Teodors Ronis: Mēs bijām forši!

Pie mājas vārtiņiem mani sagaida kungs, kurš, uzmezdams man īsu skatienu, laipni aicina tālāk. Man ienāk prātā viņu sveicināt ar Labvakar, Meistar! Bez mazākā mulsuma ātri saņemu atpakaļ – Nu, tu jau arī meistars! Nodomāju – humors ir, tad jau būs interesanti sarunāties. 1999. gadā es uzsāku savas darba gaitas laikrakstā Ventas Balss un iepazinos ar žurnālistu Jāni Teibi. Redakcijas pīpētavā Jānis bieži mēdza stāstīt par laikiem, kad zāle bija zaļāka, un to, kā viņi ar Teodoru darīja to un vēl šo. Īsāk sakot, tas esot bijis fotogrāfs – monumentālists, kuram patikušas plaša rakstura un ritma kompozīcijas. Reiz pat esot visa meliorācijas brigāde burtiski izdzenāta, lai tikai Teodors iegūtu tieši to sižetisko līniju, kuru iecerējis. Un, protams, noteikti jānoskaidro leģenda par slaveno skapi, kura apmeklējums, uzsākot savu ikrīta darba cēlienu, redakcijā skaitījies bezmaz vai obligāts.

Kā sākāt nodarboties ar fotogrāfiju?

– Pabeidzot dienestu padomju armijā, man īsti nebija ar ko nodarboties. Mans skolasbiedrs Gunārs Skujiņš mani saslimdināja ar foto, un tā viss pamazām iesākās. Mans pirmais fotoaparāts saucās Smena. Es pat īsti nevaru pateikt, kas tieši mani piesaistīja šajā nodarbē. Patika un viss. Atceros, ka kādreiz tas patiešām bija smags un nogurdinošs darbs. Atgriežoties no kārtēja objekta rajonā, man nācās strādāt laboratorijā cauru nakti, jo attēliem no rīta jau bija jābūt uz redaktora galda. Kamēr žūst attīstītā filmiņa, nosnaudos turpat redakcijā uz dīvāna. Tad bildes bija jāuzkopē, un, kamēr žūst tās, atkal varēju nedaudz atlaisties. Kas tagad nekait – klikš, klikš un te viņš ir (smejas). Šodien fotogrāfi domā tikai par sižetu, bet man bija jādomā par visu. Tu jau neko neredzi, kamēr neesi attīstījis filmiņu. No rīta fotogrāfijas sūtīja uz Rīgu, kur tika veikta tā sauktā cinkogrāfija, un tad gatavās klišejas sūtīja atpakaļ. Tā mēs muļļājās!

Vai gadījās arī brāķis?

– Ir visādi gadījies, bet kādu konkrētu gadījumu neatceros. Atceros tik, ka reiz redakcijā izcēlās ugunsgrēks. Tad vēl redakcija atradās Pils ielā. Tad bojā gāja daudz fotomateriālu, bet ne tik daudz no uguns, cik no pažarnieku ūdens. Viss tika pieliets.

Padomju laikos fotografējāt visu, ko vēlējāties?

– Laikam man vienīgajam no fotogrāfiem bija atļauja fotografēt Ventspils ostu. Pilsētā jau varēja bildēt jebkurš un jebko, bet ostā gan ne. Skaitījos PSRS žurnālistu apvienības biedrs, un man bija apliecība sarkanos vāciņos, stipri līdzīga tām, kas bija čekistiem. Vēlāk man šī apliecība daudz kur noderēja... Pārventā cēla kārtējo daudzstāveni un iegruva jumta pārsegums, un es paspēju to nofotografēt. Skaidrs, ka izmantot attēlu avīzē cenzūras dēļ man neizdevās. Saprotiet, tas skaitījās kauna traips padomju celtniecībai. 1985. gada martā fotografēju tankkuģa Ludvig Svoboda ugunsgrēku, lai gan to darīt nedrīkstēja. Tanī laikā pat pa Ventmalu staigāt ar fotoaparātu nemaz tā nebija ļauts. Varbūt tāpēc es skaitījos tolaik tāds slavenāks, jo man bija šī atļauja. Bet tāpat šur tur nācās uzmanīties.

Noteikti daudz ceļojāt pa savienību.

– Jā, daudz kur ir būts. Reiz bijām Pleskavas Pečoru klosterī, kurā bija stingri piekodināts nefotografēt mūkus. Dabīgi, ka es bildēju. Man bija panorāmas aparāts Horizont, kurš fotografēja visu 180 grādu leņķī. Tu skaties uz vienu pusi, bet reāli redzi visu, kas ir gandrīz aiz tevis. Mājās atbraucot, izkopēju to, ko man vajag, un darīts (smejas). Kādā citā ekskursijā mums nebija iespējas nakšņot viesnīcā, jo brīvu vietu vairs nebija. Tikko no kabatas izvilku savu sarkano apliecību, tā vieta žigli atradās. Un tā šur tur mani šī apliecība ir glābusi. Izbraukāju gandrīz visu savienību... forši bija.

Sanāk, ka preses fotogrāfs bija tāda izdevīga profesija...

– Nu bet dabīgi! Ne jau tik daudz algas dēļ, bet cieņas. Atlika pateikt, ka esi no redakcijas, un ar tevi visi vienmēr rēķinājās un uzņēma ar godu. Tagad aparāts ir katram, bet toreiz šis amats bija kaut kas.

Padomju gados nācās stāties arī partijā?

– Neesmu bijis pat pionieros, kur nu vēl partijā. Lai gan šinī sakarā jāsaka, ka visi vienmēr ir domājuši, ka esmu komunists. Redziet, mēs ar vecāko brāli Ludvigu augām bez tēva. Tēvs bija zvejnieks un nomira no gripas trīs mēnešus pirms manas dzimšanas. Par mums rūpējās mammīte, kura otrreiz pie vīra tā arī vairs neizgāja. Bērnība nebija sevišķi viegla, gāju gan ganos, gan par vasaras bērnu pie saimniekiem. Kad reiz mammai jautāju, kā man būt ar tām partiju lietām, viņa atbildēja īsi – dēls, turies tālāk no visa tā. Es mammai paklausīju. Savukārt brālis tika iesaukts vācu armijā, pēc kara filtrācijas nometne Rīgā, bet no Sibīrijas mēs kaut kā visi tomēr brīnumaini paglābāmies. Kāpēc? To gan es nezinu, domāju – mums visiem paveicās. Brālis varēja arī izsprukt no iesaukuma vērmahtā, jo Ventspils cietuma tā laika priekšnieks Ķipis aicināja Ludvigu par cietumsargu. Mammīte teica – tik ne par cietumsargu, tad jau labāk armijā. Bet galvenais, ko varu pateikt, – ka visi partijas bosi un armijnieki vienmēr ir domājuši, ka esmu partijā, jo savādāk tak es starp viņiem tā nevarētu atrasties. Interesanta situācija. Un es jau nevienam arī nestāstīju, ka neesmu partijā, lai gan bija grūti katru reizi locīties un izdomāt dažādas atrunas. Reiz kāds partijas sekretārs, kuram uzvārdu vairs neatceros, mani uzrunāja uz ielas un teica – nu, jums, biedri Roni, es kā partijas biedram varu pastāstīt... Un stāsta ar, domādams, ka es, būdams tādā amatā, noteikti esmu arī partijas biedrs. Smieklīgi.

Vai jūsu darbs un hobijs bija vienīgi fotografēšana?

– Agrīnā jaunībā nodarbojos ar motobraukšanu. Startēju 125 cm³ klasē. Vēl man ļoti patika makšķerēt un medīt. Tolaik biju pilsētas izpildkomitejas medību kolektīvā, kurā, protams, bija arī daudz partijnieku. Esmu bijis arī Ālandu salās makšķerēt līdakas. Toreiz mēs tā savilkāmies līdakas, ka sieva bija nelaimīga, tās tīrot. Bet ir jau ar trakums – kā met, tā galā. Kā lai nemakšķerē? Man pat vēl tagad šķūnis pilns ar copes libriņiem. Vēl esmu nodarbojies ar šaušanas sportu. Bija tāda DOSAAF organizācija padomju gados, kurā tad arī rosījos. Tā sporta šautenīte glabājās man mājās, bet, uznākot pārmaiņu laikiem, es to sīki sazāģēju un iemetu Ventā. Bet ko citu? Man tak nekādu dokumentu tai nebija. Tālāk no grēka! Bet fotoaparāts man praktiski vienmēr ir bijis līdzi.

Kā tolaik notika darbs redakcijā?

– Daudz braukājām pa rajonu. Visur ir būts. Man ļoti nepatika pozētas bildes. Atceros, reiz man bija jānobildē kāds dzelzceļa mašīnists, kuram bija jārāda ar roku tālumā. Cilvēks paklausīgs un ar lielu atslēgu rokās rāda ar, bet tā bilde sanāca tik neveikla, ka man par šo attēlu kauns vēl šodien. Bet ne vienmēr bija pietiekami laika sagaidīt to dabīgo atraisīšanos. Strādājām daudz, bet atpūsties arī mācējām. Redakcijas kolektīvs tādā ziņā bija ļoti labs.

Fotomateriālus nodrošināja redakcija vai pirkāt pats?

– Dabīgi, ka nodrošināja. Filmu, ķīmijas un papīra bija, cik uziet. Es biju nodrošināts pilnībā. Ja nu gribējās labāku fotoaparātu, to gan nācās meklēt pašam. Man bija sava fotolaboratorija, kas bija labi iekārtota. Cik nu tie materiāli bija kvalitatīvi, tā cita lieta, bet citādi man nekā netrūka.

Vai tajā laikā radošā inteliģence lietoja arī ko grādīgāku?

– Mēs jau arvien ieķērām (smejas). Tolaik jau uz to tik stingri neskatījās. Iedzēra gandrīz visi. Bet es neatceros, ka tas būtu traucējis darbam. Četrrāpus jau neviens apkārt nestaigāja. Atceros, ar to pašu Jāni norunājam, ka pietiek strādāt – bildes ir, materiāls savākts, varam atpūsties kopā ar priekšsēdētāju. Tādā ziņā mēs bijām ļoti brīvi, un Jānis Teibe bija viens feins puika. Starp citu, viņš bija no retajiem, ar kuru varēja runāt par jebko, zinot, ka tālāk tas nekur neizskanēs.

Par Ulmaņlaikiem gluži runāt pie pudeles nevarēja.

– Protams, bija jāskatās, kādā kompānijā esi. Bet visi vairāk vai mazāk saprata jau tad, kas ir kas. Visi zināja par izsūtīšanām un par okupāciju, tik nerunāja, kur pagadās. Redakcijā strādāja tāds Rugājs uzvārdā, kurš vairāk darbojās pa partijas lietām. Viņš arī bija feins puika, jo nemaz nebija tāds fanātisks partijnieks. Es pazinu vairākus partijas cilvēkus, ar kuriem varēju ļoti brīvi runāt. Ne jau viņiem vienmēr sirds bija pie tā sarkanā klāt, bet vienkārši citādāk neko dzīvē tolaik nevarēja sasniegt.

Ko darījāt barikāžu laikā?

– Ļoti jutām līdzi. Tad jau biju beidzis strādāt redakcijā, un mājās pie radioaparāta mēs ar sievu lūdzāmies, lai tik viss izdotos. Sarkani mēs nekad neesam bijuši. Mēs vienmēr bijām un esam latvieši.

Pēc gadiem nav vilšanās?

– Mēs jau tā īsti neizprotam to politiku. Nu, piemēram, tas Gobzems. Ko viņš vēlas, ko domā? Kas viņš ir? Tik daudz runā un uzstājas, bet vai viņam var ticēt? Es nesaprotu. Un tādu ir daudz.

Kas šobrīd notiek ar fotogrāfiju?

– Es nezinu. Kā aizgāju no darba redakcijā, tā vairs neesmu skāries aparātam klāt. Visu esmu atdevis prom citiem. Pa šiem darba gadiem esmu tik daudz ko sasniedzis, ka sen vairs neuzskatu fotografēšanu par hobiju. Kā jau teicu – tas ir smags un ļoti atbildīgs darbs. Tu nevari ierasties redakcijā un pateikt, ka neizdevās kadrs. Ko tad liksim avīzē?

Ja būtu iespējams pagriezt laiku atpakaļ, vai jūs ko darītu citādāk?

– Ja būtu tāda iespēja, es domāju, man neko nevajadzētu darīt savādāk... Mana dzīve ir bijusi forša, laiks ir bijis foršs un mēs bijām forši... Mēs bijām brīvi. Man vismaz bija šī brīvības sajūta lielāka. Protams, bija daudz jāstrādā, arī pa naktīm, bet bez tā nebūtu tā laika dzīves skaistuma. Šobrīd es jūtu kā tādu žņaugu sev visapkārt, aizliegumus, likumus un kontroles. Lai gan arī tad bija jāuzmanās no stukačiem.

Bet kā tur īsti bija ar to skapi?

– Ak, jā... (smejas). Bija tā, ka redakcijā atradās skapis, kurš bija ražots Ventspils koka rūpnīcā. Šajā skapī gandrīz vienmēr atradās kāds alkohols, un tādēļ, no rīta atnākot uz darbu, dzirdējām – Vai tu pie Ventspils koka jau biji? Ne jau obligāti nācās dzert, bet, ja gribējās – lūdzu.