Panākumu pamatā – komandas darbs

Solvita ir pārliecināta, ja vadītais kolektīvs strādā kā vienots mehānisms, to nav grūti vadīt, turklāt ja vēl saņem atbalstu no apkārtējiem. Arī Pārventas bibliotēkas īpašā atmosfēra veicina strādātprieku un jaunu apvāršņu sasniegšanu.

Pastāstiet par savu profesiju, kā nonācāt pie tādas izvēles?

– Kad mācījos 5. vidusskolā (tagad Pārventas pamatskola – red. piez.), mani ļoti iedvesmoja ģeogrāfijas skolotāja Astra Valova, kultūrvēstures skolotājas Daina Roze un Malda Porniece, latviešu valodas skolotāja Baiba Ērkšķe, viņas bija tās, kas mani virzīja uz profesijas izvēli. Līdz 10. klasei nebiju tā skolniece, kas izcēlās ar pārāk labām sekmēm, bet, sākot no 10. klases, mazāk vai vairāk man sāka padoties visi priekšmeti, un tieši skolotāja Baiba Ērkšķe bija tā, kas radīja sajūtu, ka esmu kas vairāk un ka varu vairāk. Visas manis pieminētās skolotājas parādīja, ka dzīvē ir tik daudz nezināmā, tik daudz interesantā, ko man vajadzētu apgūt. Vidusskolas izskaņā nonācu lielās izšķiršanās priekšā – pa kuru ceļu tālāk doties. Biju brīnišķīgi sagatavota tam, lai stātos ģeogrāfos, izgāju arī iestājeksāmenu kursus startam Latvijas Universitātē filologos. Galu galā iestājos Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas fakultātē budžeta grupā un to arī pabeidzu.

Darbs bibliotēkā atrada jūs vai jūs atradāt darbu?

– Kad pēc studijām Rīgā atgriezos Ventspilī, kādu laiku vasarās strādāju zemnieku saimniecības Bāliņi kafejnīcā, nekad neesmu kautrējusies no darba. Reiz Bāliņi klāja galdus Ventspils bibliotēkai. Apstākļi savirknējās tā, ka nejauši iznāca pārmīt dažus vārdus ar toreizējo Galvenās bibliotēkas vadītāju Margaritu Marcinkēviču, un burtiski pēc dažām dienām pamanīju darba sludinājumu, aicinot strādāt bibliotēkā. Lai arī biju cerējusi, ka strādāšu atjaunotajā, skaistajā Ventspils Galvenās bibliotēkas ēkā, tomēr darba gaitas aizveda mani uz Ventspils Augstskolas bibliotēku. Strādājot šajā vietā, iepazinos ar Ventspils Augstskolas docētājiem. Pēc kāda laika iestājos Liepājas Universitātē, kur studēju maģistrantūrā. Līdztekus darbam bibliotēkā gandrīz desmit gadus strādāju par lektori Ventspils Augstskolā. Sāku kā profesores Maijas Baltiņas asistente, pēc tam pārņēmu viņas kursus. Tas man ļoti patika, jo šķita, ka varu veiksmīgi sadarbību ar studentiem apvienot ar darbu bibliotēkā, jo pārzināju bibliotēkas fondu, zināju, ko varu ieteikt studentiem analizēšanai, lasīšanai, biju kā tāds universālais kareivis. Un tajā brīdī sapratu, ka mani saista valodniecība, un iestājos Liepājas Universitātes un Ventspils Augstskolas apvienotajā doktorantūrā. Šobrīd esmu grāda pretendente, neesmu vēl iesniegusi savu promocijas darbu. No 2006. gada strādāju Ventspils Augstskolas bibliotēkā, tad kādu laiku rotācijas dēļ biju Bērnu bibliotēkas vadītāja, pēc tam atkal nonācu atpakaļ Ventspils Augstskolas bibliotēkā, līdz saņēmu piedāvājumu kļūt par Pārventas bibliotēkas vadītāju. Neslēpšu, šis piedāvājums man nāca ļoti negaidīti un bija liels pārsteigums, vienlaikus arī pagodinājums. Es visu ko būtu iedomājusies, ko es varētu dzīvē vadīt, tikai ne Pārventas bibliotēku.

Ar kādām sajūtām pārņēmāt stafeti no iepriekšējās Pārventas bibliotēkas vadītājas Igetas Gredzenas?

– Satikos ar Igetu jau tad, kad vēl mācījos 5. vidusskolā. Skola toreiz sadarbojās ar Ventspils bibliotēku. Atceros, tika rīkots konkurss Ko tu zini par Ziemeļvalstīm. Šo konkursu vadīja bibliotekāres Igeta Gredzena un Vija Baško. Lūkojoties uz viņām, man šķita, viņas ir tik erudītas, tik skaistas, tik glīti ģērbušās – es gribēju būt tāda kā viņas. Igeta bija man kā skolotāja, kas ierādīja, cik plaši var skatīties uz pasauli un cik tā ir interesanta. Kad saņēmu piedāvājumu kļūt par Pārventas bibliotēkas vadītāju, jutos ļoti samulsusi, varbūt nejutos pārāk droša, lai vadītu pietiekami lielu komandu. Taču Igeta man iedeva miera sajūtu, viņa mani pārliecināja, ka es ar saviem pienākumiem tikšu galā, sniedza man ļoti labus ceļavārdus. Esmu Igetai pateicīga par to, ka viņa joprojām sniedz profesionālu atbalstu nepieciešamības gadījumā. Kad strādāju Ventspils Augstskolas bibliotēkā, jau tad sapratu, ka pastāvīgie lasītāji nāk ne tik daudz uz konkrēto telpu, cik pie konkrēta cilvēka. Igeta noteikti bija tas cilvēks, pie kura nāca.

Esat pusgadu jaunajā amatā. Kā jūs jūtaties? Kā jūs uzņēma kolektīvs?

– Jūtos ļoti labi. Esot šajā vietā, izjūtu lielu labestību un atbalstu no apkārtējiem. Man ļoti patīk tas, ka šeit vērojama dažādu cilvēku plūsma. Pārventas bibliotēka, manuprāt, veiksmīgi īsteno bibliotēkas kā sabiedriskā centra funkciju – te var ne tikai paņemt grāmatas, šeit ir mazas galerijas vieta, kultūras centrs, darbojas Digitālā centra filiāle. Vienkārši laba atmosfēra – ar plašumu, gaismu. Runājot par kolektīvu, vēlos uzsvērt, ka mēs visi esam viena liela Ventspils bibliotēka, esam kolēģi. Es apzinos, ka esmu vadītāja, un tomēr izvēlos būt komandas cilvēks. Pieredze rāda, ka mehānisms darbojas raiti tikai tad, ja katrs zobratiņš ir savā vietā. Igeta ir sagatavojusi izcilu komandu, katrs zina savu darāmo, un, ja gadās kāda aizķeršanās, kolēģi steidzas palīgā cits citam. Kad sāku strādāt, īpašu pārsteigumu man sagādāja bibliotēkas lasītāji, kuri uzmeklēja mani, lai apsveicinātos un iepazītos. Tas bija patiesi jauki.

Ko bibliotēkai nozīmē kovida pandēmijas laiks?

– Diemžēl bibliotēkas apmeklētības statistikas rādītāji nav iepriecinoši. Dzīvojot ar valstī ieviestajiem pandēmijas ierobežojumiem, bibliotēka un visas tās filiāles dara maksimāli visu, ko vien tādos apstākļos var izdarīt. Kolēģi organizē zūma nodarbības, nežēlojot ne savu laiku, ne resursu to sagatavošanā. Varbūt varētu būt lielāka atsaucība šīm nodarbībām, bet pieļauju, ka skolotāji šobrīd nevēlas bērnus apgrūtināt ar papildu zūmiem. Esam gatavi sadarboties ar skolām un arī gatavot nodarbības par konkrētām tēmām. Tas ļoti veiksmīgi sasauktos ar kompetenču izglītību. Vislielākie cietēji šajā pandēmijā ir bērni, kuri līdz 12 gadu vecumam nevar vieni paši nākt uz bibliotēku, ja nav sadarbspējīga sertifikāta vai līdzi pieaugušā ar šo sertifikātu. Faktiski šī pandēmija bērnus ir izstūmusi no bibliotēkas. Pandēmijas laiks nav bijis iepriecinošs bibliotēku darbībā, bet rokas negrasāmies nolaist. Plānojam izstādes, ar laiku gribam atsākt Pārventas atmiņu stāstus, turpināt sadarbību ar Gundaru Kukli ar Saviešiem, bet, protams, tikai tad, kad saslimstības rādītāji mazināsies.

Ko bibliotēkas apmeklētāji šobrīd vislabprātāk lasa?

– Labprāt izvēlas grāmatas par ceļojumu aprakstiem. Piemēram, šobrīd ļoti pieprasīti autori ir Zane Eniņa, ceļotāja un blogere, Elvita Ruka, kultūras žurnāliste un rakstniece, Laine Pērse, ceļotāja. Ja nevaram paši šobrīd aktīvi ceļot, varam ļauties interesantiem ceļojumu aprakstiem. Vēl šobrīd patīk lasīt biogrāfiskus darbus. Ja vien lasītājam gribas izlasīt kādu grāmatu, bet bibliotēkā tā nav pieejama, manuprāt, lielisks rīks pieejams bibliotēkas mājaslapā Iesaki bibliotēkai nopirkt. Un bibliotēka patiešām iegādājas lasītāju ieteiktās grāmatas.

Kas, jūsuprāt, ir grāmata? Kāpēc tā mums ir vajadzīga? Vai ir kāda īpaša grāmatu, kuru pārlasītu atkal un atkal?

– Grāmata ir īpaša, tā palīdz nokļūt citā pasaulē, pabūt cita ādā, sajust cita izjūtas. Ikdienā manā dzīvē ir gan akadēmiskā literatūra, gan daiļliteratūra. Esmu izlasījusi tik daudz detektīvu, ka esmu iedzīvojusies zināmās bailēs no tumsas (smejas). Man joprojām patīk meklēt informāciju grāmatās – pārlapot, kaut ko atzīmēt, salīmēt līmlapiņas. Protams, priecājos arī par iespēju darboties digitālajā vidē ar informāciju. Man nekad neapnīk latviešu valodas gramatikas grāmatas. Man ļoti patīk bērniem sarakstītās grāmatas. Piemēram, mana šā brīža topa grāmata ir Kristinas Rušiftas grāmata Visi skaitās. Tajā ir attēloti tik daudz dažādu cilvēku, ka grāmatā viņi čum un mudž, un tiešām to gribas pārlasīt un apskatīt vēl un vēl. Vai vēl viena bērniem domāta grāmata par neparasto govi Mūmammu un viņas draudzeni Vārnu. Absolūti favorīti, ko esmu iegādājusies savai personīgai lietošanai.

Priekšā jauns gads. Ko jūs gribētu piedzīvot bibliotēkas darbībā?

– Tik ļoti gribētos, lai bibliotēkas darbs atgrieztos vecajās sliedēs. Izstādes būs, ļoti ceru, ka koncerti arī būs, ir iesniegti vairāki projekti Valsts kultūrkapitāla fondā. Viss ir atkarīgs no valstī noteiktās epidemioloģiskās situācijas. Negrasos neko radikāli mainīt bibliotēkas darbībā, ceļš jau ir iestaigāts – atliek tikai strādāt. Visas bibliotēkas iet uz to, ka vēlas piedāvāt dažādus pakalpojumus visiem vecuma posmiem – no mazotnes līdz sirmam vecumam.

Pieminējāt, ka bibliotēkas ir atvērtas bērniem jau no mazotnes. Kādas ir jūsu pirmās atmiņas par bibliotēku?

– Pati pirmā bibliotēka, kas ienāca manā dzīvē, bija Rīgā, Latvijas Neredzīgo bibliotēka ar filiāli Juglā, jo dzīvojām tajā rajonā. Kad jau pārcēlāmies uz Ventspili, bija bibliotēka Tārgales ielā, tomēr visvairāk to bibliotēkas būšanu mazajās klasītēs man iemācīja 5. vidusskolas tā laika bibliotekāre Ina. Es gāju uz turieni ļoti bieži, man bija ļoti labas attiecības ar bibliotekāri. Mani vecāki ir ļoti lieli lasītāji, es ar viņiem pat nevaru konkurēt, grāmata un lasīšana manā dzīvē bijusi vienmēr. Ja tā padomā, bibliotēka jau kopš bērnības ir manā dzīvē.

Kura vieta Pārventas bibliotēkā pašai šķiet vismīļākā?

– Šeit, kur notiek mūsu saruna, manā kabinetā. Man ļoti patīk, ka šeit ir daudz vietas, daudz gaismas, liels galds. Viss ir iekārtots tā, lai varētu labi strādāt. Man te ļoti patīk būt, sēdēt un domāt. Man patīk klusums. Es pēc savas dabas esmu ļoti nepacietīga, bet šī telpa man ļauj sagrupēties, pārdomāt lietu kārtību.

Kuru grāmatu ieteiktu izlasīt, teiksim, šīs nedēļas izskaņā?

– Vienai nedēļas nogalei, kad laukā īpaši negribas doties, noteikti varētu piestāvēt grāmata par Mūmammu un viņas draudzeni Vārnu. Šī grāmata ir ļoti asprātīga, nezinu pat, kā to bērni uztver, lai arī domāta mazajiem lasītājiem, tā vienmēr spēj uzlabot garastāvokli.