Šogad aprit 10 gadi, kopš Kristīne Vāgnere-Davidova ar milzu aizrautību, profesionalitāti un gādību pilda Ventspils Tehnikuma direktores amata pienākumus. Kā viņa atzīst, šis laiks ir bijis ļoti dinamisks, tādēļ mūsu saruna kalpo kā neliels pieturas punkts, lai apstātos un izvērtētu paveikto.
Personība, kas piesaista, pavelk, notur un notic
11Nule iesācies jaunais mācību gads, kas atnesis virkni dažādu noteikumu, kas jāievēro, lai skolēni un studenti varētu mācīties klātienē. Kādas ir šīs pirmās dienas jums?
– Esmu priecīga, ka visi varam tikties klātienē. Protams, risināmu jautājumu ir ne mazums, bet šajā mirklī jāatzīmē, kas bija tās labās lietas, ko paveicām jau iepriekš. Kad pirmoreiz izsludināja ārkārtējo situāciju, jau dienu pirms valdības sēdes veicām aptauju par datortehnikas pieejamību jauniešu vidū, atbrīvojām dienesta viesnīcu un jaunieši sāka mācīties no mājām. Jau tobrīd mēs pārliecinājāmies, ka esam ļoti tālredzīgi, ar dažādu projektu palīdzību laicīgi iegādājušies portatīvo datortehniku, tādēļ varējām pilnīgi visiem jauniešiem, kuriem tas bija nepieciešams, izsniegt datorus lietošanai attālinātajā mācību procesā. Toreiz ieviesām arī attālinātās pedagoģiskās sēdes, kuras mēs nosaucām par Virtuālo skolotāju istabu. Tās mēs turpināsim šogad, arī strādājot klātienē. Vēl šogad attālināti turpināsim rīkot arī vecāku sapulces. Šādā veidā apmeklētība ir daudz lielāka, gaisotne daudz neformālāka, ātrāk var izrunāt un saskaņot rīcību problēmsituācijās. Paldies Dievam, ka lielākā daļa jauniešu saprot noteikumus. Mēdz gadīties arī starpgadījumi, bet ar tiem kopīgi ar jauniešiem un viņu vecākiem tiekam galā. Jau pašā mācību gada sākumā nākas risināt, skaidrot un diskutēt. Šobrīd ne tikai mūsu tehnikumā, bet arī daudzās citās skolās tieši pedagogiem un administrācijām jāskaidro gan jauniešiem, gan viņu ģimenēm valdības pieņemtie vai nepieņemtie lēmumi, bet noteikumi ir noteikumi. Mūsu jaunieši nāk no dažādām ģimenēm, viņiem ir dažāda līdzšinējā dzīves pieredze un pieredze būt patstāvīgiem. Tomēr esmu pārliecināta, ka lielāko daļu mūsu jauniešu vieno vēlme iespējami drīz kļūt patstāvīgiem, nostāties uz savām kājām, palīdzēt savām ģimenēm. Viņi ir ļoti stipri un interesanti, tikai mums, pieaugušajiem, ir viņiem jānotic un jāatbalsta. Mēs saprotam, ka atkal mūsu skolā ir ienācis kāds, kuram jāpalīdz kļūt par pozitīvi domājošu, atvērtu un mērķtiecīgu jaunu profesionāli.
Jūs viņiem noticat?
– Jā! Tas ir tas, ko es nemitīgi atkārtoju: jūs, kad atnākat uz šejieni, sākat rakstīt savā grāmatā uz pavisam baltas lapas. Ir nākuši jaunieši, kuriem kāds ir teicis, ka no viņiem nekas prātīgs nesanāks. Man ir jau iesākumā jautājuši: «Jūs par mani noteikti visu esat dzirdējusi?» Tad es tā arī atbildu, ka nekādas ziņas par mūsu jaunajiem studentiem es īpaši neievācu. Es par viņiem sāku domāt tikai tajā brīdī, kad viņi pārkāpj šīs skolas slieksni. Tajā brīdī jaunieši paši sāk piepildīt grāmatas baltās lapas, un, kāda šī grāmata būs pēc četriem gadiem, ir atkarīgs tikai no katra paša. Jā, gadās arī pa kādam kleksim, bet viņi visi taču ir bērni! (Smaida.)
Šogad aprit 10 gadi, kopš esat Ventspils Tehnikumā. Kāds jums ir bijis šis laiks?
– Šie desmit gadi Ventspilī ir bijuši ārkārtīgi dinamiski! Pirms tam strādāju Izglītības un zinātnes ministrijā, kur biju valsts sekretāra vietniece nozaru politikas jautājumos. Piedāvājums braukt strādāt šeit bija ļoti liels pagrieziena punkts manā dzīvē. Visu apzinīgo mūžu esmu strādājusi Rīgā, un manu kompetenču jomas ir bijušas gana dažādas. Savā laikā kopā ar vairākiem kolēģiem sākām veidot Sabiedrības integrācijas fondu, kas tagad ir ļoti liels, ietekmīgs un finanšu resursiem bagāts, bet es vēl tagad atceros, kā mēs veidojām pirmo padomi. Formāli, pēc izglītības, es esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja, bet mana profesionālā darbība bijusi saistīta ar sabiedrības integrāciju, ar mazākumtautībām, ar nevalstiskajām organizācijām. Sabiedrības integrācija – tas bija mans sākums. Tad es saņēmu uzaicinājumu pievienoties Izglītības un zinātnes ministrijas vadības kolektīvam, un arī tie seši gadi ministrijā bija gana dinamiski. Vienīgais, kas traucēja, bija nepadarītā darba sajūta, jo vienkārši nevarēja pagūt paveikt visu, tādēļ, ka atbildības joma bija tik milzīga.
Vai šeit, Ventspils Tehnikumā strādājot, jūs rodat gandarījumu?
– Jā! Protams, es, atnākot no rīta uz darbu, lai kāds būtu mans plāns, bieži vien nezinu, ko man šī diena atnesīs, bet vakarā, ejot mājās, mans padarīto darbu saraksts ir diezgan garš. Te es redzu darba rezultātu. Es redzu, kāds tas cilvēks atnāk 1. kursā un kāds viņš aiziet pēc 4. kursa. Gandarījums ir milzīgs! Mums ir brīnišķīga, nupat uzcelta ēka, ir ļoti noderīgs profesionālais aprīkojums. Man ir fantastiska kolēģu komanda, bet lielākais mans ieguvums, šeit strādājot, ir sajūta, ka varu kopā ar kolēģiem palīdzēt jauniešiem atrast savu vietu dzīvē, palīdzēt veidoties kā personībām. Ļoti daudz mūsu jauniešiem ir ielikuši šūpulī vecāki, bet laiks ir tik ļoti straujš un dinamisks, ka, visticamāk, daļa vecāku netiek līdzi visām tām neskaitāmajām emocijām, kas šajos jauniešos ir. Arī sociālie tīkli atstāj savu ietekmi, tāpat draugu loka maiņa. Tādēļ mūsu uzdevums ir skatīties, lai mācības un profesijas ieguve nekļūtu otršķirīga viņu dzīvēs. Ļoti svarīgi, lai arī vecāki atbalstītu jauniešus izvēlētās profesijas apguves ceļā. Šo varu apgalvot arī vadoties no personīgās pieredzes. Mana meita šogad sāka iet 1. klasē, un mums bija ļoti interesanta pirmā vēl tikai topošo pirmklasnieku vecāku sapulce. Iesākumā visi, protams, bija ļoti uztraukušies. Gandrīz visi sveši, skolotāja vēl neiepazīta, daudz raižu par to, kā bērniem veiksies. Tās izjūtas jau visiem ir ļoti līdzīgas! Skolotāja atgādināja vienu svarīgu principu, ko ļoti labi var attiecināt arī uz tehnikuma audzēkņiem: ļaut bērniem dzīvot savu dzīvi, neattiecināt uz viņiem savas nepiepildītās cerības, savus nepiepildītos sapņus. Viņiem ir sava dzīve, viņi ir jāsaprot un jāatbalsta, jāiemāca atbildēt par saviem darbiem vai nedarbiem, paredzēt sekas, bet ne ietekmēt viņu pieņemtos lēmumus, ja tie nesaskan ar vecāku vai vecvecāku cerībām un jaunības sapņiem.
Kā jūs cīnāties ar stereotipiem, ka Ventspils Tehnikumā nevar iegūt labu izglītību? Ka šeit nāk mācīties tikai tie, kas nekur citur mācīties netiek?
– Piemēram, šogad, lai mācītos programmēšanas tehniķu specialitātē, vidējam vērtējumam atestātā bija jābūt vismaz 8,2 ballēm. Konkurss ir! Profesionālās izglītības un kompetences centri, kāds ir arī mūsu tehnikums, ir pielīdzināti valsts ģimnāzijām, tāpēc mūsu pedagogiem ir papildu 10% piemaksa pie algas. Mūsu tehnikums pilda metodiskā centra funkcijas, un mums ir arī atbalsts tehniskajam aprīkojumam. Ir arī kvalitātes rādītāji, kuri mums ir jāsasniedz, un viens no izmērāmajiem rādītājiem ir eksāmenu rezultāti. Jā, mums nekad nav bijuši tik augsti rādītāji vispārizglītojošajos priekšmetos, kā valsts ģimnāzijām, bet atzīmju dinamika, starp rezultātiem pirmajā kursā un ceturtajā ir iespaidīga! Savukārt profesionālajos priekšmetos mēs stabili uzrādām ļoti labus rezultātus. Kvalifikācijas eksāmenus pieņem tikai nozaru eksperti, kuri ar ļoti lielu atbildību izturas pret jauniešu zināšanu pārbaudēm. Tie ir augstas raudzes speciālisti, kas eksāmenos nepiever acis uz kļūdām un nepavelk atzīmi uz augšu, jo apzinās, ka darba vietās par jauno kolēģu kļūdām vairs neatbildēs tikai skola, bet arī darba vietas reputācija. Tā ir milzīga atbildība gan jaunajiem profesionāļiem, gan viņu skolotājiem, gan eksaminētājiem!
Kad es atnācu uz šejieni, gribēju lai, pirmkārt, kolēģi un audzēkņi notic paši saviem spēkiem un tam, ka esam līdzvērtīgi, salīdzinot ne tikai ar citām profesionālās izglītības iestādēm, bet arī vidusskolām. Tas ir jautājums par pašcieņu! Otrkārt, ļoti vēlējos, lai jauniešiem pēc mācību stundām ir ar ko nodarboties brīvajā laikā. Pirms desmit gadiem tehnikumā izveidojām jaukto kori un teātra studiju, jaunieši varēja trenēties ne tikai basketbola un futbola nodarbībās, bet izveidojām tehnikumā arī volejbola klubu, kuru no dibināšanas līdz pat šim brīdim vada lielisks treneris – Edgars Zviedrāns, izveidojās frisbija un florbola klubi treneres Irinas Ozoliņas vadībā. Tika izveidota un vairākus gadus darbojās deju studija.
Es ļoti vēlējos, lai interešu izglītības programmās ir personības, kas piesaista, kas pavelk, notur. Esmu ļoti pateicīga deju studijas Dzirnas vadītājam Agrim Daņiļevičam, ka viņš piekrita izveidot šeit deju studiju. Diemžēl šī sadarbība šobrīd neturpinās, ļoti strauji auga Dzirnu studija, un viņu pasniedzēji, kuri trīs dienas nedēļā bija arī mūsējie, vairs nevarēja izbraukāt. Iepriecina ikkatra jaunieša panākumi, kurus viņi uzrāda. Mums ir pašiem savs basketbola klubs, kurš divus gadus ir bijis pilsētas čempionu godā – turklāt pilsētā ar tik spēcīgām basketbola tradīcijām, ar tādām kaislībām un ambīcijām! Abas čempionu sezonas un arī šogad basketbola klubu vada trenere Ivita Zaķe. Mums ir ļoti labs mediju klubs, kur Irina Kurganova un Aleksis Franko jauniešus ievelk interesantajā mediju pasaulē, ar video, sociālo tīklu, sarunu un interviju plānošanu un norisi. Mūsu kora diriģents ir Ints Teterovskis, kurš nenoliedzami ir spilgta un aizrautīga personība. Vairākus gadus teātra studiju vada Solvita Pleinica. Īpaši padomāts arī par puišiem, jo viņi skolotāju Māra Jansona un Toma Čačes vadībā iepazīst interesanto kartingu pasauli, arī piedaloties LMT Autosporta akadēmijā. Mēs esam dažādi, bet tieši dažādība ir tā, kas vieno un padara ikdienu interesantu. Tāpēc Dievs radījis krāsas, lai mēs kopīgi šo pasauli krāsotu, lai nebūtu tikai balts un melns, bet arī dzeltens, oranžs un violets. Lai mēs mācētu priecāties un viens ar otru lepotos, jo dubļos iegrūst nav liela māka.
Sasniegumi mācībās, personības izaugsme, piederības izjūta un patriotisms – tas viss ir ļoti cieši saistīts. Mums ir tapis ļoti skaists, jauns karogs, mums ir Ventspils Tehnikuma himna, un veidojas savas tradīcijas. Pie Saules laiviņām esam iestādījuši savu simtgades liepu. Tas viss ir ļoti svarīgi. Tajā brīdī, kad jaunieši ar tādu trauslu pašapziņu un bieži vien salauztu dzīvi šeit ienāk, viņi iemācās noticēt sev, noticēt tam, ka viņu dzīvēs var notikt arī labas lietas.
Kas jums pašai pamatu ir iedevis? Kas jums ir noticējis?
– Man ir ļoti paveicies. Man ir brīnišķīgi vecāki. Tēta gan vairs nav… Visu mūžu bija pedagogs. Viņā bija tāds pamatīgums, viņš bija ļoti mierīgs. Tas ir tas, ko man no viņa vajag mācīties. Viņš bija arī ļoti muzikāls, visu darīja ar dziesmu. Kad es biju maziņa, viņš mani katru vakaru lika gulēt un bez dziesmas es neaizmigu. Kad saņēmu uzaicinājumu pārcelties uz Ventspili, viņš teica: «Labi. Tad, kad būs mazbērni, mēs ar tavu mammu arī pārcelsimies uz Ventspili.» Tā arī bija. Kad man pieteicās meitiņa, viņi abi ar manu mammu pārcēlās no Ķekavas un bija līdzās ik mirkli. Mana mamma, kā mēs smejamies, visu mūžu ir glābusi medicīnas sistēmu. Viņa Latvijas Onkoloģijas centrā ir nostrādājusi vairāk nekā 45 gadus un bija, kā agrāk teica, staru terapijas māsa, tagad to sauc par radiologa asistentu. Vēl tagad, kad mēs Ventspilī ejam, piemēram, uz tirgu viņai cilvēki nāk klāt un saka paldies par to, ka ir dzīvi. Kad man pieteicās vecākā meita, viņa atbrauca man uz pāris nedēļām palīdzēt tikt galā, tā tie jau ir gandrīz deviņi gadi.
Kad es biju pavisam maza un vecāki strādāja, dzīvojos pie omes un opja laukos. Mana ome ir dzimusi 1918. gada 18. novembrī. Viņai mājas, ģimene, piedošana, sapratne – tās bija galvenās vērtības. Viņa man, piemēram, nekad neļāva plūkt zāli vai puķes bez vajadzības un teica: «Ja tu noplūc zāli vai puķi, tad zini, ko tu ar to pēc tam darīsi. Tu liksi to vāzē, vai atdosi gotiņai apēst.» Jo izdarīt kaut ko tikai tāpēc, ka to vari izdarīt – tas nav tā vērts. Bet opim es biju pirmā un vismīļākā mazmeita. Opis vienmēr man bija līdzās un pasargāja, arī no vecāku taisnajām dusmām. Ģimeniskums, miers, uzticēšanās no viņu puses – tie ir iemesli, kāpēc es nekad nepadošos, cīnīšos līdz pēdējam. Protams, ir bijušas situācijas, kad esmu apstājusies un neesmu turpinājusi iesākto, bet tad tas ir bijis mans lēmums, neviens mani nav piespiedis.
Tas jums tāds kurzemniekiem un ventspilniekiem pazīstamais spīts?
– Jā! Kad atnācu uz šejieni, es biju daudz dzirdējusi par ventspilniekiem un, atzīšos, biju nedaudz uztraukusies. Zināju arī to, ka ar varu mīļš nebūsi, un vērtēs pēc darbiem. Tāpēc pirms pāris gadiem, kad man Rātslaukumā pasniedza Ventspils Gada balvu, es biju ļoti pārsteigta. Man, vidzemniecei, dzirdēt, ka es to esmu pelnījusi un esmu savējā, tas nav vārdos izsakāms!
Komentāri (11)
Kas būs bijis pie vainas,ka Ventspilī tik daudz ienācēju no citiem Latvijas nostūriem?Vai ne mazais vīrelis no Jēkabpils,kurš tagad uz Centrālcietuma nārām sutinās?Īsto ventiņu maz palicis,arī mūsu valodu dzird arvien retāk...Bērniem jau bērnudārzā neļauj runāt vietējā mēlē...Kad mēs augām,tad tā negāja.Skolā katrs pats juta,kur stundās jārunā "grāmatas valodā",pārējā laikā varēja venteniski.Tagad retais jaunietis vēl kaut cik māk,protams,rakstīt ir pagrūtāk,jāpiedomā,bet runāt vajadzētu gan.
P.S.Nekā personīga pret arodskolas ("frāķu") ,tagad laikam technikuma direktori.Lai viņai veicas arī uzpriekšu.
It kā mēģināji uzrakstīt teikumu ar negatīvu vēstījumu, bet sanāca izgaismot lietu, ko vēlas realizēt ikviena pasaules pilsēta - spēja piesaistīt jaunus profesionāļus no citām pilsētām. Tad jau jāsaka paldies mazajam vīrelim, kurš pilsētai palīdzējis sasniegt šo grūto mērķi! Brīvību Lembergam!
корумпант
Brīvību Lembergam?
Jā gan,Matīsa kapos.
Šobrīd nelieša un cilvēka kritērijs ir ļoti vienkāršs.
Ej virsū citiem, kas no tevis atkarīgi,
ar švakcīnu - nelietis(-e).
Potējies vai nepotējies pats, bet citus liec mierā - cilvēks.
Paliksim cilvēki.
Šai jautājumā piekrītu reku. Vietējie bieži tikuši apieti par labu ienācējiem.
Tomēr - dārziņā bērni, kad pēdējo reizi pievērsu tam uzmanību, runāja smuki vietējā valodā - bez galotnēm.)
Nebūtu Krīstīnei draudzene, tad jau sen būtu viņai cita darba vieta!
Tas tehnikums ir kā ''ģimenes uzņēmums'' - augstos amatos esošie ierēdņi iebīdījuši savus laulātos arī iekšā.. vismaz agrāk viens no vīriem bija iepirkumu komisijas loceklis un Komercpakalpojumu nodaļas vadītājs. Un ja nemaldos, vienai no direktores vietniecēm, laulātais ir šoferis.
Tev skaudība,ka pats nevar strādāt.Vaidzēj tad apgūt kād amat kaut vai tai pašā ''frāķenē''. Tas jau ir labi,ka tur lielākā daļa savējie strādā,jo tad vieglāk sastrādāties un zin ko var sagaidīt nekā no svešs cilvēk.Es ar i straājaš vienliak ģimenes kompānijā.Bija ļoti labi un saskaņoti -alga laicīgi,ja vajag paļīdzīb arī to dabūn.
A.god. Džekam Sperovam un Tolikam :)
Vispirms, liels paldies par Jūsu interesi attiecībā uz mani vai Ventspils Tehnikumā notiekošo, ir patiess prieks par zinošiem un ieinteresētiem komentāriem. Par draudzenēm, jā, man ir ne tikai viena draudzene, bet vairākas, tāpat arī draugi, bet parasti mēs runājam par mūsu hobijiem vai kopīgiem pasākumiem, neapspriežot atrašanos vai neatrašanos konkrētos amatos :) ja ir kāds, kurš vēlas vadīt Ventspils Tehnikumu, esmu gatava šo amatu atstāt, lai manā vietā nāk kāds zinošāks un piemērotāks. Par Tehnikumu kā ģimenes uzņēmumu - pilnīgi piekrītu, tā ir, jo mūsu skolā strādā 14 ģimenes (gan laulātie, gan vecāki un bērni, gan māsas un brāļi). Ja kādam ir interese, tad ar šo ģimeņu sarakstu var iepazīties, ierodoties klātienē Saules iela 15, Ventspils, 207.kabinetā (darba laikā). Lai visiem jauka diena!
Nē, paldies. Džeks Sperovs turpinās kursu, uz siltajām zemēm, ar pudeli ruma. :)