Didzis Ošenieks: pateikt «nē» nav viegli

Kad Ventas Balss jūs aicināja uz interviju, teicāt: Esmu Itālijā ar ģimeni, sazināmies pēc 23. augusta. Kā Itālijā?

– Ceļojam diezgan regulāri, tagad pandēmijas dēļ divus gadus nekur nebija būts. Mēs neesam no tiem, kas brauc uz kūrortiem, neskatāmies uz viesnīcu zvaigznēm. Noīrējam auto un braukājam pa valsti, apmeklējot dažādus objektus. Ar bērniem ceļojot, protams, ir sava specifika. Viņiem vajag mazas pilsētas. Esam ievērojuši, ka tās ir aptuveni divas vai divarpus stundas apskates objektos, tad visi jūtas laimīgi un viss ļoti labi sanāk. Itālijā šī mums bija jau 12. reize, kādas sešas reizes esam bijuši divatā, vēl pirms bērni piedzima. Kāzu ceļojumā gan devāmies uz Portugāli. Šoreiz bija divi jauninājumi – pirmkārt, tas bija ceļojums ar mašīnu no Latvijas, otra atšķirība – šoreiz tās bija vairāk nekā trīs nedēļas, nevis 10–11 dienas, kā parasti. Nobraucām 8000 kilometrus un izceļojām lielu Itālijas daļu.

Ceļojuma laikā izdevās arī apdomāt dzīvi un savus turpmākos plānus? Vai arī – nolikāt visu malā un vienkārši atpūtāties?

– Drīzāk otrais. Kad esi kopā ar ģimeni, vienīgais brīdis, kad esi ar sevi, ir tad, kad guli. Vai arī pusotru stundu no rīta – sportojot. Iegrimt filozofiskās pārdomās un pasapņot par nākotni, jāsaka atklāti, nav bijis vēl laika. Kopš vēlēšanām ir pagājuši divi mēneši, mana ikdiena joprojām ir dinamiska – piedalos 11 domes komisiju sēdēs, lielāko daļu no tām arī vadu. Jauno komisiju sastāvu apstiprināsim septembrī, oktobrī.

Jūlija sākumā, īsi komentējot Ventas Balss lasītajiem savu vēlēšanos turpmāk neieņemt vicemēra amatu, teicāt, ka gribat vairāk laika veltīt ģimenei. Varat, lūdzu, plašāk komentēt?

– Tās bija šī gada janvāra beigas, kad saviem kolēģiem pateicu, ka pēc vēlēšanām nevēlos pildīt administratīvo darbu. Varu un gribu būt deputāts, aktīvi sekojot līdzi arī visiem politiskajiem procesiem pilsētā. Galvenais – par maz laika ģimenei un bērniem. Kad visu laiku esi darbu vilnī, no vienas puses, ir ļoti ērti, esi atslēdzies, esi prom, taču, īpaši Covid laiks, bija liels pārbaudījums mājas sadzīvei. Ja neesam mājās ar puikām kopā, mācību priekšmeti netiek apgūti. Tas prasa lielu uzmanību no vecākiem. Nedrīkst tā – lai paliek mamma, tētis var darīt, ko grib. Tā nav pilnvērtīga ģimene, ja nav abi iekšā. Nav jau tā, ka to sapratu tikai Covid laikā, pile pie piles veidojās, saprotot, ka darbs, pienākumi paņem arvien vairāk mana laika, kuru zogu mājas dzīvei. Vienā brīdī bija jāpasaka – stop. Jebkuram, kurš var vilkt, pārējie – krauj. Nav tik viegli pateikt: Nē, es to nevaru izdarīt. Ir cilvēki, kas piekrīt, bet kvalitatīvi darbu veikt nevar, jo ir izdeguši. Manā praksē kolēģu vidū ir bijuši tādi gadījumi, es tos ļoti labi atceros. Man bija spēks izanalizēt situāciju un pieņemt savu lēmumu.

Bija sajūta, ka, turpinot iepriekšējā ritmā, tā varētu notikt arī jums?

– Jā. Pamanīju, ka esmu palicis ļoti nervozs, ka neesmu tik labs kolēģis, kāds biju agrāk. Protams, arī ģimene to pamanīja. Ir pagājis vēl pārāk maz laika, bet jau tagad jūtu, ka tā bija pareizi. Tas nemaz nebija tik viegli, – pateikt nē. Pateicu jau janvārī, bet, domāju, visiem bija maza nojausma, ka tas tikai tāds mirkļa efekts, ka gan jau pēc vēlēšanām cilvēks pārdomās. Tomēr es ar saviem lēmumiem nemēdzu svaidīties, arī manai pašapziņai un godaprātam tas kaitētu.

Vienlaikus gribu teikt, ka ne jau tikai mana slodze bija ļoti liela. Domē visi ļoti daudz strādā. Lēmums, pa kuru ceļu dzīvē iet, ir katra paša rokās. Vienam faktori ir ģimene un bērni, citam, kura situācija ir savādāka, ir savi lēmumi.

Vai lēmums nebija gana sarežģīts arī tāpēc, ka, visticamāk, kādu laiku būs jārēķinās ar mazākiem ienākumiem?

– Protams, es to apdomāju. Atšķirībā no citiem darba ņēmējiem manā situācijā nav bezdarbnieka pabalsta. Es tādu varētu saņemt tikai tad, ja es aizietu arī no deputāta statusa. Parēķināju, ka kaut kādu periodu varam dzīvot. Esmu atvērts jauniem piedāvājumiem un arī pārdomām par to, vai pats nevaru kādas lietas uzsākt. To varbūt daudz nezina, bet domes priekšsēdētāja vietniekiem ir ļoti daudz likuma ierobežojumu nodarboties ar privāto biznesu.

Minējāt, ka, kļūstot par vicemēru, jums vēl nebija neviena bērna, tagad – ir trīs. Cik gadu jums tolaik bija?

– Tas bija 2006. gada novembris, kad Guntis Blumbergs tika ievēlēts Saeimā. Es jau biju, ja nemaldos, divus gadus kā deputāts. Man bija 30 gadi, 2007. gada janvārī man palika 31. Paskatoties uz to laiku, es teiktu: visu cieņu jauniem cilvēkiem, arī ministram Artūram Tomam Plešam, bet es uzskatu, ka tādos atbildīgos posteņos... Kamēr tu neesi uzbūvējis savu māju, kamēr tev nav bijuši bērni, kurus esi palaidis vismaz līdz skolai, tikmēr nelien tādās lietās iekšā! Ja sabiedrība ir gatava gaidīt un audzināt viņu, tad – jā. Man varbūt paveicās, ka mēs bijām trīs vietnieki, man kā jaunākajam bija iespēja un ventspilnieki varbūt arī bija gatava gaidīt, kamēr izaugšu. Pirmie četri gadi – tāpat kā tu mācies pirmo māju būvēt un bērnus audzināt, tāpat arī es mācījos pildīt tos sabiedriskos pienākumus, kurus pilsētas mēra vietnieka funkcija uzliek.

Kas bija grūtākais?

– Sākumā bija grūti pieņemt lēmumus. Biju nokļuvis postenī, kurā bieži vien ir jāpasaka gala vārds vai vismaz jānes politiskā atbildība. Atceros, prasīju juridiskajai un citām nodaļām – kādu vīzu man likt, kā visu organizēt! Pēc tam parādījās manas vīzas pa puslapu, kur paskaidroju, ko darīt. Pēdējos četrus gadus atkal vīzas bija ļoti, ļoti īsas. Ar kolēģiem, jomās, kuras kūrēju, bijām saauguši kā cimds ar roku, daudzos jautājumos paļāvāmies viens uz otru. Ko es, piemēram, Andrim Kauseniekam kādu tur baigo rezolūciju likšu?! Viņš pats zina, izdara! Man visu laiku ir bijuši labi vadītāji blakus, prieks, protams, arī par tiem, kas atrasti no jauna – Armīns Kleinbergs, Ventspils tirgus vadītājs, sevi ir ļoti labi pierādījis. Una Lapskalna, Sociālā dienesta vadītāja – jā, viņai tagad ir grūti, bet sociālā nozare vispār ir ļoti, ļoti grūta. Arī ministru mēģinājām pārliecināt, ka viss nav labi ar mājokļa pabalstiem. Jaunā kartība ir pārņemta no Rīgas un uzspiesta visai Latvijai! Pagājušā gada septembris, oktobris, novembris pagāja nemitīgos strīdos, skaidrojam, stāstījām, ka tā neies cauri, ka tā nedrīkst! Jau pieminēju Plešu. Kamēr viņš nav bijis kādā pašvaldībā mērs vai vicemērs, viņš nevar labi vadīt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju! Ir jābūt praktiskajai pieredzei.

Tomēr dzīvē notiek savādāk. Arī jums pašam tika šāda iespēja.

– Jā, bet sabiedrība cieš. Es uzskatu, ka viņam būtu bijis pareizi vingrot kādus četrus gadus nevis ministrijā, bet kādā pašvaldībā.

Vai tomēr nav tā, ka pieredzes trūkumu var aizvietot entuziasms, degsme, griba?

– Zināma mērā tas tā ir. Ja esi gatavs pieciest smīkņāšanu par tavu nekompetenci un to kompensēt ar jaunības dullumu. Manā situācijā laikam tas tā bija. Tad tev ir visi vārti vaļā. Ja tā atceras, bija, piemēram, Ginesa rekords 2010. gadā, ventu kampaņa. Pēdējos gados kaut kā pieklusuši esam, jā! Lūk, tas arī ir iemesls, kāpēc man vajadzēja mazliet paiet nost! Vai nu pašam restartu gūt, vai arī – kāds cits atnāks, izdarīs. Viss plūst un mainās. Ja paskatās, kas tagad Ventspils domē ir savēlēti – jauni cilvēki!

Vai jūs kā ilggadējs partijas Latvijai un Ventspilij deputāts mierīgi varat noskatīties, ka tortes gabaliņš šobrīd ir jādala jau ar gana daudzām citām partijām?

– Ir divējādas sajūtas. No vienas puses, tā ir konkurence un partijai beidzot ir jāsaņemas. Arī mūsu sarakstā bija gados jauni cilvēki, nebijām tikai vecā gvarde! Man, protams, prieks par Kristīni Lembergu, kura tika ievēlēta, viņa ir jaunāka par mani. Mums bija arī Solvita Pleinica, Roberts Budigins, Kristīne Vāgnere-Davidova, visi ļoti cienījami, bet gados jaunie cilvēki tika savēlēti no citām partijām. Tātad – mēs ejam pareizā virzienā, bet mums vēl ir ko piestrādāt, jo, protams, ir jāmainās paaudzēm.

Jums partijas iekšienē ir bijusi diskusija pēc vēlēšanām?

– Teikšu atklāti, divi mēneši ir bišķi par maz, šobrīd vēl ir ļoti daudz darba, lai sakārtotu komisiju un komiteju jautājumus. Protams, arī mana aiziešana prasīja struktūras pārskatīšanu un mums vēl nav bijusi diskusija par vēlēšanu rezultātiem.

Kā jūs personīgi vērtējat, kādu kaitējumu nodarīja partijas Latvijai un Ventspilij valdes priekšsēdētāja Aivara Lemberga atrašanās apcietinājumā?

– Būtisku, bet, domāju, vēl lielāks kaitējums vēlēšanu rezultātiem būtu, ja partija būtu lēmusi viņu neiekļaut deputātu kandidātu sarakstā. Man ir sajūta, ka tad mums nebūtu vairākuma. Cilvēki joprojām aktīvi atbalsta Aivara Lemberga idejas un visu to, ko viņš šajā pilsētā ir darījis. Protams, ka viņa iespundēšana bija politiska. Man nav tiesību teikt, ka tiesa pieņem politiski motivētus lēmumus, bet visas pazīmes liecina par norādēm no augšas: tam cilvēkam ir jāsēž, viņš nedrīkst baudīt citus drošības līdzekļus, kādus likums viņam ļautu. Tas nav taisnīgi demokrātiskā valstī.

Kā Ventas Balss publikācijā īsi pēc vēlēšanām norādīja uzņēmēja Iveta Rīvāne – Aivars Lembergs viens pats savāca būtiski vairāk vēlētāju balsu nekā visu pārējo sarakstu līderi kopā.

– Un arī mūsu saraksta iekšējā konkurencē viņš ir pārliecinošs līderis. Tāpēc arī pašsaprotami, ka pirmajā jaunās domes sēdē virzījām viņu mēra amatam. Uzskatu, ka, ja mēs būtu gājuši jau sākumā ar citu domes priekšsēdētāja amata kandidatūru, mēs būtu nodevuši savus vēlētājus.

Intervijas noslēgumā tomēr vēlos pajautāt arī to, kas virmoja gaisā pirms vēlēšanām. Bija runas, ka, ja ne Aivars Lembergs, tad pilsētas mērs varētu būt Didzis Ošenieks. Kā jūs to komentētu?

– Partijas iekšienē šādas sarunas nekad nav bijušas. Man tādi mājieni nekad nav doti no partijas biedriem. Un, ja arī šajā brīdī tāds piedāvājums būtu izskanējis, es to noteikti nebūtu pieņēmis. Jau intervijas sākumā paskaidroju, kāpēc pieņēmu lēmumu atteikties no vicemēra amata. Tas būtu vēl lielāks slogs! Kāda jēga būtu no mēra, kurš nevar to vezumu vilkt?