmīgi darbojas Ventspils slimnīcas Ķirurģijas nodaļā. Nedaudz pastāstot par sevi, Džuljeta Frolova norāda, ka 1994. gadā pabeidza Rīgas 5. medicīnas skolu un jau neilgi pēc skolas beigšanas devās uz Itāliju, kur sākumā strādāj kosmetoloģijas jomā, audzināja bērnus, bet vēlāk – 2017. gadā – nolēma atgriezties medicīnā. «Iespējams, šo soli spēru arī ģimenes apstākļu dēļ, jo smagi saslima tētis, un man ļoti gribējās viņam sniegt maksimāli profesionālu palīdzību,» turpina māsa, piebilstot, ka māsu problēma ir izteikti jūtama ne tikai Latvijas slimnīcās, bet arī daudzās citās valstīs.

Veiksmīgākai diasporas māsu un vecmāšu apzināšanai tika izveidota slēgta grupa Facebook platformā, kurā pašlaik ir virs 300 biedru. Šī grupa kalpo kā platforma, kurā dalīties ar informāciju, iesaistīties diskusijās un dalīties ar pieredzi. Īsajā darbības laikā DiMVA ir nodibinājusi spēcīgas sadarbības saites ar radniecīgajām profesionālajām organizācijām Latvijā un diasporā, to vidū Latvijas Māsu asociāciju un Latviešu ārstu un zobārstu apvienība. «Mūsu apvienība ir atbalsta grupa visām māsām ārzemēs – palīdzam sakārtot dokumentus, veicinām apmācību, aicinām paplašināt savu redzesloku,» norāda Frolova.

Vaicāta, kā nonākusi Ventspils slimnīcā, māsa Džuljeta stāsta, ka kovida laiks veicinājis tādu lēmumu pieņemšanu, par kuriem iepriekš nekad nav ticis domāts. Pagājušā gada izskaņā Veselības ministrija izsūtīja uzaicinājumu Diasporas māsu un vecmāšu apvienībai, lūdzot diasporas māsu profesionālo palīdzību. «Aprunājos ar ģimeni, un nolēmu atsaukties šim aicinājuma divus trīs mēnešus pastrādāt Latvijā – lai redzētu, kas te notiek.Dzīvot ārpusē un kaut ko domāt un kritizēt par citu valsti ir viena lieta, bet būt pašai Latvijā un sniegt savu palīdzību – tas jau ir pavisam kas cits. Un, tā kā pirmā mani uzrunāja Ventspils slimnīca, es arī tai atsaucos, turklāt mani daži mēneši ievilkās uz krietni ilgāku laiku,» stāsta Džuljeta. Smaidīgā māsa vēlas uzsvērt, ka viņai ir liels gods strādāt kopā ar Ventspils slimnīcas kolēģiem, lepojas ar viņu darbu, bet uzreiz arī piebilst, ka saskata tās jomas, kuras būtu uzlabojamas. «Es aicinātu māsas pilnveidot savu izglītību, iegūt bakalaura grādu, pievērsties pētniecībai. Nenoliedzami ir jūtams liels māsu trūkums, izdegšanas sindroms. Ventspils slimnīcā strādājošās māsas ir ļoti profesionālas, un, redzot to milzīgo darbu apjomu, kas viņām ikdienā ir jāpaveic, mani nepārsteidz tas, ka māsām neatliek laika apgūt kaut ko papildus. Tas darba apjoms, ko veic Latvijas māsas, nav salīdzināms ar to darba daudzumu, kas jāpaveic, piemēram, māsām Itālijā. Un te ir jāsaprot, ka problēmas ir veselības aprūpes sistēmā,» uzsver Džuljeta.

Atskatoties uz Ventspilī pavadīto laiku, Džuljeta bilst, ka jūtas liela ieguvēja, viņai gribas ticēt, ka arī viņas profesionālais skatījums un palīdzība lieti noderēs slimnīcas jaukajam kolektīvam, no kura būs ļoti skumji šķirties, taču kontakti tiks saglabāti un uzturēti, lai jebkurā brīdī sniegtu savu palīdzību un atbalstu.