Ilgmūžības noslēpums atklāts

Aprūpes namā Selga, savā siltajā un mājīgā istabiņā ciemiņus laipni uzņem iestādes vecākā iemītniece, kuru šeit visi mīļi sauc par Mildiņu. Nupat nosvinējusi savu kārtējo dzimšanas dienu, Mildiņa dalījās ar Ventas Balsi savā ilgmūžības noslēpumā. Patiesībā – tāda nemaz neesot. Esot jāievēro tikai darba tikums un jādomā labas domas. Sarunā Mildiņa atceras savus garos darba gadus un to labestību, kura, mūžam ritot, iegūta, jo galvenais esot pašam būt atvērtam un labam pret citiem. Pārsteidzoši skaidras atmiņas un saprātīgs runas veids par notikumiem senāk un šodien. Par darba gadiem un mūžu, kas pagājis Popē. «Es domāju, ka tas ir liktenis. Cik sevi atceros, vienmēr esmu strādājusi, strādājusi un vēlreiz strādājusi. Nav bijis tā, ka sevi taupītu, lutinātu vai būtu klīdusi bez darba.» Ar lielu labpatiku Mildiņa atceras savus darba gadus Popes kultūras namā. Viņai vienmēr esot patikusi cilvēku sabiedrība, dažādie mēģinājumi un tā kultūras dzīves kņada sev apkārt.

Jautāta par ieteikumu jaunajai paaudzei, Mildiņa nešauboties un ar lielu degsmi atkārto jau sarunas sākumā teikto – ir jāstrādā. Bez darba cilvēks dzīvē neko iegūt nevar, un nekādā gadījumā nedrīkstot dzīvot uz vecāku rēķina. Viss šajā dzīvē cilvēkam ir janopelna pašam. «Es reizēm brīnos, kā cilvēki nespēj atrast sev darbu. Varbūt viņi nemaz nevēlas strādāt?» Kopā ar savu istabas biedreni Mildiņa reizēm skatās televizoru, un abas ir vienādos ieskatos, ka pasaulē šobrīd notiek daudz sliktu lietu. Tādos brīžos abas nolemj pārslēgt TV kanālu, jo neko sliktu redzēt viņas nevēloties. «Šī briesmīgā slimība, kas šobrīd pasaulē plosās, un atkal kaut kur tiek vilkts uz karu. Mēs to neciešam, mēs gribam kaut ko labu skatīties.» Neesot viegli nodzīvot tik garu mūžu, jo nācies apglabāt gandrīz visus savus radiniekus. No radiem palikušas vien divas māsīcas.

Mūsu sarunā Mildiņa nebeidz slavēt un labus vārdus veltīt Selgas personālam, kurš, viņas vārdiem sakot, viņu apčubinot no rīta līdz vakaram. Aprūpes nama vadītāja Gundega Mekša saka, ka visiem darbiniekiem ir patīkami ienākt Mildiņas istabiņā, jo no viņas burtiski staro labestība un dzirksteļo humors. Arī darbinieki saņem pozitīvo lādiņu no šādiem klientiem. Sarunas noslēgumā mēs runājam par to, ka nāks pavasaris, kļūs gaišāks un ka, iespējams, būs daudz vieglāk. Uz to Mildiņa sāk sirsnīgi smieties un nosaka, ka tādā gadījumā viņai nekas cits neatlikšot kā vien dzīvot tālāk.