Mums nav ko nojaukt

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē atbalstītais likumprojekts Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā, kas gan Saeimā vēl nav apstiprināts, raisījis diskusijas mūsu reģiona iedzīvotāju vidū. Par diskusijām portālā ventasbalss.lv rakstījām laikraksta rubrikā «Ventas Balss» karstie temati pagājušajā nedēļā (27. maija numurā). Vieni mudina atbrīvoties no visiem okupācijas laikā uzceltajiem pieminekļiem, pat tādiem, kas neslavina ne padomju, nedz arī nacistisko režīmu. Citi pauž viedokli, ka jāatbrīvojas no vairākām piemiņas vietām, arī tām, kas izveidotas apbedījumu vietās, lai arī likumprojektā izcelts, ka noteikumi uz šādām vietām neattiecas. Ir tādi, kas aizstāv pieminekļu kā vēstures liecību nozīmi.

Vēstures speciālists un biedrības Brāļu kapi valdes priekšsēdētājs Arnis Āboltiņš 2005. gadā apkopojis informāciju par padomju laikos uzstādītajiem pieminekļiem un ierīkotām piemiņas vietām ārpus apbedījumu vietām Brāļu kapos. Šajā sarakstā saistībā ar mūsu reģionu minēts viens piemineklis pilsētā – piemineklis Jānim Fabriciusam Pils ielā – un trīs piemiņas vietas Ventspils novadā – pa vienai piemiņas vietai 2. pasaules karā kritušajiem Popes pagastā un Vārves pagasta Zūrās un viena piemiņas vieta Zlēkās. Ventspils novada domes priekšsēdētājs Aivars Mucenieks apstiprina, ka šādas trīs piemiņas vietas novadā tiešām ir, bet neviena no tām neslavina ne padomju, ne nacistisko režīmu. Visas trīs ir upuru piemiņas vietas, un tādas likumprojektā nojaukt nav paredzēts.

Ventspils domes izpilddirektors Aldis Ābele skaidro, ka Jāņa Fabriciusa piemineklim nav saistības ne ar 2. pasaules karu, ne ar Latvijas okupāciju. «Šis piemineklis ir uzcelts Fabriciusam kā novadniekam, latviešu strēlniekam un veiksmīgam karavadonim. Turklāt Fabriciuss gāja bojā 1929. gadā aviokatastrofā, diezgan mīklainos apstākļos, un pastāv aizdomas, ka viņa bojāeja bija organizēts pastāvošās varas atentāts.» Ābele norāda, ka citi šobrīd sabiedrībā apspriestie pieminekļi atrodas apbedījumu vietās un uz tiem minētais likumprojekts neattiecas. «Pagājušonedēļ šo jautājumu pārrunājām ar kultūras ministru, arī viņam pret mūsu nostāju nebija nekas iebilstams,» skaidro domes izpilddirektors. «Ventspilī padomju režīmu slavinošie pieminekļi tika nojaukti jau deviņdesmitajos gados. Vienīgie, kas palika, ir apbedījumu vietās, un tos nojaukt vai mainīt nebūtu ētiski,» pauž Ābele. Viņš izturas ar sapratni pret to, ka krīzes un ārkārtējās situācijās sabiedrības reakcija mēdz būt asa, bet norāda: «Helsinku centrā stāv piemineklis Krievijas caram, lai gan mēs zinām, ka Somija nemaz tik mierīgi no Krievijas savulaik neatdalījās un karoja pat vairākkārt. Tā ir vēstures liecība, no kuras, lai kā gribēdami, paslēpties nevar. Tajā pašā laikā tas, ka šajā situācijā ir jānojauc piemineklis Rīgā, nav pat apspriežams. Tas šobrīd ir absolūti nepieciešams,» lēmumu par Uzvaras parka pieminekļa nojaukšanu atbalsta Ābele.

Iemesls atcerēties vēsturi

Armands Vijups, Ventspils muzeja Livonijas ordeņa pils direktora vietnieks, vadošais pētnieks

– Jau deviņdesmito gadu sākumā, kad Ventspilī demontēja vairākus pieminekļus, tika diskutēts arī par Fabriciusa pieminekli. 1995. gadā Ventspils dome lēma, ka to nojaukt nevajag. Es šim lēmumam piekrītu, jo tas nav uzskatāms par padomju režīmu slavinošu objektu. Fabriciusa piemineklis ir ar kultūrvēsturisku nozīmi, un, to aplūkojot, var padomāt, kas īsti šeit 20. gs. sākumā ir noticis. Arī to, kāpēc šis piemineklis padomju laikā ir uzstādīts. Tā ir vēstures liecība. Tas ir iemesls atcerēties un stāstīt vēsturi.

Jānis Fabriciuss ir vēsturiska personība. Jā, viņš nav bijis neatkarīgās Latvijas valsts idejas atbalstītājs, bet stāsts ir par ievērojamu novadnieku. Mums tiešām tādu šajā laika posmā nav bijis daudz! Fabriciuss vēsturē zināms saistībā ar boļševisma idejām, ar mums nedraudzīgu ideoloģiju, bet tajā pat laikā nav saistāms ar padomju režīmu. Viņš ir bijis parasts kalpu zēns, no trūcīgas ģimenes. Tolaik ļoti daudzi cilvēki ar šādu sociālo izcelsmi bija kreisi noskaņoti. Cik lielā mērā viņš ir kaut ko ļaunu nodarījis Latvijai? Cik nu iespējams izvērtēt, – visticamāk, neko. Viņš ir bijis tās armijas sastāvā, kas šeit mēģināja veidot t.s. Stučkas Latviju 1919. gadā. Komisārs, kas pieskata kādu vecā režīma ģenerāli, kurš tobrīd karo Sarkanajā armijā kā militārais speciālists. Fabriciuss nekādās militārās darbībās ne pret vācu landesvēru, ne pret neatkarīgās Latvijas armiju nav bijis iesaistījies.

Savulaik šim piemineklim bijusi pat disidentiska loma, jo ventspilnieki atceras, ka padomju laikā nereti Jāņu naktī piemineklis tika izrotāts ar ozollapu vainagu, jo tas bija piemineklis latvietim, strēlniekam Jānim, turklāt tas atradās netālu no milicijas. Arī tolaik attieksme pret šo pieminekli nebija īsti viennozīmīga.

Šā brīža viļņošanās sabiedrībā saistībā ar pieminekli Rīgā ir saprotama. Ņemot vērā kāda ir tā saucamā Uzvaras pieminekļa loma, tas ir jānojauc. Citur Latvijā šādu totalitāro režīmu slavinošu simbolu nav gandrīz nemaz.