Aigo Gūtmanis: Ja vajadzīgs plecs, esmu gatavs to sniegt

Ko jūs sakāt par tādu notikumu pavērsienu?

– Ejot uz vēlēšanām, ir jābūt gatavam jebkuram iznākumam – gan tādam, ka ievēlēs, gan tādam, ka neievēlēs. Šoreiz mani neievēlēja, es paliku otrais aiz svītras pēc Ilzes Buņķes. Taču, kā zināms, pilsētas domē ievēlētā Igeta Gredzena personīgu iemeslu dēļ nomainīja dzīvesvietu un nolika deputāta mandātu. Pirmā aiz svītras bija Ilze Buņķe. Neapspriedīsim, kāpēc viņa atteicās no mandāta. Tas bija viņas lēmums un izvēle. Bet nākamais pēc viņas biju es. Atteikties vēl arī man nebija nopietni – vēlētāji to nebūtu sapratuši. Ja startē vēlēšanās, tad esi gatavs pieņemt atbildību un amatu. Un es pieņēmu. Sākumā pilsētas dome apstiprināja manu mandātu. Pēc tam notika mūsu saruna ar domes priekšsēdētāju Jāni Vītoliņu par manis izvirzīšanu viņa vietnieka amatam. Ja daudzu gadu garumā domi vadīja četri cilvēki – priekšsēdētājs un trīs vietnieki, tad tagad palikuši divi – Vītoliņš un amatā ievēlētais domes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Guntis Blumbergs. Vītoliņa vēstījums bija skaidrs – divatā vadīt domi ir grūti. Viens var saslimt, aiziet atvaļinājumā, aizbraukt komandējumā, un uz otru vadītāju gulstas visa atbildība! Šis arguments man šķita pietiekami svarīgs. Turklāt bija jau zināms, ka Didzis Ošenieks nolēmis izmēģināt savus spēkus privātā biznesā un atteicies no domes priekšsēdētāja vietnieka amata.

Jums arī ir privātais bizness. Varēsiet apvienot to ar darbu domē?

– Likums to atļauj – amatpersona var nodarboties ar lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Uzņēmumā Miesnieks es biju komercdirektors un prokūrists – no šiem amatiem vajadzēs aiziet. Tāpat biju valdes loceklis uzņēmumā Stepnieki elektro, kas tika izveidots savā laikā biogāzes un bioenerģijas ražošanai. Šīs pilnvaras arī nolikšu malā. Un trešā vieta, kur vajadzēs atteikties no pilnvarām, – Latvijas cūkkopju kooperatīvu asociācija, kur biju padomes loceklis, lai gan par asociācijas locekli mana zemnieku saimniecība paliek. Vienīgais amats, kur es saglabāju savas pilnvaras, tā ir mana privātā zemnieku saimniecība Stepnieki 2, kur esmu īpašnieks. Iespējams, ar laiku vajadzēs pieņemt darbā pārvaldnieku, ja pats netikšu galā. Taču pagaidām centīšos apvienot darbu savā saimniecībā un domē.

Par kādām dzīves jomām jūs uzņemsieties atbildību kā pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks?

– Es atbildēšu jeb manā uzraudzībā būs Komunālā pārvalde un viss, kas saistīts ar pilsētas uzturēšanu, uzņēmums Ventspils reiss un pilsētas tirgus. Pietiekami atbildīgas pilsētas dzīves jomas.

No vienas puses, daudz pienākumu jauniņajam, bet, no otras puses, pilsētas domes darbā jūs neesat nekāds jauniņais!

– Pilsētas domē strādāju jau vairāk nekā 20 gadu – kopš 1997. gada. 2001. gada vēlēšanās es neiekļuvu starp pilsētas domes deputātiem. Tomēr pēc gada Saeimas vēlēšanās Guntis Blumbergs un Gundars Daudze iekļuva Saeimā, un mēs, man šķiet, ar Ingrīdu Štrumfu atkal atgriezāmies pilsētas domē. Tā ka kopš 1997. līdz 2021. gadam es neesmu bijis deputāts tikai vienu gadu. Tādēļ nevaru pateikt, ka pašreizējais darbs un pienākumu loks man būtu pilnīgi sveši – es labi pazīstu cilvēkus, uzņēmumu vadītājus, zinu, kā darbojas pilsētas pašvaldības struktūra, kā tiek risināti visi jautājumi. Es daudzus gadus nostrādāju Ekonomikas un budžeta komisijā. Tas ir mans pluss, jo man nevajag sākt visu absolūti no nulles.

Pastāstiet par savu privāto biznesu.

– Zemnieku saimniecība Stepnieki 2 tika izveidota 1992. gadā. Man toreiz bija 28 gadi, un nekādas saimnieciskās darbības pieredzes man nebija. Līdztekus zemnieku saimniecībai, tajā pašā laikā kopā ar Daini Reinsonu sākām veidot arī gaļas pārstrādes izņēmumu Miesnieks, kurā abi esam līdzīpašnieki. Es lepojos ar to, ka uzņēmums darbojas joprojām, ka tas nav mainījis nosaukumu, kā tas nereti mēdz gadīties. Ventspilnieki arī zina un labprāt lieto uzturā mūsu produkciju. Zemnieku saimniecībā attīstās divas nozares – graudkopība un lopkopība. Mums ir 1100 hektāru zemes, kur audzējam rapsi, kviešus, miežus. Lopkopībā audzējam cūkas. Šī nozare tagad ir ļoti riskanta Āfrikas mēra dēļ. Cūkkopji tagad jūtas kā uz pulvera mucas – jebkurā brīdī tā var uzsprāgt. Mēs, protams, ievērojam visus bioloģiskās drošības pasākumus. Taču vīruss var viegli pārvarēt visas mūsu barjeras – atlidot ar putniem vai mušām, atskriet ar grauzējiem. Ceru, ka vīruss mūs neskars. Saimniecībā nodarbināti 35 cilvēki, lauku darbiniekus, trīs tirdzniecības vietu pārdevējus, sargus divās fermās ieskaitot. Uzņēmumā Miesnieks savukārt nodarbināti aptuveni 70 cilvēku. Saimniekošanas modelis tika veidots gadiem un tagad ir optimāls. Izveidots pilns saimnieciskais cikls – no graudu audzēšanas, barības ražošanas, sivēnu iepirkšanas, to audzēšanas bekonam, līdz pārstrādei un gaļas pārdošanai. Var teikt, ka mūsu bizness plešas no lauka līdz patērētāja galdam.

Jūs iesākāt privāto biznesu lauksaimniecībā kā jauns un nepieredzējis puisis. Kas ir jūsu panākumu noslēpums? Pirms tam, šķiet, bijāt kara virsnieks?

– Kāds man par to arī pārmet – redz, īstens Latvijas patriots nevarēja dienēt okupācijas armijā. Taču padomju laikā visi vīrieši zināmā vecumā dienēja tajā pašā armijā! Citas iespējas iegūt militāro profesiju tolaik nebija. Man nemaz nav kauna par savu pirmo profesiju – kara virsnieks. Pēc PSRS sabrukuma es neaizbraucu uz Krieviju kā daudzas citas militārās personas, bet paliku Latvijā.

Kāpēc izvēlējāties militāro profesiju? Vai tā bija ģimenes ietekme? Kādā ģimenē jūs uzaugāt?

– Es piederu pie Ventspils lielās un stiprās Gūtmaņu ģimenes, kurā bija desmit bērnu. Tolaik tā bija vislielākā ģimene Ventspilī. Taču notika tā, ka mans tēvs agri nomira, man bija tikai pieci gadi. Viņš bija šoferis tālbraucējs un nomira pa ceļam no Rīgas uz Ventspili. Tas notika 1969. gadā. Viņam bija tikai 32 gadi. Un mēs ar mammu palikām divatā. Viņai bija tikai 27, tādēļ pēc pusotra gada viņa apprecēja citu vīrieti. Viņš bija latvietis, pēc profesijas militārpersona. Mēs pārcēlāmies dzīvot uz armijas pilsētiņu Ganību ielas galā. Tur es uzaugu – starp karavīriem, virsniekiem, praporščikiem. Audžutēva audzināšana arī atstājusi savu nospiedumu, un es nolēmu kļūt par karavīru. Kad pabeidzu 4. vidusskolu 1982. gadā, es – viens no nedaudziem latviešu puišiem – iestājos augstākajā militārajā skolā. Izvēlējos kara skolu Doņeckā, kur gatavoja speciālistus inženieru daļai un sakariem. Pēc karaskolas pabeigšanas 1986. gadā mani nosūtīja dienēt uz aviācijas divīziju Lielvārdē, sakarnieku pulkā. Mēs nodrošinājām sakarus ar lidmašīnām, tām paceļoties un nolaižoties. Tajā pašā 1986. gadā es apprecējos ar Anitu, bijām pazīstami no 18 gadu vecuma. Viņa arī ir ventspilniece. Lielvārdē mums piešķīra dzīvokli, un mēs tajā nodzīvojām četrus gadus. Pēc tam sākās perestroika, latviešu Atmoda, un es sapratu, ka armijā vairs nevaru palikt. Man bija tuvas Vides aizsardzības kluba, Tautas frontes idejas un noskaņojums. Un mēs ar sievu atgriezāmies Ventspilī.

Kāpēc nolēmāt pievērsties lauksaimniecībai?

– Pieliekot punktu savai militārajai karjerai, es nolēmu iegūt citu profesiju. Tolaik mani saistīja ekonomika. 1989. gadās iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, Ekonomikas fakultātē. 1994. gadā pabeidzu akadēmiju, iegūstot ekonomista diplomu. Taču jau kopš 1990. gada strādāju kopsaimniecībā Ventava pie toreizējā direktora Edgara Ģipsera. Viņš mani uzaicināja strādāt par savu vietnieku ar tādu norunu, ka nodarbošos ar palīgražošanas izveidošanu. Dzīvojot Lielvārdē, es biju pazīstams ar daudziem tolaik slavenā kolhoza miljonāra Lāčplēsis speciālistiem. Ņemot vērā šī kolhoza piemēru, sapratu, ka tā panākumus daudzējādā ziņā noteica tas, ka kolhozs attīstīja palīgražošanas – gaļas pārstrādi, alus darītavu, maizes ceptuvi, kas nodrošināja kolhoza pamatdprodukcijai pievienoto vērtību. Turklāt 80. gadu beigās valdīja pilnīgs pārtikas produktu deficīts! Ar savām idejām es padalījos ar sovhoza valdi un saņēmu atbalstu. Lečos mums bija siltumnīca, tur audzēja ziedus un pārdeva veikaliņā pie autoostas. Organizējam keramzītu bloku ražošanu, kas bija ļoti pieprasīti būvmateriālu deficīta apstākļos. Izveidojām arī gaļas pārstrādes ražotni. 1991. gadā sākās privatizācija, sovhozus sāka pārveidot par SIA, kurus savukārt dalīja vairākos objektos – fermas ar zemi, mehāniskās darbnīcas ar zemi utt. Objektus privatizēja un tie kļuva par privātiem uzņēmumiem. Tolaik Ģipsers atteicās no vadības, un mani, 28-gadīgu puisi, ievēlēja par SIA Ventava valdes priekšsēdētāju. Manā pakļautībā bija 300 cilvēku. Jāsaka, ka lielas pieredzes lauksaimniecībā man nebija – es taču biju pilsētas puisis, mūsu ģimenē neviens ar lauksaimniecību nenodarbojās. Privatizācijas gaitā no bijušā sovhoza palika arvien mazāk un mazāk, līdz tas pavisam beidza savu pastāvēšanu. Starp vairākiem speciālistiem es iesniedzu pieteikumu cūkkopības kompleksa Stepnieki privatizācijai. 1994. gadā izpirku visas zemnieku saimniecības daļas, un kopš tā laika esmu vienīgais Stepnieki 2 īpašnieks. Sākumā man bija 100 hektāru zemes un 500 cūku, tagad – 1100 hektāru zemes un 5500 cūku.

Kas noticis ar lielo Gūtmaņu ģimeni?

– No tās palikušas divas māsas, manas tantes. Taču man ir daudz brālēnu un māsīcu. Mana tēva brālis Alberts Gūtmanis – Ventspilī pietiekami pazīstams represēto biedrības, kā arī nūjošanas festivālu dalībnieks – uz savu 90 gadu jubileju sapulcēja visus radus. Tas bija lielisks salidojums, ar iespēju satikt visus savus brālēnus un māsīcas, viņu bērnus un mazbērnus. Vienkopus sanāca vismaz simt cilvēku!

Vai jums pašam ir liela ģimene?

– Nē. Sieva Anita un dēls Ģirts, kurš arī pabeidzis 4. vidusskolu. Bakalaura un maģistra grādu finanšu jomā viņš ieguva Anglijā. Tagad strādā SEB bankā, centrālajā birojā Zviedrijā, taču dzīvo Rīgā. Mums ir mazdēls Reinis, viņam ir divi gadi. Mana sieva strādā Ventspils poliklīnikā, statistikas nodaļā.

Kā jums sokas ar darbu pašreizējā domē, ar dažādām politiskajām partijām sastāvā?

– Pagaidām vēl nav bijis pietiekami daudz laika, lai izveidotu pilnu priekšstatu, – notikušas tikai trīs domes sēdes. Patīk tas, ka domē ievēlēti jauni cilvēki – Edgars Čeporjus, Normunds Pūpols, Kārlis Vočtavs. Jaunajiem ir pilnīgi cits skatījums uz daudzām lietām. Biju patīkami pārsteigts, kad Nacionālās apvienības un Jaunās konservatīvās partijas deputāti nobalsoja par manu kandidatūru pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieka amatā. Es domāju, ka vienoties var ar visiem – ir tikai jārunā un jāmeklē kompromisi. Ventspilnieki izdarīja savu izvēli, un mums ir jāstrādā kopā. Protams, tas, ka mūsu partija Latvijai un Ventspilij pazaudēja divus mandātus, mani nepriecē. Taču, no otras puses, tas liek mums strādāt ar maksimālu atbildību un līdzdalību.

Kā jums šķiet, vai pašreizējais pilsētas domes sastāvs ietekmēs tās darbību?

– Ietekmēs tajā ziņā, ka vajadzēs vairāk rēķināties ar opozīciju. Taču kopumā dome, tāpat kā agrāk, arī tagad strādā stabili un mērķtiecīgi.

Vai jau sen esat partijā Latvijai un Ventspilij?

– Kopš 1997. gada, kad pirmo reizi nolēmu piedalīties pašvaldību vēlēšanās.

Kas jūs uzaicināja uz partiju?

– Aivars Lembergs. Esam pazīstami kopš tiem laikiem, kad es strādāju sovhozā Ventava. Kad pilsētas gaļas kombināts sāka iet uz grunti, bet mēs sovhozā sākām veidot savu gaļas pārstrādes ražošanu, pilsēta bija mūsu partneris, jo Lembergs uzskatīja, ka ventspilnieki ir jānodrošina ar pārtikas produktiem. Pilsēta iegādājās iekārtas mūsu ražotnei, vēlāk to izpirkām.

Kļūstot par vicemēru, jūs nonācāt sabiedrības uzmanības centrā. Kā jūtaties šajā ampluā?

– Neierasti. Sociālajos tīklos pēkšņi atcerējās gan par manu armijas pagātni, gan par to, ka esmu lauķis, lai gan dzīvoju pilsētā, par manām fermām. Mani tas pārāk neaizķer. Man ir vaicājuši: kāpēc tev to vajag? Vai slavu sagribējās? Vai naudas par maz? Nē un nē! Esmu komandas cilvēks un rīcības cilvēks. Ja komandai ir vajadzīgs mans plecs, tad esmu gatavs to sniegt. Kā man sanāks – rādīs laiks.