Intervija ar Aivaru Lembergu. Krīzes situācijās jūtos par sevi pārliecināts

Bet tagad viņš atkal ir politiskās dzīves virpulī un atkal – ZZS lokomotīve 14. Saeimas vēlēšanās.

Vēl nav pagājis pat gads kopš jūsu atbrīvošanas, bet jūs atkal jau aktīvi piedalāties lielajā politikā. Vai sevī jūtat tam spēku?

– Viss ir galvā. No šī viedokļa jūtos vesels, stiprs, mērķtiecīgs, izgājis caur uguni, ūdeni un dažādiem pārbaudījumiem. Man bija laiks pavērot notikumu attīstību Latvijā, tai skaitā Ventspilī, nedaudz it kā no malas, pašam tieši šajos notikumos nepiedaloties. Un es redzu, ka tā valdošā koalīcija, kas strādāja pēdējos četrus gadus, no vienas puses, ir visnejēdzīgākā, bet, no otras puses, – pati agresīvākā, augstprātīgākā, melīgākā. Bet pats galvenais un vissliktākais ir tas, ka pie šīs koalīcijas ir samīdīti pamatu pamati – demokrātijas principi.

Kāpēc jūs piekritāt pieņemt Zaļo un Zemnieku savienības piedāvājumu vēlēšanās būt viņu premjerministra amata kandidāts?

– Esmu jaunāks par Trampu un Baidenu (smejas), tātad vēl nav sirms vecums.

Un tagad ir nestandarta, krīzes situācija. Tādās situācijās es jūtos par sevi pārliecināts, kas ir pārbaudīts dzīvē. Domāju, ka es varētu daudzus jautājumus atrisināt labāk, jēdzīgāk – protams, kopā ar prasmīgu komandu –, nekā tie, kuri tagad ir pie varas. Es nesaku, ka visi esošajā valdībā nekam neder. Bet ir arī tādi, kurus pie varas nedrīkst laist lielgabala šāviena attālumā. No otras puses, ZZS pozīcijas vēlētāju attieksmē pret to ir sliktākas nekā iepriekš. Arī tas rada zināmu izaicinājumu. Tas viss, kopā ņemot, mani arī motivēja pamēģināt, kas no tā iznāks. Tagad jau norisinās priekšvēlēšanu debates, intervijas, tai skaitā ar Ministru prezidenta kandidātiem. Un jūs redzat, cik aktīvi un tendenciozi, neobjektīvi ir noskaņoti valdības masu mediji tieši pret mani. Valsts televīzija pat izstrādājusi speciālus noteikumus, lai es nevarētu piedalīties debatēs. Kariņš un Bordāns nobijās un atteicās piedalīties debatēs ar mani. Jautājums: kāpēc viņi no manis baidās? Katrs var uzdot sev šo jautājumu un pacensties uz to atbildēt.

Kā ģimene reaģēja uz jūsu lēmumu? Varbūt viņi vēlas jūs biežāk redzēt mājās?

– Viņi mani pazīst. Tāpēc mums par šo tēmu pat nebija sarunas. Arī mana sieva piedalās politiskajā dzīvē, viņa ir pilsētas domes deputāte. Viņa mani aktīvi atbalsta un palīdz. Mēs tagad esam politiķu ģimene. Paldies Dievam, politiķi pagaidām esam tikai mēs ar sievu (smejas).

Kādas ir šīs priekšvēlēšanu kampaņas īpatnības, ja salīdzina ar iepriekšējām?

– Šoreiz ir vairāk kandidātu sarakstu, politiskajā arēnā no nebūtības ir iznākuši kolorīti personāži. Tas priekšvēlēšanu kampaņai piedod zināmu piegaršu. Pierimusi, bet nav pilnībā beigusies kovida krīze. Absolūti jauna situācija ģeopolitiskajā ziņā, kas arī neapšaubāmi dod savu piegaršu. Galvenais jautājums gan šajā priekšvēlēšanu kampaņā, gan nākamajai valdībai – kā pārvarēt krīzi, kurā mēs tagad atrodamies? Uz šo jautājumu ir nepieciešama atbilde. Tāda krīze mūsu jaunākajā vēsturē vēl nav bijusi, tas prasa citādāk strādāt, citādāk veidot politiku, tai skaitā starptautisko. Tāpat nepieciešams saņemt atbildi uz jautājumu: cik daudz Eiropas Savienība un NATO palīdzēs tādām valstīm kā Latvija, kas atrodas tieši pie Krievijas robežas, nostiprināt iespējas sevi aizstāvēt? Notikumi parāda, ka šī tēma šobrīd ir aktuāla. Lai šī palīdzība neaprobežotos tikai ar aicinājumiem, saukļiem un lēmumiem bez praktiskiem soļiem.

Skaidras atbildes uz šiem jautājumiem mēs līdz šim neesam dzirdējuši.

– Pašlaik Latvijas īstenotās politikas rezultāts ir tāds, ka, piemēram, Ungārijā gada

inflācija energoresursu sektorā ir 8%, bet Latvijā – 70%. Cilvēki saņem četras reizes lielākus rēķinus par dabasgāzi nekā vēl nesen. Tie ir biedējoši cipari. Mums melo, ka gāzes krātuvē ir pietiekami daudz gāzes nākamajai ziemai, lai mājās būtu silti. Patiesībā noskaidrojas, ka pietiekamā daudzumā gāzes visām mājsaimniecībām un uzņēmumiem fiziski nav. Tas ir noziegums! Visus jautājumus, ko es nosaucu, Latvija ir risinājusi šausmīgi slikti. Pēc kaujas visi ģenerāļi ir gudri. Tagad ir redzama visā mūsu valsts vadītāju aplamā rīcība. Ventspili jautājumi par gāzes piegādi it kā neskar. Bet mums ir bāzes jaudas elektroenerģijas ražošanā – Rīgas TEC, kas strādā ar dabasgāzi. Mēs kā elektroenerģijas patērētāji arī esam atkarīgi no energoresursu cenām. Tāpēc 2010. gadā pēc manas iniciatīvas – kopā ar pilsētas domi un Ventspils brīvostas valdi –, piesaistot starptautiskus konsultantus, vērienīgi strādājām pie jautājuma par sašķidrinātās gāzes termināļa iespējamo būvniecību. Tas tika darīts nevis ar mērķi atteikties no Krievijas dabasgāzes, bet gan ar mērķi diversificēt un samazināt riskus, kas var rasties visdažādāko iemeslu dēļ. Saistībā ar šo jautājumu 2011. gada maijā es personīgi tikos ar Ministru prezidentu Dombrovski un ekonomikas ministru Kamparu – viņi abi pārstāv partiju Vienotība, kas tagad saucas Jaunā Vienotība. Iepazīstināju viņus ar visiem dokumentiem, kuros bija detalizēta analīze un starptautisku ekspertu secinājumi. Tie pierādīja, ka vislabākā vieta sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecībai ir Ventspils. Kāpēc Ventspils, bet ne Skulte un ne Rīga? Tāpēc, ka Ventspilī ir naftas cauruļvads, kas daudzus gadus netiek izmantots un ko var izmantot sašķidrinātās gāzes pārsūknēšanai. Netālu no šī cauruļvada, pie Jelgavas, ir krustojums ar maģistrālo gāzesvadu. Savienojot naftas cauruļvadu ar gāzesvadu, gāzi varētu pa tiešo padot uz gāzes krātuvi. Es palūdzu salīdzināt visus iespējamos termināļa būvniecības variantus un sniegt atzinumu ar nosacījumu, ka investors būtu valsts. Bet nekāda salīdzinoša analīze nesekoja. Mūsu priekšlikums tika vienkārši noairēts. Lieta ir tāda, ka Skultes termināļa projektā bija ieinteresēts viens darbonis, kas, no vienas puses, bija amerikānis, bet, no otras, faktiski pārstāvēja Gazprom. Bet tā kā Skulte acīmredzami zaudēja Ventspilij, tad viņi vienkārši noairēja visu projektu. Turklāt Rīgas jūras līcī būvēt termināli ir apšaubāmi arī sarežģīto ledus apstākļu dēļ aukstas ziemas gadījumā.

Tagad termināļa būvniecība Skultē atkal ir dienaskārtībā.

– Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, un termināļa projekts Skultē atkal ir izvilkts. Bet kāpēc Skulte, bet ne Ventspils? Ventspils dome valdībai nosūtīja vēstuli ar lūgumu izskatīt un salīdzināt divus projektus – Skulti un Ventspili. Taču arī šis lūgums palika bez ievērības. Tie, kuri par to atbild un pieņem lēmumus, domā, ka viņiem par to nevienam nebūs jāatbild. Bet viņi maldās – būs jāatbild! Skultes projekts sadārdzina dabasgāzi, par ko maksās visi gāzes un elektroenerģijas patērētāji. Bez tam tagad ir acīmredzams, ka gāzes piegāžu un saņemšanas infrastruktūra ir stratēģiski svarīga valsts drošībai. Tāpēc loģiski, ka ar šo projektu jānodarbojas nevis privātajiem darboņiem, par kuru stipendijām dzīvo Bordāns un kompānija, bet gan valstij. Turklāt es piedāvāju ieguldīt termināļa projektā pensiju fonda naudu. Terminālis slēdz līgumu ar Latvenergo par garantētām piegādēm, projekts stabili atmaksājas, un no tā nopelna pensiju fonds un tātad – Latvijas pensionāri. Taču politiķus tas neinteresē. Viņiem ir vajadzīga stipendija šodien par viņu pieņemtajiem lēmumiem! Un tas viss nekaunīgi notiek mūsu acu priekšā. Bet vienkāršajiem iedzīvotājiem nav laika iedziļināties šajos procesos.

Ar ko jūs sāktu, kļūstot par Ministru prezidentu?

– Vispirmām kārtām vajag saprast, kādas saistības ir uzņēmusies un kādus, iespējams, slepenus lēmumus pieņēmusi šī valdība. Kādus apsolījumus kam ir devusi. Un cik izdevīgi tas viss ir Latvijas tautai. Vajag to visu izanalizēt un, iespējams, pieņemt citus lēmumus. Galvenā šīs un arī iepriekšējo valdību slimība, par ko es kritizēju gan Kučinska valdību, gan finanšu ministri Reiznieci, gan veselības ministri Čakšu, ir šāda. Pieņem lēmumu – piemēram, par veselības aizsardzības reformu, bet, kad viņiem pajautā: kur ir situācijas analīze, plānota rīcība un sagaidāmie rezultāti?, – tad izrādās, ka viņiem tāda rakstiska dokumenta nav, viņiem ir tikai slaidi. Un bez slaidiem nekā nav! Kā tas var būt? Slaidi – tas ir palīglīdzeklis pamatdokumenta prezentācijai īsā un pieejamākā formā. Bet kā tas var būt, ka slaidi ir, bet dokumenta nav? Tāda situācija ir gandrīz visās jomās. Ministra Šadurska laikā pieņēma jaunā izglītības satura reformu. Tagad rit jau trešais reformas īstenošanas gads, no šī mācību gada visām klāšu grupām ir jāpāriet uz jauno saturu. Bet vēl aizvien pedagogiem nav apmēram trešās daļas visu nepieciešamo mācību grāmatu un citu mācību līdzekļu. Zināt, ko dara pedagogi? Viņi ņem vecās mācību grāmatas un paši kaut ko pielāgo jaunajam saturam. Bet kā vecāki var pārbaudīt savu bērnu mājasdarbus, ja nav mācību grāmatu? Kā pašiem skolēniem gatavoties bez mācību grāmatām? Vai tā nav nejēdzība? Un neviens taču par to neatbild!

Pašlaik iedzīvotājus visvairāk satrauc ziemas tuvošanās un nākamie apkures rēķini. Tai pat laikā nav zināms valdības plāns enerģētiskās krīzes pārvarēšanai. Varbūt jums tas ir zināms?

– Nav viņiem nekāda plāna. Viņi melo, ka viss ir kārtībā, jo viņiem jāizvelk līdz vēlēšanām, saglabājot tautai ilūziju, ka viss ir labi. Tas galvenokārt attiecas uz gāzi. Bet ne tikai. Koksnes šķelda, kas ir mūsu vietējais energoresurss, kļuvusi trīs reizes dārgāka. Kāpēc? Puse no visiem mežiem pieder valstij. Kur ir problēma uzdot Latvijas valsts mežiem dubultot šķeldas ražošanu un uz tā rēķina samazināt cenu patērētājiem? Taču neviens netaisās to darīt. Kāpēc? Uz to man nav atbildes.

Kāpēc, jūsuprāt, valdošie politiķi atklāti veic apšaubāmus darījumus, pieņem neefektīvus lēmumus un pilnībā ignorē iedzīvotāju intereses? Vai viņi uzskata, ka cilvēki to neredz un nesaprot?

– Jā, viņi uzskata, ka tauta ir muļķi un neko nesaprot. Ja pilsētas dome veiktu tādu darījumu kā Biķerniekos, kur valdība nolēma izpirkt no privātajiem īpašniekiem nekustamo īpašumu, samaksājot desmit reizes lielāku summu nekā kadastrālā vērtība, tas ir – uzdāvināja vairāk nekā 7 miljonus eiro, tad par to pamatoti draudētu atbildība. Bet valdība šo darījumu veic nesodīta. Visa būtība ir tajā, ka zemes īpašnieki Biķerniekos ir partijas Attīstībai/Par! sponsori. Bet nākotnes termināļa Skultē īpašnieki – konservatīvo sponsori. Abas partijas sadalīja divus darījumus. Bet Kariņam galvenais – noturēties premjera krēslā, tāpēc viņam jāatbalsta abi.

Skumjākais, ka daudzi netic iespējamām pārmaiņām valdībā un pieļauj, ka pēc vēlēšanām viss paliks, kā ir.

– Bet tas jau būs atkarīgs no vēlētājiem!

Vai jūs ticat augstajiem valdošo partiju reitingiem, ko tagad parāda iedzīvotāju aptaujas?

– Tas daudzējādā ziņā ir falši. Tie, kuri veic šīs aptaujas, izmanto tādu viltīgu triku: zvana vienam cilvēkam, uzdod viņam jautājumus, tai skaitā – vai viņš var nosaukt vēl desmit cilvēkus, kuri domā tāpat kā viņš. Bet pēc tam vēl paprasa to cilvēku telefona numurus. Ne velti dažādu kompāniju aptauju rezultāti stipri atšķiras.

Jūs teicāt, ka Kariņš baidās piedalīties atklātās debatēs ar jums? Kāpēc?

– Tā viņš un Bordāns ir paziņojuši. Bet kā Kariņš man izskaidros starpību starp kadastrālo vērtību – 800 tūkstošiem – un valdības samaksāto summu – 8 miljoniem? Vai – kā viņš paskaidros sašķidrinātās gāzes termināļa priekšrocības Skultē, kad aizsals Rīgas jūras līcis? Kā viņš paskaidros, kāpēc četru valdīšanas gadu laikā nav izdotas mācību grāmatas, lai bērni varētu mācīties, vecāki – pārbaudīt viņu mācīšanos, bet pedagogi – kvalitatīvi gatavoties stundām? Kā viņš paskaidros, kāpēc 2021. gada janvārī veikalā bija aizliegts pārdot zeķubikses, lai neizplatītos kovida infekcija? Un man ir tūkstošiem tādu jautājumu. Lai nebūtu uz tiem jāatbild, Kariņš atsakās piedalīties ar mani debatēs. Risks zaudēt tādās debatēs viņam ir ļoti liels, gandrīz 100%. Bet valdība kontrolē visus valsts radio un televīzijas kanālus un bez tam maksā divus miljonus eiro gadā privātajiem kanāliem, ar vienu nosacījumu – valdība pati izlemj, kam dot naudu, bet kam nedot. Tiem, kuri nesaņem, saka: jums ir nepareiza žurnālistika un nepareizi uzskati.

Jūs tā arī nelaiž valsts televīzijā?

– Es piedalījos Dombura raidījumā LTV1 un Delfi TV. Bet tie, kuri skatījās raidījumus, varēja pārliecināties, cik tendenciozi žurnālisti vadīja diskusiju, vārdu sakot, spēle bija vienos vārtos. LTV1 premjerministra kandidātu debatēs mani pagaidām nelaiž, izdomājot, ka es nekvalificējos, jo neesmu deputāta kandidāts. Proti, nevis partija izvirza diskusijas dalībniekus, bet gan valdība izlemj, kurš var piedalīties debatēs un kurš nevar.

Bet kur ir vārda brīvība?

– Aizmirstiet par to! Nav tādas. Nedaudz tā vēl ir palikusi internetā. Es saprotu tos žurnālistus, kas par naudu runā un raksta to, ko viņiem liek, – viņi grib darbu un saņemt algu.

Jūs aktīvi izmantojat sociālos tīklus, lai realizētu savas tiesības uz vārda brīvību. Vai esat analizējis atgriezenisko saiti? Vai ir daudz sekotāju?

– Jā, es regulāri – trīs četras reizes nedēļā – savā feisbuka lapā paužu savu viedokli par aktuālām problēmām. Skatījumu un sekotāju parasti ir ļoti daudz. Ne visos postos vienādi, bet kopumā daudz. Es vienmēr runāju tikai patiesību, nevis to, ko grib dzirdēt valdība.

Pēc šogad pirmās intervijas mūsu laikrakstam jūs daudz kritizēja par nostāju Ukrainas jautājumā. Vai esat palicis pie tādas pat nostājas?

– Es vienmēr rīkojos pēc šāda principa: ja kaut kas ir noticis, man vajag saprast – kāpēc? Un kā šie cēloņi var skart personīgi mani, pilsētu un valsti, kurā mēs dzīvojam. Neizprotot cēloņseku sakarības, jūs šodienas notikumus it kā atraujat no vakardienas notikumiem. Nekas nenotiek no nekā, tukšā vietā. Taču ar karu cēloņiem – gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara – nav nemaz tik viegli tikt skaidrībā. Es uzskatu, ka nav nekā sliktāka par karu! Kara pirmajā fāzē Ukrainā no abām pusēm bija mēģinājumi veikt sarunas, lai apturētu karadarbību. Un es atbalstīju šādu ceļu kā vienīgo pareizo. Tāda bija mana nostāja, un tā sakrita ar daudzu valstu – Francijas, Vācijas, ASV – vadītāju nostāju. Tagad situācija ir mainījusies. Un es visvairāk baidos, lai netiktu dots kodoltrieciens. Ļoti ceru, ka tas nenotiks, un ir jādara viss, lai tas nenotiktu. Taču jautājums: kas ir jāizdara? Latvijas loma tajā ir nekāda, bet ir tādi, kas var ietekmēt situāciju. Kā viņi var ietekmēt? Un vai Rietumu civilizācija izdarīs visu, lai nepārkāptu reģionāla atomkara robežu? Es reāli par to baidos. Mēs nevaram ietekmēt notikumu gaitu, varam tikai paust savu viedokli, izejot no tās informācijas apjoma, kas mums ir pieejama. Skaidrs, ka mēs zinām ļoti, ļoti maz.

Politiķi karu Ukrainā izmanto, lai krievvalodīgo sabiedrību dalītu labajos un sliktajos krievos. Vai tas, jūsuprāt, ir pieļaujams?

– Nē. Nedrīkst šķirot cilvēkus pēc viņu uzskatiem. Katram cilvēkam ir tiesības uz savu viedokli. Tā ir demokrātija. Ja kāds nepiekrīt kāda viedoklim, lai pierāda, ka oponentam nav taisnība. Tā ir demokrātija, vārda, sirdsapziņas un ticības brīvība. Mani neinteresē nacionalitātes. Diemžēl Latvijā nav saliedētas un mobilizētas sabiedrības. Mūs būtu jāvieno sasniegumiem, kopīgām problēmām un to risinājumiem. Visus 33 gadus, kad biju Ventspils mērs, es darīju visu, lai ventspilnieki būtu savas pilsētas saimnieki, neatkarīgi no nacionalitātes. Mēs vienmēr esam stāstījuši iedzīvotājiem par mūsu sasniegumiem un problēmām un uzklausījuši padomus, kā atrisināt problēmas. Iedzīvotāji sūtīja savus priekšlikumus, un mēs skatījāmies, ko no tā var izpildīt. Mēs nekad neesam dalījuši skolas latviešu un krievu skolās, tagad jau nosacīti krievu. Diemžēl tagad cilvēkus ar citādāku skatījumu, kas nesakrīt ar valdošo viedokli, uzskata bezmaz jau par noziedzniekiem. Kas tas tāds ir?! Es tādā sistēmā esmu dzīvojis un zinu, kā tas ir, kad cilvēkam, spriežot par politiku, ir jārunā pareizi, nevis tas, ko viņš domā patiesībā. Es atceros to laiku, kad savs viedoklis tev bija jāpamato ar citātu no Ļeņina darbiem vai partijas kongresa materiāliem, vai no ģenerālsekretāra runas. Atvainojiet, bet par tādu Latviju es nebalsoju! Es saprotu, ka kritika nevienam nepatīk. Taču man rada izbrīnu, ka Kariņam, kurš ir šeit atbraucis no ASV, ir tik kreisi uzskati un tik totalitāra domāšana! Bet Bordāns vispār ir lielisks kandidāts Josifa Visariona padomnieka amatam. Galvas ripotu! Staļina represijas liktos kā viegla pastaiga.

Bet kā ar ASV valsts kases sankcijām?

– Bordāns aizbrauca uz Ameriku un palūdza ASV finanšu ministra vietniekam, kurš, starp citu, neskaitās valdības loceklis, instrumentu pret opozicionāru Lembergu. Nez kāpēc Lukašenko nebrauca uz Ameriku pēc sankcijām pret Tihanovsku! Tas ir vienkārši briesmīgi, kad cilvēku, neuzrādot nekādus pierādījumus, apsūdz un atņem iespēju sevi aizstāvēt! Nedarbojas ne Latvijas Satversme, ne ASV Konstitūcija, ne Cilvēktiesību Konvencija. Tu vienkārši esi ārpus likuma. Un tikai tāpēc, ka mans politiskais oponents aizbrauca uz ASV un sarunāja sankcijas pret mani. Vai tā ir demokrātija? Un vispār, kāds sakars man ir ar ASV? Es esmu Eiropas Savienības un NATO valsts pilsonis. Kuram mani ir jāaizstāv? Un no kā – vai no ASV? Bet vai tad Latvija un ASV ir pretinieki?

Kā jūs vērtējat ZZS un jūsu personīgās izredzes 14. Saeimas vēlēšanās?

– Ļoti grūti pateikt. Es ne pārāk ticu tagadējām aptaujām, jo domāju, ka daļa cilvēku baidās paust savu viedokli un atzīties, ka atbalsta mani un politisko spēku, ko es pārstāvu. Daudzi baidās no represijām. Tāpēc viss būs atkarīgs no tā, kas atnāks uz vēlēšanām. Noteikti ir jāiet uz vēlēšanām un jābalso. Lai nesanāktu tā, kā iepriekšējās vēlēšanās, – nobalsoja maz vēlētāju, un Saeimā ievēlēja tādus deputātus kā Kaimiņš un Bordāns. Un lai tādu politiķu noziedzīgie lēmumi neskartu jūs personīgi elektrības rēķinu veidā.

Bet vai jūs nepieļaujat, ka vēlēšanu rezultāti var būt viltoti?

– Tas ir iespējams. Jūs taču atceraties, ka ASV prezidents Tramps apgalvoja, ka vēlēšanu rezultāti viņiem bijuši viltoti. Ko lai tad par Latviju saka! Kuratori ir tie paši!

Vai jums tagad, priekšvēlēšanu maratonā, pietiek laika pildīt Ventspils pilsētas domes deputāta pienākumus?

– Protams! Strādāju domes komisijās, sekoju līdzi apspriežamo jautājumu tematikai. Tagad ļoti aktuāli ir sociālie jautājumi – jauni likumi, kas valstī pieņemti, un to ietekme uz ventspilniekiem, maznodrošinātajiem, pilsētas budžetu. Nodarbojos ar jaunā budžeta jautājumiem – gan nākamajam gada, gan nākamo četru gadu periodam –, ar investīciju programmu. Nekādā gadījumā neesmu novērsies no pilsētas jautājumiem. Nejaucos ikdienas lietās, bet, ja redzu trūkumus, vienmēr runāju par tiem. Tāpēc, ja ventspilnieki redz trūkumus vai vēlas dalīties ar saviem priekšlikumiem, var vērsties nepastarpināti pie manis. Es vadu partiju Latvijai un Ventspilij, kas ir pie varas mūsu pilsētā. Tāpat es vadu Sociālo jautājumu komiteju, un, esot Rīgā, ar Saeimas deputātiem apspriežu, ko likumos var labot, lai Latvijas iedzīvotāji, tai skaitā ventspilnieki, taisnīgāk un lielākā apjomā saņemtu atbalstu saistībā ar cenu pieaugumu kopumā un tai skaitā energoresursiem.

Vai jums ir rīcības plāns šī un citu jautājumu risināšanai, ja kļūsiet par Ministru prezidentu?

– Tas atkarīgs no tā, vai tā būs koalīcijas vai vienas partijas valdība. Tās ir divas pilnīgi dažādas situācijas. Ja uzvarētāja partija Saeimā iegūs 20 balsis – tā ir viena situācija, ja 30 balsis – pavisam cita. Šodien atbildes uz visiem jautājumiem var dot tikai vēlētāji. Ko izvēlēsimies, tā arī dzīvosim nākamos četrus gadus. Nedod Dievs, ka pie varas nāktu tādi politiķi, kuri speciāli konfliktēs, lai uzsāktu karošanu un pēc tam klaigātu pa visu pasauli. Es redzu, ka pašreizējie politiķi dara visu, lai būtu slikti un vēl sliktāk. Diemžēl par visām politiskajām kļūdām maksā tauta.