Ar uztrenētu aci rūpēs par pilsētu. Intervija ar Gaiti Celmu

Visu mūžu būdams piltenieks, Gaitis Celms nesaraujami saaudzis ar Ventspili. Viņa ieguldītais darbs pilsētas labā atzinīgi novērtēts no pilsētas vadības un ventspilnieku puses ar Ventspils domes Balvu par ilggadējo ieguldījumu. Intervijā Ventas Balsij Gaitis Celms atklājas ne vien kā prasmīgs un atbildīgs uzņēmuma vadītājs, bet arī kā ģimenes cilvēks, kurš atpūtu rod mierā un klusumā pie dabas un sportiskās aktivitātēs.

Esat dzimis ventspilnieks?

– Ventspils nav mana dzimtā pilsēta, ja neskaita to, ka piedzimu 1965. gadā Ventspils Dzemdību namā, taču uzaugu un skolā gāju Piltenē. Bērnībā uz Ventspili braucu, ja vajadzēja aiziet pie kāda daktera vai cita iemesla dēļ. Kad paaugos, vidusskolas laikā braucu uz sacensībām Ventspilī. Spēlēju basketbolu, piedalījos čempionātos Ventspilī. Tas bija bez tām reizēm, kad mācību laikā Ventspilī bija jāapmeklē dažādi konkursi, kad no rajona tikām aicināti uz pilsētu.

Kāda jums palikusi atmiņā tā laika Ventspils?

– Tie bija astoņdesmitie gadi. Skolu Piltenē beidzu 1983. gadā. Varbūt tas nebūs īstais vārds, bet Ventspils tad likās diezgan baisa un man ne visai patika. Mans bērnības draugs dzīvoja Ventspilī, es mēdzu braukt pie viņa ciemos uz Pārventu. Izkāpjot no autobusa, bija jāiet gar ostmalu, viņš dzīvoja Dzintaru ielas pašā galā, pie ostas. Nu, tur bija pavisam neomulīgi.

Kāpēc?

– Likās tā jocīgi. Esmu audzis laukos. Piltene ir maza pilsētiņa – mazākā Latvijā ar pilsētas statusu. Ventspils man ne pārāk toreiz patika.

Vides dēļ?

– Jā, visa tā atmosfēra. Bija gadījumi, kad kādi nāca pakaļ no aizmugures un diedelēja naudu. Es domāju, ka no mums, rajonniekiem, nebiju vienīgais tāds, kam tā bija. Tad man bija pavisam citādāka attieksme pret Ventspili.

Nevar salīdzināt ar šodienu?

– Bez šaubām! Arī pat kopš 1999. gada, kad sāku strādāt Ventspilī, Labiekārtošanas kombinātā, pilsēta šo 20 gadu laikā ir pārvērtusies. Ēkas, ielas. Es negribētu teikt, ka līdz nepazīšanai, bet ļoti iespaidīgi Ventspils ir pārvērtusies. Esmu priecīgs, ka esmu bijis klāt šajos pasākumos.

Studējāt Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, pēc izglītības esat agronoms. Kā nonācāt pie profesijas izvēles?

– Mans tēvs bija kolhoza Piltene galvenais agronoms. Visticamāk, iespaidojoties no tā, arī es šo profesiju vēlējos iegūt. Jāsaka, man nebija daudz domu, ka varētu kaut ko citu mācīties. Jau vidusskolā zināju, par ko es strādāšu.

Nenožēlojat šo lēmumu?

– Pēc akadēmijas beigšanas strādāju tajā pašā kolhozā par galveno agronomu. Ja nemaldos, līdz 1994. gadam. Absolūti nenožēloju, man tas darbs ļoti patika. Bet kolhoza laiks izbeidzās, un līdz ar to arī mana darbība kolhozā. Tā es ar vairākiem starpposmiem nonācu Labiekārtošanas kombinātā.

Vai izvēlējāties studēt agronomiju ar domu, ka atgriezīsieties Piltenē?

– Jā. Tāda doma man bija, jo patika Piltene kā tāda, tas ritms un viss pārējais. Es jau biju pieradis. Tā tas tajā laikā bija pieņemts, ka skolas laikā jau strādājām kolhozā, pelnījām brīvpusdienas un kaut ko par to mums arī samaksāja. Studiju laikā prakse bija Piltenes kolhozā, un arī brīvajā laikā es strādāju gan par traktoristu, gan būvbrigādē. Kas tajā laikā bija pieejams, to es arī strādāju.

Kā tālāk veidojās jūsu karjera? Kā nonācāt līdz Ventspilij?

– Kad kolhozs izbeidza savu darbību, pāris gadu strādāju Popē, zemnieku saimniecībā, par ražošanas vadītāju. Tad nāca uzaicinājums atgriezties Piltenē un vadīt Piltenes komunālo saimniecību. Tur es nostrādāju trīs gadus. Tad es Ventspilī nejauši satiku savu draugu, tobrīd Ventspils labiekārtošanas kombināta direktoru Ritvaru Šamu – lai viņam vieglas smiltis –, kurš piedāvāja man uzņēmumā vadīt atkritumu nozari. Tā es 1999. gada 1. aprīlī, lai cik tas interesanti nebūtu, sāku strādāt Labiekārtošanas kombinātā par atkritumu nozares vadītāju. Pēc tam vēl Ritvara vadības laikā pusgadu biju viņa vietnieks, bet, kad viņš aizgāja strādāt privātajā sektorā, kļuvu par Labiekārtošanas kombināta direktoru, vēlāk, jau pārmainoties sistēmai, par valdes priekšsēdētāju. Šī gada oktobrī būs 20 gadi, kopš esmu uzņēmuma vadītājs.

Šogad saņēmāt Ventspils domes Balvu par ilggadēju ieguldījumu labiekārtošanas pakalpojumu pilnveidošanā un attīstīšanā. Kā pats uztverat šo apbalvojumu?

– Esmu pateicīgs tiem cilvēkiem, kuri mani izvirzīja un balsoja. Protams, esmu priecīgs par to, ka novērtē gan manu, gan visa uzņēmuma darbu. Kā jau iepriekš esmu minējis, uzskatu, ka šī ir arī visa uzņēmuma balva, jo mēs pietiekami daudzās nozarēs strādājam pilsētā, lai šo darbu novērtētu.

Uzņēmuma darbības lauks tiešām ir plašs – tā ir gan atkritumu apsaimniekošana, gan ielu, teritoriju un pilsētas zaļās rotas uzturēšana, arī Piejūras kempings un citas darbības nozares. Vai jums diennaktī pietiek stundu, lai vadītu tik plašu uzņēmumu?

– Sākumā, pirms 20 gadiem, bija tāds neliels apjukums. Nu labi, es divus gadus jau biju nostrādājis nozarē, pārzināju uzņēmumu kā tādu, bet pašā sākumā neliels apjukums bija. Ļoti labi, ka es jau biju pazīstams ar visiem nozaru vadītājiem, līdz ar to kontakts man bija jau iepriekš, vienīgi nācās pārorganizēties, kad es kļuvu par vadītāju. Jā, loģiski, sākums nekad nav viegls tik lielā daudznozaru uzņēmumā. Ar laiku jau mācies no tā visa. Mācījos arī no sava drauga un iepriekšējā direktora Ritvara, kurš man daudz parādīja, kā kas ir jādara, un, lai gan tas laiks, ko mēs kopā pavadījām uzņēmumā, nebija sevišķi ilgs, es no tā daudz ko ieguvu. Protams, kā jau mūsdienu uzņēmumā, strādājam, var teikt, 24 stundas diennaktī. Nav tā, ka piecos aizejam mājās un viss līdz ar to beidzas. Es nesūdzos, un man ļoti patīk darbs, ko daru. Galvenais, lai Dievs dod veselību – tad jau viss notiks! Mums ir ļoti labi nozaru vadītāji un komanda. Kadru mainība nav liela. Vadošie speciālisti mums ir tiešām apzinīgi un spēj paveikt visu, ko mums ir uzticējusi pilsētas vadība.

Kura no uzņēmuma nozarēm jums pašam ir tuvākā?

– Protams, atkritumu saimniecība, jo ar to esmu sācis darbu šajā uzņēmumā. Bet visas nozares, kas ir uzņēmumā, ir vienlīdz svarīgas, jo mēs esam simbiozē, nevaram cits bez cita iztikt. Kaut vai tajā pašā apzaļumošanā – rodas atkritumi, tie kaut kur jāizved, kaut kur jānoglabā. Vajadzīgs, ar ko aizvest. Tāpat ielu tīrīšanā – atkal kaut ko vajag kur likt, un tehnika nepieciešama. Kā esmu teicis saviem kolēģiem, mēs tikai visi kopā esam spēcīgi un lieli.

Vai sabiedrības attieksme jautājumā par atkritumu šķirošanu mainās?

– Jā, mainās. Precīzi nepateikšu, pirms cik gadiem sākām šķirot, bet jau no brīža, kad sāka šie šķiroto atkritumu konteineri parādīties, cilvēku attieksme lēnām, bet mainās. Man ļoti patīk, ka jaunieši iesaistās atkritumu šķirošanā. Mums ir laba sadarbība ar skolām un bērnudārziem, rīkojam dažādas akcijas gan par skaistāko eglīti Ziemassvētkos, gan par mākslas darbiem, un katru gadu izdodam kalendāru ar bērnu zīmējumiem. Jaunieši tiešām ir ieinteresēti un saprot, ka atkritumi ir jāšķiro, viņi seko līdzi aktuālajām tendencēm. Bet es arī nevaru teikt, ka mana paaudze un mazliet vecāki arī nedomātu par atkritumu šķirošanu. Viņi domā par to, jo saprot, ka šķirojot jau rodas arī kaut kāds ietaupījums, līdz ar to nav jāmaksā tik daudz par šo atkritumu nodošanu. Ir cilvēki, kam tas patīk. Varbūt mēs par maz informējam par šķirošanu. Mums pašiem liekas, ka mēs pietiekami daudz stāstām, ko var nošķirot, ko var aizvest, bet ir tomēr iedzīvotāju daļa, kuri to nezina. Grūti pateikt.

Viens, ko es gribu piebilst par šķirošanu, – kad 2004. gadā mēs izveidojām divus pirmos atkritumu šķirošanas laukumus Latvijā – gan Ventas labajā krastā Siguldas ielā, gan kreisajā krastā Jēkaba ielā –, pakāpeniski visā Latvijā sāka šo dalīto atkritumu pieņemšanas laukumu izbūves.

Šo 20 gadu laikā Labiekārtošanas kombinātam ir bijis vēl daudz citu projektu. Par ko jums pašam ir lielākais gandarījums?

– Sakrita tā, ka, man sākot strādāt uzņēmumā, bija jau projekts par atkritumu poligona Pentuļi būvniecību. 1999. gadā sākās, un 2004. gadā tas tika izveidots. Starp citu, atbilstoši tehnoloģijām un vides prasībām, arī pirmais tāds Latvijā, izņemot Getliņus Rīgā, bet tas ir pavisam cits stāsts. Pēc tam tika izbūvēta poligona otrā kārta. Protams, arī pazemes konteineri, kas izvietoti pilsētā. Visu laiku atkārtojos, ka esam pirmie, bet pilnas pazemes konteineri tiešām mums bija pirmie Latvijā. Jā, puspazemes konteineri bija arī Valmierā iepriekš. Mēs braucām uz Valmieru pēc pieredzes, kā varētu izskatīties šie puspazemes konteineri, bet, ejot uz Pilsētas attīstības komisiju Ventspilī, tika pieņemts lēmums, ka jāierīko pilnas pazemes konteineri. To es arī uzskatu par vienu no panākumiem. Protams, ar simtprocentīgu idejas atbalstu no Ventspils domes.

Ventspils ir pazīstama ar savu sakoptību. Vai tas, ka latiņa ir pacelta tik augstu, uzliek lielāku atbildības sajūtu?

– Protams, viennozīmīgi! Braucot gan pa Latviju, gan arī uz ārzemēm komandējumos vai atsevišķos braucienos, jūtu, ka tā acs jau ir piešauta. Mans rīts sākas, kad es braucu uz darbu un visu laiku skatos uz pilsētu – cik tīrs ir tilts, ielas, parki un tā tālāk. Braucot uz citām pilsētām, pieķeru sevi pie domas, ka arī automātiski sekoju, vai tur ir noslaucītas ielas, nopļauta zāle, sagrābtas lapas, notīrīts sniegs. Tā ir visur, kur braucu. Tas nozīmē to, ka mēs esam jau uztrenēti. Tā ir iegājies, ka vienkārši jābūt visam kārtībā. Ja redzi, ka nav, tad aizdomājies – mums ir, bet viņi nevar savākt.

To esat novērojis gan Latvijā, gan arī ārzemēs?

– Bez šaubām. Protams, ne visur ārzemēs. Un tad es domāju, kāpēc viņiem tā nav, kā mēs to darām. Protams, ir pilsētas, kur ir nenormāli daudz tūristu un visu nevar izdarīt, bet ir elementāras lietas, ko var, – piemēram, ielu noslaucīt.

Jau minējāt, ka 20 gadus vadāt šo uzņēmumu. Vai nav bijis izaicinājums kaut ko pamainīt un darīt ko citu?

– Tas jau nebūtu normāli, ja tā nebūtu. Protams, ir bijušas domas, ka varbūt vajadzētu kaut ko pamainīt, ka jūtos noguris. Bet tad rodas kādas jaunas vēsmas, jaunas idejas, ko vajag izdarīt, un tad tas aizmirstas. Tādas sajūtas, ka vairs nevaru un negribu, gan nav bijis.

Kā pavadāt brīvo laiku?

– Kad biju jaunāks, spēlēju basketbolu – protams, amatieru līmenī. Gan Piltenē, gan arī te, Ventspilī. Līdz zināmam vecumam spēlēju pat vecmeistaru līgā, bet tad mazliet sašķobījās veselība un vairs nespēlēju. Iespēju robežās apmeklēju svaru zāli Piltenē, ziemā slēpoju, cik nu var. Pēdējā laikā vairāk pievēršos arī riteņbraukšanai. Aizbraucu pamakšķerēt, patīk sēņot. Ogot man ne visai patīk – to sieva vairāk dara. Un, protams, mājās ir, ko darīt. Es joprojām dzīvoju Piltenē. Visu mūžu esmu bijis piltenieks. Ir māja, diezgan liels dārzs. Līdz ar to tas paņem diezgan daudz laika, jo zāle jāpļauj tad, kad ir jāpļauj. Standarts ir, es negribu teikt – kā Ventspilī, bet katrā ziņā man sētā nedrīkst būt sliktāk kā pilsētā! Pats to visu daru. Dārzā izaudzējam visu ziemai.

Vai jūsu dārzs ir tikpat krāšņs kā Ventspils zaļā rota?

– Gribētu teikt, ka ir (smejas), bet sacīšu tā: mēs neaizraujamies, ka visam ir jābūt uz Uh! Taču man ir svarīgi, ka, iebraucot sētā, man patīk tur atrasties, ka tur ir klusi un mierīgi un ka tas ir mūsu. Veidojam dārzu tādu, kāds mums patīk. Es teiktu, ka dārzs mums nav veidots pēc standartiem un kādiem priekšrakstiem, bet tāds, kādu paši gribam. Tas ir tas, ko mēs arī vienmēr ar sievu esam runājuši, – ka ir dārzs, kurā mums patīk atrasties. Mēs darām tā, kā mums patīk. Daudzreiz tas droši vien nav pareizi, bet mēs tā gribam.

Vai daudz ceļojat?

– Tie braucieni vairāk saistīti ar komandējumiem. Mana meita dzīvo Amerikā, un mēs ar ģimeni aizbraucam pie viņas ciemos. Tie ir tālākie ceļojumi. Tās ir tās retās reizes, kad es pavisam atslēdzos no darbiem.

Pastāstiet vairāk par savu ģimeni!

– Man ir sieva Ingūna un divi bērni – Krists un Baiba. Baiba savulaik bija Latvijas izlasēs vieglatlētikā. Pēc vidusskolas beigšanas viņa aizbrauca studēt uz Ameriku, kur palika arī pēc studiju beigšanas. Dēls Krists ar ģimeni dzīvo Ventspilī. Man ir divas ļoti burvīgas mazmeitas Ieva un Madara, kuras uztur opi diezgan aktīvu un dzīvelīgu, nereti brauc pie mums uz māju Piltenē. Esmu priecīgs, ka man ir tāda ģimene, kas ir kopā priekos un atbalsta un palīdz grūtos brīžos. Visu laiku jūtu, ka man aizmugurē ir ģimene un jebkurā brīdī viņi palīdzēs.