Oda priekam. Intervija ar Signi Munkevicu

Vai jums ir zināmi vēl citu ar epilepsiju slimojošo stāsti par to, kā dzīvot, nevis izdzīvot?

– Apzināti esmu maz komunicējusi ar cilvēkiem, kuriem ir šāda saslimšana. Negribu ieiet tēmā tik dziļi, lai veidotu draudzības un būtu kopā ar vienojošo faktoru – epilepsija. Mans ceļš ir par tikšanu ārā no diagnozes. Es apzinos, ka tas izklausās pēc nolieguma un bēgšanas, bet es pa īstam ticu, ka man var kļūt arvien labāk un man kļūst arvien labāk. Latvijā ir vēl viena meitene, kas ir runājusi par savu epilepsiju skaļi. Viņai palīdzēja joga un elpošana. Es gribu iet ne tik daudz uz veselību, cik uz prieku. Iekšējs prieks par dzīvi, laimes sajūta ir tas, kas nodrošina mums veselību vai vismaz arvien veselāku sajūtu. Kāda jēga būt veselam un nelaimīgam?

Ja mēs atceramies meiteni, kura pirmo reizi izdzirdēja diagnozi, vai var teikt, ka viņa nebija priecīga?

– Tā meitene bija ļoti daudz prātā, gribēja izpatikt visiem un dzīvoja lielā sasprindzinājumā. Viņa bija pieradusi ļoti daudz domāt par to, kā citi jūtas. Tā kā mani vecāki ir šķīrušies, man bija diezgan jālavierē, kuram ko drīkst teikt, lai viņus nesanaidotu vēl vairāk. Un tādu ģimenes locekļu man bija daudz. Tā bija pārslodze prātam. Kādā brīdī es sapratu, ka man tas ir jāizbeidz, ka galvai ir jābūt pēc iespējas tīrākai, ka manī nedrīkst krāties visa šī samežģītā informācija. Ārsti man teica – dzer zāles, viņus neinteresēja, kas manā galvā notiek. Tas bija mans ceļš pie sevis, lai es saprastu, kas man epilepsiju izraisīja. Ārsti to nevarēja pateikt, teica – mana epilepsija ir idiopātiska rakstura, tāda, kurai nav zināms konkrēts cēlonis. Es neticu tādai atbildei. Ja es pati šo saslimšanu radīju, tad es pati no tās arī varu tikt ārā.

Man jau no bērnības ir bijušas dažādas slimības, kuras nevarēja izskaidrot. Pusaudžu vecumā, piemēram, ļoti spēcīgas galvassāpes. Mediķi teica – tas no augšanas. Dzēru katru dienu aspirīnu un sabeidzu kuņģi. Tad nonācu pie dziednieces un viņa man sāpes noņēma vienā dienā. Tā, protams, ir cita tēma, vai tas bija pareizākais, jo viņa jau neatrisināja cēloni, viņa noņēma sekas. Dziļi sevī jau no bērnības esmu jutusi saikni ar Dieviņu. Mums nebija ierasts mājās runāt par Dievu, bet es jutu vadību un iekšēju sajūtu, kuru esmu meklējusi un kurai pietuvojos arvien vairāk.

Ja jums izdosies izveseļoties, būsiet parādījusi ceļu – kā?

– Uzskatu, ka es jau esmu kaut kādu ceļu izgājusi. Protams, sākums un ļoti daudzi gadi bija ar skriešanu uz veselību: kad būšu vesela, tad es būšu laimīga; kad es būšu tieva, tad es būšu laimīga; kad būšu skaista, tad būšu laimīga. Vai arī tad, kad man bērni būs piedzimuši. Visu laiku dzīvoju tādā pagaidu režīmā. Esmu ļoti priecīga par to, kā beidzas mana grāmata. Ir tik daudz stāstu, kuri beidzas ar uzvaru beigās – es uzvarēju slimību, atradu metodi. Es neuzvarēju slimību, bet es atradu sevi. Es atradu savu mieru, es atradu sevis mīlestību. Es atradu sevis pieņemšanu cauri visam tam, kas ir man apkārt. Es mēģināju stāstīt šo stāstu caur garīgo prizmu vai caur tēliem, dot vienkārši vēstījumus, bet sapratu, ka ir ļoti daudz tādas vispārīgas informācijas – ieteikumu, kā dzīvot. Ļoti vēlos, lai cilvēki sajūt, ka nevis es nolauzu vienreiz nagu, mana dzīve bija sabojāta un tagad esmu sevi iemīlējusi, bet es tiešām esmu gājusi un joprojām eju cauri sarežģītam posmam, tomēr jūtos labi savā ādā. Kā man rakstīja viena meitene savā atsauksmē – šī grāmata noderēs tiem, kas slimo ar epilepsiju, bet pārsvarā tiem, kas iet garīgo ceļu. Prakses nav tikai teorija, mans stāsts ir par to, kā ir nevis zināt, ka ir jāelpo, bet ikdienā piedomāt, lai man būtu dziļa elpa un es nenonāktu līdz panikas lēkmei. Ja zini, ka tev neder cukurs, vai esi pa īstam pamēģinājis trīs nedēļas neēst saldumus?! Vai arī – tu vienu dienu pamēģināji, tev nesanāca un ar to tava prakse beidzās? Es saprotu, ka esmu atvērusi tēmu epilepsija, bet ceru, ka cilvēki ieraudzīs plašāk. Tikpat labi mēs varam runāt par vairogdziedzera slimībām, fibroadenomām vai panikas lēkmēm. Tas viss manā dzīvē ir bijis un tas viss manī ir kaut ko mainījis, licis pārvērtēt, ko es ikdienā daru un kā es to daru.

Cik garš bija iekšējais dialogs par grāmatas formu? Teicāt, ka mēģinājāt rakstīt mazāk personīgi, tomēr nonācāt līdz ļoti atklātam stāstam.

– Jau kopš brīža, kad man uzstādīja diagnozi, domāju – es esmu cīnītāja, es atradīšu metodi un dalīšos – rakstīšu grāmatu, kļūšu par skolotāju, par kaut ko ļoti īpašu. Attiecīgi – šī grāmata dzima manī ļoti, ļoti ilgi, bet brīdī, kad ir jāstāsta, kā ir, tad liekas – varbūt es varu vienkāršāk?! Varbūt varu uzzīmēt shēmu, kurā ir Jānis, Pēteris un Anniņa?! Tā nebūšu es, tas būs kāds cits! Sapratu, ka es tā nevaru, ka tā vēl arvien būtu bēgšana no tā, kas ir noticis. Sapratu, ka es nevaru izstāstīt patiesu stāstu slēpjoties. Un tad bija tā viena diena, kad es atnācu no jūras mājās, apsēdos, paņēmu datoru rokās un rakstīju caur asarām, stāsts nāca. Pirmā pusotra lappuse todien un visa grāmata atnāca pati. Teikumi nav ar prātu izdomāti, pieregulēti vai vadīti.

Vai esat lasījusi grāmatas svešvalodās, kurās cilvēki dalās ar līdzīgām pieredzēm?

– Es lasu maz. Mans vīrs ir izlasījis grāmatu angļu valodā par sievieti, kas slimo ar epilepsiju, un viņš teica, ka viņa grāmatas beigās samierinājās ar diagnozi. Es domāju – nē, mans stāsts tā nebeigsies! (Smejas.) Kad lasīju pieredzes stāstu par vienu citu slimību, noliku to malā un nepabeidzu. Tas bija par to, kā autore ir dzīvojusi, ceļojusi, dzērusi kokteiļus, pelnījusi lielu naudu, dzīvē daudz sasniegusi un tad saslimusi. Man nebija iespēju sākt strādāt, ceļot vai pelnīt! Es slimībā tiku iemesta 20 gadu vecumā! Ir tik daudz cilvēku, kas nav daudz sasnieguši, bet viņi arī ir vērtīgi. Tas bija viens no izaicinājumiem man, – iznākt ar savu stāstu un cerēt, ka to kāds izlasīs.

Jūs baidījāties, kā būs. Kā tagad ir?

– Šis process bija gana garš. Manā dzīvē parādījās cilvēki, kas stiprināja mani un ļāva pārliecināties, vai es gribu izdot tieši šādu grāmatu. Negatīvu atsauksmju šobrīd nav. Grāmatu ļoti grūti bija lasīt manai mammai, jo tas ir viņas bērna stāsts. Aizsūtīju jau melnrakstu, teicu, ka izdošu tik un tā, bet viņai ir jāsagatavojas. Kad grāmata iznāca, mamma izlasīja to vēlreiz tā, it kā viņa mani nepazītu, un tad teica, ka grāmata ir skaisti uzrakstīta un ir viegli lasāma, bet pirmā lasīšanas reize viņai bijusi ļoti, ļoti grūta.

Tā kā es vadu meditācijas sesijas, mani biedēja, vai šis stāsts neatgrūdīs manus klientus. Tas bija visgrūtākais man, bet es sapratu, ka viņi jebkurā gadījumā var uzzināt, kā ar mani ir, ka kaut kas nav gana labi. Apzinājos, ka man ir veterinārārsta diploms, es esmu frizējusi suņus un, ja vajadzēs, ja uz manām meditācijām vairs neviens negribēs nākt, es varēšu darīt arī kaut ko citu. Es to atlaižu un pieņemu.

Taču pieredze rāda, ka šādas grāmatas var nostrādāt tieši pretēji.

– Varbūt. Es uz šo grāmatu nelieku milzīgas gaidas un cerības, lai neapgrūtinātu ar smagu nastu – kas tai manā labā būtu jāizdara. Man pašai bija ļoti svarīgi šo stāstu izlikt uz papīra un noslēgt mieru ar savu pagātni, saprast, kur es vēl kādam neesmu piedevusi, kur vēl esmu uz kādu dusmīga. Ja grāmata kādu aizkustina, iedod atbildes, iedrošina, tad tas ir brīnišķīgi.

Kas notiek ar cilvēku epilepsijas lēkmes laikā?

– Varu dalīties tikai ar savu pieredzi. Es sāku apzināti tīrīt mentālo plānu un neatstāt prātā daudz domu, kad sajutu, ka lēkmes laikā es attīros no visa, kas manī ir sakrājies – gan no emocionālās, gan mentālās spriedzes – un nonāku ļoti gaišā, tīrā vietā. Kad lēkme beidzas un es nonāku atpakaļ ķermenī, ir ļoti grūti atkal savienoties ar laiku, saprast, kur es esmu nonākusi, kāds ir gads, diena. Tās var būt minūtes, stundas, reizēm pat dienas, kamēr pa īstam atgūstu saikni ar laiku. Nav grūti ieiet lēkmē, bet ir ļoti grūti atgriezties ķermenī, saprast, ka atkal ir jāturpina dzīvot.

Kā cilvēkiem rīkoties, redzot, ka kādam ir sākusies epilepsijas lēkme?

– Ja tas ir svešs cilvēks un viņš ir viens pats, tad vajag izsaukt ātro palīdzību un, protams, būtu labi pie viņa palikt, pieturēt galvu, lai tā netiek sadauzīta. Ja tuvumā ir stikli vai kaut kas ass, tad paņemt to nost, jo kustības ir nekontrolējamas. Es neesmu redzējusi no malas lēkmes, arī video neskatos. Pēc lēkmes nevajag atstāt cilvēku vienu, jo viņš var nebūt vēl pilnībā atpakaļ ķermenī, var aiziet nezināmā virzienā arī tad, ja izskatās, ka it kā viss ir kārtībā.

Varbūt tad nedaudz arī par meditācijām, kuras vadāt.

– Tas ir mans veids, kā es šobrīd dalos ar saviem talantiem un spējām. Esmu ilgi mācījusies pie dziedniekiem un apguvusi dažādas tehnikas. Jo vairāk gāju šo ceļu, jo vairāk jutu, ka manī parādās mīlestība, enerģija un siltums, ar kuru varu dalīties. Manī vienkārši plešas tas lauks vaļā. Tad atnāca laika līniju metode – varam atgriezties kādā sarežģītā cilvēka dzīves posmā, kur kaut kas smags ar viņu ir noticis, varam noņemt emocionālo traumu un nomainīt fokusu, ielaižot prieku, vieglumu, izpratni, ka visas pieredzes, kas ar mums notiek, ir mūsu pašu izvēlētas. Arī destruktīvās.

Varbūt kādu vārdu mierinājumam saistībā ar karu Ukrainā un neparedzamajiem dzīves apstākļiem?

– Es ieteiktu paskatīties 5, 10, 15 gadus senas ziņas. Baiļu enerģija visu laiku tiek uzturēta. Austrālija bija ugunsgrēki, bija kovids, tagad karš. Šādi notikumi mums, skatoties no garīgās puses, nāk, lai mēs bailes atlaistu un paļautos, lai ieraudzītu savu cilvēcisko mirstību. Jādzīvo ir tieši šajā brīdī. Ja tev ir šodien, ko ēst, ja tev ir silta māja, tad tev un taviem mīļajiem viss ir! Tava dzīve ir pārpilnībā! Izbaudi, ka tagad ir viss labi. Ja tev paliek pāri enerģija, nauda, spēks, tad palīdzi tiem, kas šobrīd cīnās karā, kuriem ir slikta veselība vai ir daudz problēmu. Bet sāc ar sevi. Lai nebūtu tā, ka visu naudu pārskaiti Ukrainai, bet pašam nav ar ko bērnus pabarot un tad pasaulei jānāk tevi glābt. Sāc ar sevi, piepildi sevi, esi pilns ar mīlestību, pilns ar mieru, pilns ar prieku un izstaro to pasaulei.