Neļaut durvis atkal aizslēgt ciet. Saruna ar Andu Vītolu

Parasti sociālie darbinieki ir tie, kas interesējas, kā klājas citiem, taču šajā, jums karstajā darba laikā, gribas jautāt, kā klājas jums?

Šobrīd varu teikt, ka labi. Man nav sajūtas, ka kādam būtu par grūtu kaut ko izdarīt. Atnākot uz Ventspils novadu strādāt, ar meitenēm (Ventspils novada Sociālā dienesta darbinieces – aut. piezīme) norunājām, ka atstāsim bijušo pagātnē un sāksim šodien un tagad. Un man ir prieks par apkārtējo novērojumiem, ka meitenēm atkal spīd acis. Cenšamies tikt līdzi visām aktualitātēm un ieviest tās dienestā. Vairākus izaicinājumus jau esam pārvarējušas, taču, protams, ka ne viss ir tik gludi un ideāli, kā gribētos. Galvenais ir dienestā veiktā pārstrukturizācija, ir ieviesta specializācija, tai skaitā sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu nodalīšana.

Kāda pēc reformas ir dienesta struktūra?

Varētu teikt, ka reforma notiek divos virzienos: strukturāli, kā arī sakārtojot pašvaldības saistošos noteikumus jeb vietējos normatīvos aktus. Pārstrukturizāciju esam noslēgušas, taču dienestā ir aktuālas divas vakances, ko pagaidām nav izdevies aizpildīt. Savukārt pie saistošo noteikumu sakārtošanas darbs turpinās. Visplašākā mums ir Palīdzības nodaļa, kuras pienākumos ir darbs ar pieaugušajiem, un tieši pēc šīs nodaļas darba arī iedzīvotājiem ir vislielākā vajadzība. Šajā nodaļā ir visvairāk darbinieku. Atnākot uz Ventspils novadu, es sapratu, ka ir daudz darbinieku ar sociālās palīdzības organizatora izglītību, kas var strādāt tikai šajā virzienā. Nodaļa aptver pabalstu izskatīšanas un piešķiršanas jautājumus, dažādu gadījumu risināšanu, bet šobrīd darba pienākumos ietilpst arī palīdzība Ukrainas civiliedzīvotājiem.

Vai tiekat galā ar sociālās palīdzības darbu katrā pagastā?

Galā tiekam, taču būtu apsverama iespēja tīri ģeogrāfiski pamainīt sociālās palīdzības organizatoru atbildības pagastus. Piemēram, Jūrkalnes pagastā šobrīd īsti nav pat pusslodzes darba apjoma. Tā, protams, ir pozitīva tendence, ka veidojas šādas vietas, kur sociālā palīdzība nav tik aktuāla. Labi tiekam galā arī tur, kur sociālās palīdzības organizators apvieno vairākus pagastus. Ģimenes nodaļa, kas mums ir izveidota, pilnībā ir atbrīvota no sociālās palīdzības sniegšanas un var pilnvērtīgi strādāt ar atbalsta sniegšanu ģimenēm ar bērniem. Un trešā nodaļa atbild par sociālajiem pakalpojumiem. Tā varbūt nav tik redzama, bet ir ļoti nozīmīga. Sociālais dienests nav tikai tam, lai izmaksātu pabalstus, būtiska nozīme ir sociālajiem pakalpojumiem: tie ir asistenti, pansionāti, dienas centri, piemēram, Cimdiņš, deinstitucionalizācija, aprūpe mājās, patversmes. Nodaļas darbā ietilpst klientu izvērtēšana, dokumentu kārtošana, rēķinu apstrāde, Ugālē ir divas aprūpētājas un sociālais rehabilitologs uz pusslodzi.

Kā ar šīs nodaļas kapacitāti?

Trūkts viena darbinieka, ir vakance, kur mēs gaidām darbinieku.

Kāds ir galvenais iemesls, kāpēc vakances neizdodas aizpildīt, vai atalgojuma neatbilstība?

Viens no galvenajiem, manuprāt, ir profesijas zemais prestižs. Darbinieku trūkums ir aktuāls visā Latvijā, un patiesībā Ventspils novadā nav pats mazākais atalgojums. Viena lieta, kas mūsu novadā ir problēma – lielie attālumi. Daudzām meitenēm nav autovadītājas tiesību. Ja ar transporta pieejamību mēs galā tiekam, tad nav, kas sēž pie stūres. Līdz ar to ir mobilitātes problēmas. Nenoliedzami jāņem vērā, ka šādā reģionā sociālā joma izmaksā dārgāk. Neslēpšu, ka jau tagad domāju par nākamā gada budžeta sagatavošanu, jo šobrīd man dienestu nākas vadīt pie iepriekš sagatavotā, un daudzus jautājumus nav iespējams tik ātrā laikā atrisināt. Gribētu uzsvērt nepieciešamību arī ieguldīt cilvēkresursos, jo līdz šim darbinieku apmācībām nav pievērsta nozīmīga uzmanība. Vadība ir pretimnākoša attīstībai. Uzskatu, ka ir vairāk jādod iespējas darbiniekiem profesionāli pilnveidoties, to šobrīd meitenes jau izmanto. No tā iegūst gan darbinieks, gan klienti. Vissāpīgākais jautājums šobrīd ir redzēt līkni, kādā pieaug pašvaldības līdzmaksājumi pakalpojumiem.

Vai nebaida, kas notiks līdz ar apkures sezonas iestāšanos un ar energokrīzi, zinot, ka laukos apkurei lielākoties izmantotās malkas sadārdzinājums valdības atbalsta pasākumos nav iekļauts, bet citi atbalsta veidi tiks virzīti caur sociālajiem dienestiem?

Būs grūti, jo tas apjoms un atbildība, kas tiek uzlikts pašvaldībām, ir milzīgs. Gaidīsim, ka tomēr kādas izmaiņas notiks un atbalsta saņemšanas kārtība tiks atvieglota. Es no pieredzes varu teikt, ka pašreizējais izpildījums ir pilnīgi nepieņemams, un prognozēju – kārtība tiks mainīta. To ar esošo sociālo dienestu kapacitāti vienkārši nav iespējams izpildīt. Taču Ventspils novada dome arī domā, kā šo jautājumu risināt, strādājam, lai definētu iedzīvotāju loku, kas nesaņem mājokļa pabalstu, bet kuriem palīdzība nepieciešama. Plānojam ieviest vienreizēju pabalstu, jo var būt tādas situācijas, ka tā malka jau nopirkta, darījumu apliecinošu dokumentu vairs nav, bet līdz ar to iztērēti iekrājumi kādai operācijai, zālēm. Augusta sākumā nāksim klajā domei ar konkrētu priekšlikumu.

Nevaru nepajautāt arī par pandēmijas laiku. Jūtat sekas arī sociālajā dienestā?

Redzam, ka visvairāk cieta ģimenes ar bērniem un vientuļie seniori, ļoti redzamas šobrīd ir šīs sekas. Arī dienestā meitenes bija nogurušas, bez cerībām. Tas sakrita ar mana darba sākumu, un tajā brīdī izvirzīju uzdevumu: saprast, kas notiek ar katru no darbiniekiem, un iedot drošības sajūtu un jaunu elpu. Manuprāt, mums kopā ir izdevies, un tas pozitīvi ietekmē arī klientus. Klienti viennozīmīgi no attālinātā darba režīma cieta visvairāk. Lai arī minimālais palīdzības process tika nodrošināts, savstarpējais kontakts, sarunas, klātesamība izpalika.

Pieļauju, ka arī ģimenes ar bērniem, kas jau bija sociālā dienesta lokā, izgaismo pandēmijas sekas.

Diemžēl tā ir. Kamēr bija skolas vaļā, mums tie signāli pienāca, bet pandēmijas laikā – nē. Paldies Tārgales pamatskolas direktorei Ilzei Judzikai, kas pavasarī uzsāka tikšanos ar sociālajiem pedagogiem, lai saprastu to mijiedarbību, kas ir skolai ar sociālo darbinieku, tai skaitā mūsu Ģimenes nodaļas meitenēm. Šie gadījumi, kas tiek risināti, ir ļoti grūti, sarežģīti, ielaisti ilgākā laika periodā. Daudzus no tiem vajadzēja risināt jau sen. Šobrīd liels uzdevums mums ir visas vasaras garumā. Piesaistām psihologus, mums būs medicīnas busiņš. Strādājam, lai risinātu solīti pa solītim. Un, protams, arī pašu ģimeņu savstarpējās attiecības, kas izgaismo dažādas problēmas. Bija ģimenes, kas neapzinājās, ka ikdienā ar bērnu bija jāstrādā, viņi palika novārtā. Organizējam apmācības ciklu dažāda vecuma bērnu vecākiem. Augustā Tārgalē sāksies mācības. Bet kopumā par šo jautājumu nav optimisma. Ir jāstrādā. Daudz.

Kad saprotat, ka ir vajadzīga ārpusdienesta speciālistu piesaiste, finansējuma pietiek?

Šobrīd, pārdalot budžetu, operējot ar dienesta iekšējiem resursiem, nevienam neatsakām, darām, ko varam. Tā ir prioritāte, uz šo jautājumu nedrīkst taupīt un pievērt acis. Tas vienkārši ir jādara.

Vai dienests īsteno arī kādus projektus, piesaistot finansējumu ārpus budžeta, jo ir pašvaldības, kas to dara aktīvi, novads salīdzinoši bijis gauss līdz šim.

Jā, pašlaik aktīvi cenšamies rast resursus arī sadarbībā ar nevalstisko sektoru – biedrībām, nodibinājumiem – , iesaistot aktīvos cilvēkus, kas šajā jomā darbojas. Organizācija MINI SD, ko mēs, sociālie darbinieki, bijām nodibinājuši jau 2013. gadā, tīri cilvēcīgi nāk līdzi man šobrīd arī uz Ventspils novadu. Pašlaik ir divi projekti. Viens ir no Teterevu fonda, kur nodrošinām sēklas, stādus, darbarīkus, lai ģimenes savā dārziņā kaut ko sev izaudzētu pašas, otrs – sociāli atstumtajām grupām nodrošinām atbalstu ar pārmaiņu aģentu konsultācijām. Tas iedrošina cilvēkus gan iziet sabiedrībā, gan dod pārliecību par saviem spēkiem. Šie projekti ir līdz septembrim, oktobrim, bet rakstām arī jaunus projektus.

Sola nākamo pandēmijas vilni, vai tam esat gatavāki?

Grūti teikt. Varu apgalvot, ka viennozīmīgi esam tehniski un psiholoģiski labāk sagatavoti attālinātajam darbam, taču nav vēl konkrēta plāna, kā tad, ja atkal visu aizslēgs, nodrošināt nepieciešamo saskarsmi un kontaktus ar klientiem. Tas ir galvenais uzdevums – neļaut vairs tik ļoti aiztaisīt ciet tās durvis. To klātesamības sajūtu mums nevajadzētu pazaudēt.

Pierima pandēmija, sākās…

Ukraina!

Kā tiekat galā ar šo?

Viss ir iegājies. Palīdz arī tas, ka ik nedēļu Labklājības ministrija organizē informācijas apmaiņu. Arī sadarbība ar ēdinātājiem, pagasta pārvaldēm ir laba. Tāpat pozitīvi vērtējams, ka Labklājības ministrija noteica piemaksas par šo darbu sociālajiem darbiniekiem. Meitenes novērtē, ka šis papildu darbs ir apmaksāts.

Novadā gan salīdzinoši maz Ukrainas cilvēku.

Jā, sākumā bija ap 90, tagad ap 80. Ģimenes izvietotas Piltenē, Ancē, Tārgalē, Ugālē, Vārvē, Jūrkalnē. Ar dienesta darbinieku kapacitāti spējam šo nosegt, mums nav rindu, iekavētu darbu.

Kā šie cilvēki integrējas?

Dažādi. Cits, var nojaust, ka paliks šeit uz dzīvi. Tas notiek ar tādu pieņemošu attieksmi, jo viņiem nav vairs, kur atgriezties. Un šiem cilvēkiem attieksme ir citāda, viņi mēģina gan dzīvesvietas, gan darba jautājumus sakārtot. Tie, kas šeit ir ar domu, ka atgriezīsies Ukrainā, ir citādi. Viņi vienkārši cenšas šo laiku pavadīt: nesabiedriski, neatsaucīgi uz aktivitātēm. Sakārto pamata lietas un gaida. Tie ir psiholoģiski grūtāki gadījumi. Cenšamies ar viņiem runāt un iedrošināt. Un ir trešā kategorija, kas izmanto šo situāciju. Tādi bija mums 13 vīrieši Ancē, kuri pretendēja uz to, ka viņiem viss pienākas: atnāk, paņem un aizbrauc. Mūsu novads daudziem ir tāds kā pieturas punkts startam uz Vāciju un Skandināviju. Pārguļ šeit vairākas naktis un tad dodas prom. Te gan jāsaka paldies arī Ventspils pilsētai, kas ļoti aktīvi strādā ar ukraiņu jautājumu, un mēs līdzās pārņemam šo labo praksi un īstenojam. Laba sadarbība ir arī ar Ventspils Augsto tehnoloģiju parku, kas īsteno mentoringa pakalpojumu.

Paskatoties uz jums, nepateikt, ka vadāt tik sarežģītu un rūpju pilnu jomu. Kur rodat dzīvesprieku, ko sniegt arī citiem?

Man arī kolēģi ir jautājuši, kā es šeit, Ventspils novadā, varu būt tik smaidīga. Viss ir ATTIEKSMĒ. Tas, ko mēs kādā reizē ar supervizoru runājām, ka ir pa īstam vienreiz dzīvē pašam jāsabrūk, lai augšā celtos jau citā līmenī. Bet iekšējais resurss spēkam noteikti ir mana ģimene, draugi, ceļojumi. Esmu iemācījusies atvaļinājumā nebūt mājās, bet prom, atiet no visa, lai atkal iegūtu resursus jaunam darba cēlienam.