Septembra izskaņā viņš taisījās pie mums ciemos. Nākamā gada laikraksta iznākšanas un abonēšanas jautājumus bijām saskaņojuši attālināti. Tad ziņa, ka brauciens jāatliek, vēl dažas telefonsarunas un pirmdienas, 18. oktobra, rīts, kurā uzņēmēja Mihaila Soifera, SIA Ventas Balss īpašnieka, sirds pārstāja pukstēt.
Viņš mēdza jokot, ka tur, tajā tālajā 2003. gada janvārī, kad viņš bija ieradies redakcijā, lai iepazītos ar mums, sava nesen iegādātā uzņēmuma darbiniekiem, viņš bija garš blondīns. Erudīts uzņēmējdarbības profesionālis ar smalku spēju just cilvēkus. Apveltīts ar labu humora izjūtu, kulinārijas talantiem, ģimeniskumu.
Šodien, droši vien tāpat kā teju visos gadījumos, kad aiziešana ir pēkšņa, neticas, ka tā visa vairs nebūs. Ka priekš viņa šīs Zemes ceļi ir izstaigāti. Ka ir gūta atbrīvošana no kreņķiem par neprognozējamo biznesa vidi un valdības lēmumiem.
Mēdz teikt: neskati vīru no cepures. Skati no kurpēm, skati no pēdu nospiedumiem, kādus viņš atstājis aiz sevis...Vēro, kāda bijusi gaita, kur apstājies, kur pakavējies, vai bijis steidzīgs vai garlaikots. Pakavēsimies dažos mirkļos no mūsu kopīgā laika.
2015. gada decembrī Mihails Soifers redakcijā aizmirsa savu cepuri. Kad īsi pēc gadumijas azartiski ķērāmies pie dokumentālās filmas Pusstāvu augstāk (par Ventas Balsi 90. gados) sākuma kadru filmēšanas, kur Ventas Balss leģionārs Varis Anševics, lēni smēķējot, veras uz veco Pils ielas redakcijas ēku, mums bija skaidrs, kamdēļ cepure aizmirsusies. Tas šķita tik simboliski. Pēcāk, protams, atdevām īpašniekam galvassegu un atzināmies savā radošumā.
2011. gada rudens saulgrieži. Ventas Balss 2012. gada abonēšanas kampaņai gatavojam video ar maestro Raimonda Paula Mežrozīte motīviem. Ieliekam pēdējos kadros apsveikumu dzimšanas dienā un kā pārsteigumu nosūtām Mihailam. Viņam patika.
Vieni no pirmajiem Ventas Balss un Mihaila Soifera kopīgajiem Ziemassvētkiem. Viņš uz Ventspili atbrauc kopā ar savu mazo dēlu, līdzi jau paņemta liela mīkstā rotaļlieta. Mēs kopīgi dodamies iepirkties un tad aizvedam visu iegādāto tiem, kam dzīvē klājas grūtāk.
2021. gads. Visas kafejnīcas slēgtas, sēžam uz soliņa 1. stāva vestibilā vienā no Rīgas lielveikaliem un runājam par Ventas Balsi. Viņš arī stāsta, kā pandēmija mainījusi viņa ikdienu. Aptuveni pusgadu vēlāk mēs uzzinām, ka Soiferu ģimenē ienācis viņu ilgi gaidītais pirmais mazbērniņš.
Laikraksti Ventas Balss, protams, turpinās iznākt. Tā ir nepārtrauktība un apsolījums katram no mums – mēs turpināmies savos darbos un bērnu bērnos.
Lai gaismas pilns ceļš dvēselei, lai miers un pieņemšana tuviniekiem un draugiem.
Pateicībā un piemiņā
Ventas Balss kolektīva vārdā
Ilze Meiere
