Līgo, Jānīt, līgo, līgo…

Jānis dzīvo skaistā vietā – pavisam tuvu pilsētai, taču lauku vidē, viņa pagalmam cauri vijas Packules upīte. Upes krastā Bergmaņu ģimene kopā ar draugiem Jāņos kurina ugunskuru, dzied dziesmas, bauda dabas varenību, svin svētkus. Tiesa, katru gadu Jānis nevar būt kopā ar savējiem un ļauties svētku izpriecām, jo nereti svētkos ir jāstrādā – Jānis ir kuģu locis gan Ventspils brīvostā, gan Liepājas ostā. Ja maiņa iekrīt vienā vai otrā ostā, svētki tiek pavadīti darbā. Jānis gan par to nebēdā – viņam ļoti patīk viņa darbs, un arī darbavietā, kaut simboliski, svētki parasti tiek atzīmēti. Taču šogad maiņas iekrīt tā, ka Jānis varēs svinēt savā sētā kopā ar draugiem.

Pie sava vārda Jānis ticis par godu vecvectēvam. Bērnībā Jānis to uztvēris kā mazu netaisnību – kamēr citiem bērniem ir normāla vārdadiena, kad ciemiņi nāk tieši pie viņa, viņam jāsamierinās ar kopēju svinēšanu, kad par vārdadienu kāds ieminas tikai tā – starp citu. Tagad, pieaugušā vecumā, viņš to uztver pavisam citādi. Ir labi būt Jānim, atzīst latviešu tradicionālā vārda īpašnieks.

Par to, ka ģimenei ir savs Jānis, priecājas arī Jāņa sieva Sanita. Būdama dūla, viņa sastopas ar jaunajām ģimenēm. Pēdējo gadu laikā vairākas viņas klientes dēlam devušas vārdu Jānis – šis vārds pamazām atgūst popularitāti. Kāda ventspilniece, kurai pērn 23. jūnijā piedzima dvīņi, viņiem dāvāja vārdus Līga un Jānis.

Atceroties savus bērnības Jāņus Engurē, Jānis stāsta par to, ka svētki nebija iedomājami bez meijām, ar tām vienmēr tika izpušķota māja. Tradīcijas kaut kādā ziņā tiek turpinātas. Tagad Bergmaņu ģimene, gatavojoties svētkiem, dodas pļavās lasīt jāņuzāles. Apzinoties saulgriežu laika dabas enerģiju un spēku, allaž tiek ievāktas arī tējas un augi pirts slotām. «Lasām zālītes un domājam labas domas,» stāsta Sanita. Pēc meijām ģimene dodas uz savu mežu Tārgales pagastā, tādējādi iztīrot jaunaudzes. Bet pēc svētkiem meijas tiek izmantotas pirts slotām. Arī ikdienā Bergmaņiem ir svarīgi dzīvot saskaņā ar dabu – viņi cenšas mazāk patērēt, proti, mazāk radīt atkritumus, kā arī šķirot tos.

Runājot par svētku svinēšanu, Jānis min, ka senās tradīcijas ir svarīgas, taču drīkstam arī ieviest ko jaunu. Jānis pats šogad iecerējis upē palaist plostus ar Jāņu ugunskuriem. Tādējādi gādīgais tētis cer iepriecināt savu meitiņu. Emīlija, skatoties filmu par Sprīdīti, allaž sajūsminās par šādu epizodi. Līdz šim Emīlijai Jāņi asociējas ar došanos uz pļavu pēc puķēm, vainagu pīšanu, ugunskuru un draugiem.

Jāņi ir viens no mirkļiem, kad sevi izjūtam kā latviešus. Tā tas ir arī Jānim, kaut viņa ģimene var lepoties ar vairāku kultūru sajaukumu. Jānī rit arī lietuviešu asinis – viņa mamma ir lietuviete, savukārt Sanitas mamma ir ukrainiete. Taču Bergmaņiem svarīgs ir arī viss latviskais, un svētki ir viens no mirkļiem, kad to spilgti apzināmies.

Citiem svinētājiem Jānis novēl izbaudīt svētkus no sirds un būt priecīgiem arī ikdienā. Svarīgi ir novērtēt to, kas mums ir dots. Mēs dzīvojam mierā, mums ir dāvāta brīnišķīga zeme, skaista daba.