Ina Trama: Dzīvotspēja 360 grādos

Kā nolēmi kļūt par zemessargu?

– Viss sākās, pateicoties kovidam. Kad vienā brīdī aiztaisīja ciet privātos masāžas kabinetus un sporta zāles, mani mazliet pārņēma panika, – tie bija mani ienākumu gūšanas veidi. Dzirdēju radio aicinājumu stāties Latvijas armijā un Zemessardzē. Impulsīvi pieteicos un tikpat ātri pārdomāju, uzrakstīju Latvijas armijai atteikumu. Palika bail, ka tā es varētu kļūt par veci. No Zemessardzes ilgu laiku bija klusums, bet tad pēkšņi saņēmu zvanu ar jautājumu: Vai jūs varētu atnākt 4. maijā nodot zvērestu? Man bija izvēle braukt uz mācībām katru otro nedēļu pusgada garumā vai arī vasarā iziet intensīvo kursu trīs nedēļu laikā. Izvēlējos otro. Darbā paņēmu bezalgas atvaļinājumu un aizbraucu. Nebiju domājusi, ka man tas viss tā patiks!

Vai dienests Zemessardzē ir apmaksāts?

– Jā, par katru mācību dienu maksā gan dienas naudu, gan uzturnaudu.

Tātad sākumā tas bija kā plāns krīzes laikam?

– Jā, tobrīd man iet uz Zemessardzi bija finansiāli izdevīgāk nekā strādāt ierastajā darbā. Ne masāža, ne vingrošana nav pirmās nepieciešamības lietas, bez tā cilvēks var iztikt. Bija runas par pārtikas un naudas krīzēm, cilvēki samazināja savus tēriņus. Pa kādam klientam palika, bet ar to nepietika. Zemessardze piedāvāja jaunu iemaņu apgūšanu un vienlaikus arī stabilus ienākumus.

Ir pagājis gads. Kas ir mainījies?

– Pirmkārt jau – man ir cita pamatdarba vieta, strādāju Kuldīgas slimnīcā. Otrkārt, Zemessardzē primārais vairs nav alga, bet gan jaunu prasmju attīstīšana – tā man kļuvusi par tādu kā prāta kūrortu. Tur darbinu citas pelēkās šūniņas, pirms tam, piemēram, nezināju, kas ir azimuts. Arvien biju uzskatījusi sevi par topogrāfisko analfabētu, ieejot mežā, man visas priedes bija vienādas. Protams, daudz vēl ir jāmācās, bet kaut ko jau spēju. Man vairs nav bailes būt svešās vietās. Spēju savākties, mierīgi padomāt, saprast, uz kuru pusi ir ziemeļi, un lasīt karti. Zinu, ka uz ceļa ārā tikšu un nepalikšu mežā, gaidot, ka vilki apēdīs. Zemessardzē esmu iemācījusies ņemt līdzi somā tikai to, kas man tiešām ir vajadzīgs. Ja kādreiz es pie draudzenes ciemos braucu ar diviem koferiem, tad tagad man ir viena mugursoma. Ņemot vērā Ukrainā notiekošo, nereti aizdomājos par to, ka es prastu gan iedot mieru tiem, kas panikā, gan mežā ugunskuru iekurt un sasildīties. Zinu, kā izdzīvot ar minimālu pārtikas devu, jo ļoti daudz ko nosaka mūsu prāta stāvoklis. Esot mežā, nekad nepatērējas tik daudz ēdiena, cik mājās, un vienlaikus nav arī spēku izsīkuma.

Ieminējies, ka armijā tomēr neiestājies, jo uzvirmoja bailes kļūt pārāk vīrišķīgai. Kā šajā aspektā?

– Jau kopš bērnības arvien esmu bijusi tāds pašpuika. Pēdējos gados biju sajutusi sevī atplaukstam sievišķību, tāpēc laikam nobijos, ka atkal kļūšu par to, kas biju. Tagad redzu, ka tā nav. Jā, mežā visi esam formās, bet mājās pat izteikti vairāk gribas uzvilkt augstpapēžu kurpes un izlaist matus, uzvilkt kleitu. Novērtēju, ka ir silta duša, gulta, spilvens. Ka varu mierīgi sēdēt un ēst, padzert kafiju ar pienu. Mežā ir vai nu melna kafija, vai ūdens. Ikdienas dzīvē man joprojām patīk ērtības, bet mežā – ja ir jāguļ skudru pūznī, es guļu. Nezinu, kas notiek prātā, bet es pilnībā saslēdzos ar to, kas ir apkārt. Ja jāiet cauri peļķēm, eju; ja jābrien cauri purvam, brienu; ja jānes smaga soma, nesu. Vienīgais, par ko ir jāpadomā, pirms stāties Zemessardzē, tā ir fiziskā sagatavotība.

Jūti tās priekšrocības, kuras tev dod ilggadēja sportistes pieredze?

– Ļoti. Cilvēkiem varbūt ir neizpratne, jo skan aicinājums ikvienam stāties Zemessardzē. Jā, tur visu nepieciešamo iemācīs, bet neviens nesagatavos fiziski – saites un muskulatūra nebūs gatava slodzei, pietrūks izturības. Tas jāpaveic iepriekš pašam.

Kas notika ar tiem, kas iestājās fiziski nepietiekami sagatavoti?

– Atbira maz, arī traumu nebija daudz, bet viņiem ir ļoti grūti. Viņi nespēj izpildīt uzdevumus un velk visus lejā. Pārējiem paliek garlaicīgi. Piemēram, viņi nespēj panest somu. Līdz ar to viņu somas nes citi, jo visiem ir jāiet kopā. Tas izkristalizējas, kad visus sadala pa nodaļām – vai būsi izlūks, vai kājnieks, vai sakarnieks, vai inženieris. Visvājākais ķēdes posms ir tas, kurš parāda, cik nodaļa ir stipra.

Kurā nodaļā esi tu?

– Lai tas paliek mans mazais noslēpums.

Dienot Zemessardzē, esi saskārusies ar kādām savām bailēm?

– Ar bailēm ne, bet mans lielākais ienaidnieks ir aukstums. Tas ir tas, ar ko man vēl ir jātiek galā. Ja vīrieši paliek nikni, kad ir izsalkuši, tad ar mani tas notiek, kad salstu. Ir ļoti interesanti, ka varam lauzt šādas lietas sevī. Vai nu es tam tikšu pāri un sapratīšu – es to varu, vai arī ne. Nav viegli, ir jābūt gan fiziski, gan morāli ļoti labi sagatavotam. Diskomforta zonu ir daudz un iespēju savas vajās vietas stiprināt – arī.

Vai pareizi saprotu, ka šī gada laikā gandrīz katras brīvdienas tev ir bijušas mežā?

– Jā.

Vai atceries savas sajūtas februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā?

– Jā, es tajā brīdī gulēju mājās ar kovidu un man likās, ka viss ir tik slikti. Tad atvēru Facebook un nodomāju, ka tas taču nevar būt. Nākama doma bija: Paldies Dievam, ka esmu zemessargs! Ja kas tāds notiktu pie mums, es būtu spējīga savākt apkārtējos, radīt iespējami drošu vidi un saprast – kur, ko, kā, kāpēc.

Sanāk, ka tu šajā brīdī vairāk domāji par citiem.

– Laikam jau. Es nebēgtu. Paliktu un palīdzētu tik, cik spēju.

Vai ar saviem Zemessardzes biedriem komunicējat arī čatos, apspriežat karadarbību Ukrainā?

– Soctīklos mēs to neapspriežam. Un arī klātienē īsti nav tam laika, mums ir uzdevumi, kas jāpaveic. Tāpēc es saku – Zemessardze man ir prāta relakss. Es nedomāju, kas ir tur, tur un tur, daru to, ko man liek darīt. Uzdevumu veikšana nepārtraukti ir saskaršanās ar jaunu informāciju, nav laika domāt par kaut ko citu. Protams, viss ir saspīlētāk, bet varbūt mēs esam ieguvēji, jo tiekam apmācīti padziļinātāk.

Tātad apmācību gaita kopš februāra tomēr ir mainījusies.

– Domāju, ka jā. Man grūti spriest, kā bija iepriekš.

Vai jūtat cilvēku pieplūdumu? Kopš karadarbības sākuma Ukrainā cilvēki pievienojas intensīvāk?

– Fiziski vēl viņus nesatiekam, bet skaitliski esot daudz jauno, jā. Domāju, ka šobrīd izteikti tie ir uz emocijām balstīti lēmumi. Kā jau es teicu, lai tu būtu zemessargs, tev ir jāpadomā par savu fizisko sagatavotību. Man ir viena meitene, kura jau pērn saklausījās, cik man ļoti patīk Zemessardzē, bet viņai bija liels pārtraukums fiziskajām aktivitātēm. Vispirms viņa atsāka regulārus treniņus un šogad iestājās Zemessardzē, tūlīt beigs sākotnējo apmācību.

Tu teici, ka par karu Ukrainā uzzināji mājās, slimojot ar kovidu. Vai vari padalīties ar savu atjaunošanās pieredzi pēc izslimošanas?

– Izslimoju netipiski, tai skaitā ar pazeminātu, nevis paaugstinātu temperatūru un bez klepus. Protams, nezinu, kas ir labāk – ka tu dziesti vai ka karsējies. Likās, ka detokss ir bijis un viss būs vienkārši, bet tā nebija. Nevarēju pat 300 metrus līdz veikalam aiziet. Sapratu, ka ir jādod plaušām slodze – liku katru dienu pa kilometram klāt. Gāju, piekusu, apsēdos, taisīju elpošanas vingrinājumus. Ūdens vienmēr bija līdzi. Un tā kilometru pa kilometram. Mans masieres darbs ir fizisks, man ir 8–10 pacienti dienā. Un vēl maskā! Man bija jātiek uz kājām. Sākumā tikai staigāju. Tikai pēc 49 dienām varēju noskriet 5 kilometrus nenomirstot. Pirmo reizi mēģināju skriet 8. martā, tas bija gandrīz divas nedēļas pēc saslimšanas. Nevarēju noskriet pat kilometru, pulss jau bija 170.

Tu strādā medicīnas iestādē. Vai kolēģi palīdzēja saprast, kāpēc tik nopietnas sekas pēc tik salīdzinoši vieglas pārslimošanas.

– Tas ir standarts, tā ir daudziem. Izvēle ir vai nu nedarīt neko, vai arī mērķtiecīgi atjaunot savu fizisko formu. Pārsvarā visiem ir nespēks un sagurums. Likās, ka kāds man ir saspiedis krūškurvi, ka nevaru paelpot. Līdz jūrai no manām mājām ir 5 kilometri, bet es tos gāju trīs stundas. Bija grūti. Likās, ka viss ir dzīvē jau pagājis, ka neko vairs nevarēšu. Dienā, kad varēju noskriet 5 kilometrus un pulss bija 113, nevis 170, biju laimīga.

Kas tāds ar tevi notika dzīvē pirmo reizi, ja?

– Jā! Man bija liels psihoemocionāls šoks piedzīvot, ka es kaut ko nevaru, bet palīdzēja sportiskā pieredze. Zināju, ka viss ir jāsāk lēnām. Veicu arī medicīniskos izmeklējumus, pārbaudīju sirdi visos iespējamajos veidos. Un atzinums bija, ka tā ir pilnīgi vesela.

Pie kādām atziņām šobrīd esi nonākusi sporta jomā?

– Man viss sākās ar spēku un hantelēm, stieņa spiešanu guļus. Tobrīd tas bija mans, bet visam ir savs laiks. Tagad vairāk skatos uz to, kas ir vajadzīgs cilvēkam ikdienā. Vai mums ir vajadzīgs milzīgs spēks un muskuļu masa? Paskriet var, bet ne ātri. Lokans esi, bet – ne ļoti. Cilvēks ir radīts ar mugurkaulu, kurš spēj grozīties uz visām pusēm! Atlētisks – jā, muskuļu masa – jā, bet ne par daudz. Šo izpratni veicināja kovida sākšanās. Uz zāli tikt vairs nevarēju. Mājās var uzturēt spēka izturību, bet, lai attīstītu maksimālo spēku, patiešām ir vajadzīga garāža un visi smagumi. Jutu, ka man muskuļu masa samazinās, bet attīstās citas spējas – izturība, ātrums. Tagad tas ir tas, ko dodu arī citiem – attīstīt kustībspēju 360 grādos. Šonedēļ man būs jauna fitnesa veida apmācība – Verve. Tas ir vērsts tieši uz dziļo muskulatūru. Savulaik teicu, ka es nekad nevadīšu grupu nodarbības. Man patika individuālie treniņi, kas ļauj klientam iedot maksimālo. Tagad saprotu – ja es vadu grupu, varu to iedot plašākam cilvēku skaitam. Redzēs, ko ventspilnieki par to teiks.

Kā šajā laikā ir mainījies tavs sapnis kļūt par fizioterapeiti?

– Sapnis kaut kur dziļi iekšā ir, bet tam ir vajadzīgs ļoti daudz laika un līdzekļu. Lai fizioterapiju studētu neklātienē, tie ir vairāki tūkstoši. Pieļauju, ka varbūt tas tomēr nav mans. Es esmu tur, kur es šobrīd esmu. Redzēs, kur durvis atvērsies. Skatos, lai es vairs neizdegtu. Es vairs negribu kapāt, es gribu dzīvot.

Vai vari padalīties ar savu izdegšanas pieredzi?

– Tagad jau jūtu mazākās pazīmes, ka kas tāds tuvojas. Sajūtu, ka gruzd, un zinu – vajag atpūsties. Varbūt egoistiski skan, bet, lai uzlādētos, man vajag būt vienai, pabūt kaut kur ārā, dabā.

Tev patīk sevi pārsteigt?

– Gadumijā biju iesaistījusies vienā projektā, kurā bija uzdevums pateikt jā kam tādam, ko tu parasti nedari. Pie manis bija atnākusi viena interesanta paciente, skatījos jau pēc ādas, ka laikam ziemas peldētāja. Viņa piedāvāja Jauno gadu sagaidīt nakts pārgājienā Siguldā. Un es nedomājot pateicu – jā. Braucām trijatā – viņa no Saldus, es no Ventspils un mums pievienojās vēl viena meitene no Kuldīgas. Bija fantastisks Vecgada piedzīvojums! Tur ieguvu informāciju un iesaistījos Postnos Latvijas izaicinājumā. Izpirku viņu sagatavotos pārgājienu maršrutus, un tagad arī tas ir viens no maniem relaksiem – noiet tos 25–30 kilometrus. Tad esmu attīrījusies, uzlādējusies un varu raut tālāk.

Bet pirmā profesionālā izglītība tev ir iegūta Ventspils Mūzikas vidusskolā! Kādā specialitātē?

– Akadēmiska mūzika, opermūzika. Braucot uz darbu Kuldīgā, man vienmēr skan kāda klasika.