Jūnijā iznācis Ievas Rupenheites ceturtais dzejas krājums Palaidiet sievieti, jūlijā ar vīru, mākslinieku Jāni Kupču, divas nedēļās sabūts Latgalē. Valda Buša plenērā Viļakā tapušās eļļas gleznas kopš Pilsētas svētkiem skatāmas Pārventas bibliotēkā – abu mākslinieku kopizstādē.
Ventspilī esat kopš 2002. gada. Kā šeit nokļuvāt?
– Mans tēvs uzdāvināja man māju Sārnatē, kura bija paredzēta dzīvošanai pa vasarām vienam cilvēkam. Tad man izveidojās ģimene un mēs jau ar pavisam mazu puisīti – manu vecāko dēlu – braucām pa vasarām, līdz sapratām, ka ir jāpieņem lēmums – nevar tā, ka ir tāds puspabeigts īpašums vienā vietā un Siguldā, kur mēs tajā laikā dzīvojām, vīram Jānim Kupčam bija privatizēts ūdenstornis un iecere izveidot tur darbnīcu un galeriju. Visforšākais, ka tas ir materializējies – gan ne mēs to esam izdarījuši, bet tornis tur ir un tieši ar mākslas galerijas funkciju.
2001. gada rudenī es vēl strādāju laikrakstā Diena un taisīju tādus ceļojumus pa Latviju. Bijām ar fotogrāfu atbraukuši uz pili, kurā bija tikko ievākušies mani tagadējie kolēģi. Mūs sagaidīja Ingrīda Štrumfa, arī Armands Vijups jau tajā laikā strādāja, Aldis Ābele bija muzeja direktors. Ingrīda mani pilnīgi nošarmēja, protams, ka viņa tur izsmējās par žurnālistiem visos iespējamajos veidos, bet tajā pašā laikā tas bija arī ļoti sirsnīgi, un man patika, kā smaržoja pils. Bija tikko balsinātais kaļķis – pagalms smaržoja, un es domāju: Cik šī ir forša vieta! Un tad, kad sākām ar vīru domāt, ka mums ir jāmaina dzīvesvieta, meklēju caur paziņām, vai Ventspils muzejā nav vajadzīgs kāds projektu un preses relīžu rakstītājs. To, ka man būs jātaisa arī pasākumi, vēl nenojautu. Tā mēs radikāli mainījām dzīvi un pārcēlāmies uz šejieni.
Saikne ar Ventspili man ir arī daudz senāka, jo mana dzimta no mammas puses ir no Ugāles. Mans vecvectētiņš Fridrihs Jankovičs savulaik strādāja Ventspils ostā pie elektriķiem.
No tēta puses dāvana – māja Sārnatē. Kāpēc tieši tur?
– Viņš gribēja uzdāvināt man uz 25 gadiem kaut ko nozīmīgu. Tēvs prasīja, kur es gribu, teicu – pie jūras. Ielikām sludinājumu Ventas Balsī, atsaucās mans tagadējais kolēģis Aigars Vējkrīgers – daļu no viņa zemes īpašuma tētis nopirka un mājiņu tur uzcēla.
Nojaušu, ka Sārnate ir veicinājusi pārmaiņas arī dzīves uztverē!
– Kā saka, katra janvāra vidus diena ar austrumu vēju, ja ir mīnus 10 grādi, prasa gadus četrus no manis. Kad dzirdu radio: Pūš spirgts austrumu vējš 18 metri sekundē… Lai atbrauc tā laika ziņu lasītāja un pastāv tajā spirgtajā vējā! (Smejas.) Kādas bija pārmaiņas? Iemācījos, ka kažoks beidzot ir arī jāaizpogā! Rīgā dzīvojot, nevienu ziemu cepuri galvā neliku un staigāju ar mēteli vaļā. Tagad pie vēja tā pierasts – kad aizbraucu uz Rīgu, brīžiem liekas, ka nav, ko elpot. Taču, jā, Rīgā atkal ir citas elpas iespējas.
Tā ir praktiskā dzīve, bet arī valodas jomā pieredzēts daudz. Kā veidojušās attiecības ar jūsu dzejas grāmatu redaktoriem?
– Sadarbojoties ar izdevniecību Neputns, man ir bijusi privilēģija izvēlēties savu grāmatu redaktorus. Gan Inesi Zanderi iepriekšējai grāmatai, gan tagadējai – Kārli Vērdiņu. Esmu sapratusi, ka redaktors ir vajadzīgs arī tad, ja tu pats esi pietiekami profesionāls. Redaktors varbūt pamana kaut kādus absolūtus sīkumus, bet tāda maza apjoma izdevumā, kāda ir dzejas grāmata, viss ir svarīgs. Protams, ir arī būtiski, lai tas tevis pieaicinātais redaktors… Tāpat kā kritiku nevar rakstīt par lietu, kas tev riebjas, ir jāraksta par to, kas tev patīk, ko tu mīli. Aroganti izņirgāties – tā jau nav nekāda māksla!
Jūlijā intervijā Latvijas Radio žurnālistei Ingvildai Strautmanei stāstījāt, ka grāmatas Palaidiet sievieti mākslinieku Jāni Murovski satikāt kopīgajos vakaros pie Heinrihsonu ģimenes. Dzīvojot patālu no galvaspilsētas, joprojām sanāk gana bieži tādos pabūt?
– Nē, protams! Turklāt tie vakari, tie wild years ir 20 gadus tāla pagātne. Tā ka – tas ir pietiekami sen. Ar Jāni Murovski mēs pazīstamies. Bija viens brīdis, kad pietrūka tas apošņāšanās rituāls, tas burziņš, bet pandēmija izdarīja savu. (Smejas.) Man ļoti tuvs ir tas, kā Silvija Brice, tulkotāja, raksta Facebookā. Bija tur viena tāda frāze, ka pandēmija tā nocietināja sirdi, ka tagad tā arī jāstaigā ar tādu cietu sirdi. Ka visu laiku esi spiests atteikties, līdz saproti – žēl jau ir, bet ko padarīsi… Ar to gribu teikt, ka draugu lielākā daļa mums ir Rīgā, bet mēs tomēr kaut kad tiekamies. Atbrauc un padzīvo pie mums pa vasaru. Protams, ka gribas viņus vairāk, gribas veltīt viņiem laiku… Nedomāju, ka mēs esam unikāli šajā ziņā, ļoti daudzi tagad tā dzīvo. Pat ja dzīvo pilsētā, tomēr ir tāda zināma nošķirtība un norobežošanās.
2017. gadā strādājāt pie mākslinieku Vijas un Kaspara Zariņu darbu katalogu izveides. Kā spējat saglabāt būšanu apritē? Viņi jūs atrod, jo zina, ko meklē?
– Jā. Ar Kasparu Zariņu esmu savulaik rakstījusi kādas trīs četras lielās intervijas. Neputns bija priecīgs, ka Zariņi bija izdomājuši mani uzrunāt. Darba apjoms bija iespaidīgs, bija bagātīgs vizuālais apjoms, abām grāmatām bija ļoti labi mākslinieki. Bija, ko turēt! Bet mani ir arī citu grāmatu veidošanas pieredze, piemēram, Ventspils 700+ sērija. Ir tapusi ceturtā grāmata!
Latgales plenērs bija pirmais pēc pandēmijas?
– Jā. Es esmu maz bijusi plenēros. Lai arī esmu Mākslas akadēmiju beigusi, man tomēr vairāk ar rakstīto vārdu ir darīšana. Šis bija brīnišķīgs piedāvājums no Rotko centra vadītāja Māra Čačkas. Tie bija skaisti vasaras brīži.
2018. gadā Ventspilī notika jūsu pirmā personālizstāde. Vai pievēršanās glezniecībai ir notikusi salīdzinoši nesen?
– Tā īsti nevar teikt. Arī dzejoļu grāmatas man ir iznākušas ar diezgan iespaidīgiem intervāliem, esmu mazrakstītājs un laikam arī diezgan kritiski izturos pret sevis rakstīto. Uz diviem krēsliem grūti apsēsties, vienkārši. Tādi mākslīgi mēģinājumi apvienot dzeju un glezniecību – man tie liekas pilnīgi murgi! Gleznot dzejas vai mūzikas pavadībā… tas slikti skan. Gleznošana man ir… tāds prieks mainīt nodarbi. Zinu, ka cilvēkiem patīk tas, ko esmu uzgleznojusi. Tās ir ainavas, un uz kaut ko citu es arī īsti nepretendēju. Varbūt tā ir kaut kāda transformēta iekšējā ainava, bet dabas formas manos darbos ir ļoti atpazīstamas.
Ainavas jums abiem ar vīru ir kopizstāde. Vai ikdienā būt kopā divām radošām personībām ir viegli?
– Es domāju, ka tā normāli jau var arī dzīvot tikai divas radošas personības, to tad ļoti labi saprot, kā tas otrs jūtas. Tas, ko mēs eksponējam Pārventas bibliotēkā, ir patiešām Viļakas plenērā radītie darbi. Tās bija desmit dienas. Divi lieli darbi tika atstāti Viļakas muzeja kolekcijai.
Mums abiem tika atvēlēta viena klase, bet nu nevar vienā telpā divi gleznot… Ja tie būtu 100 kvadrātmetri, varbūt tas būtu bijis iespējams, bet tā bija parasta skolas klase un es sapratu, ka man tur nav vietas. Tad man mākslinieks un kurators Māris Čačka teica: Zini, mums te ir tāds šķūnis…Teicu: Brīnišķīgi, man arī neko vairāk nevajag, man vismaz nav plēves nekur jāklāj! Man tur nāca visādi ciemiņi. Varde atnāca, mizgrauzis man palīda zem svārkiem – tāds pārsteigums! (Smejas.) Bija… tāds prieks strādāt un es tiešām esmu pateicīga kuratoriem, kas mūs izvēlējās.
Tad priekšstats par to, ka mākslinieki mājās to vien dara kā glezno vai raksta, ir aplams?
– Mūsu ikdienas režīms ir tāds, ka no rītiem mēs braucam uz darbu, Jānis strādā Amatu mājas darbnīcā. Tas, protams, ir arī maizes darbs, bet ir arī interesanti pasūtījumi.
Lai radoši strādātu, ir jādistancējas no ikdienas vajadzībām. Mitoloģija: Nedosim māksliniekiem ēst, tad viņi labāk gleznos un rakstīs, ir nelietīga – es teiktu! Jaunās likuma nostādnes attiecībā uz autoratlīdzībām, – tādus lēmumus var pieņemt cilvēki, kas kontaktējas tikai ar dažiem, ļoti labi situētiem māksliniekiem! Parastais, ikdienišķais stāvoklis ir tāds, ka ir tiešām jādomā, no kā iztikt. Man ir muzeja darbs, bet nestrādā mākslinieki visi muzejos vai par naktssargiem! Un ne jau tāpēc, ka viņiem negribētos, bet – nav tādu darbu visiem! Rakstniecība un māksla arī ir darbs, tas tiek aizmirsts – it kā tas būtu kas tāds, ar ko cilvēki nodarbojas tikai hobija līmenī!
Grāmatas nosaukums Palaidiet sievieti. Vai jūsmājās sievietei ir iespēja aiziet pļavās?
– Ir, bet tas ir tā – cik tu pats sev to atvēli. Vajag tik sākt kādam no ārpuses to ierobežot, tad uzreiz brīvības cīņa pamostas. Nav jau vairs tādas mazas meitenes vecums, tas jau tev pašam viss ir galvā. Cik tu sev atlaid tās bremzes, tik arī ir. Labi, atbraucam mājās. Normāls vīrietis – viņš uzpīpē, uzliek kājas uz ķebļa un atpūšas vienkārši kādu brīdi. Ko dara sieviete? Viņa metas mazgāt traukus, sāk taisīt rītdienai pusdienas. Beigās: – Nu, ko tagad!? – Nē, nu es gribu gulēt! Man ļoti patika, kā Klāvs Elsbergs bija teicis Irēnai Auziņai, savai sievai: Tev tiešām labāka darba nav kā ar slotu tagad staigāt! To vajag atcerēties.
Izdodas?
– Kad saņemas, tad izdodas. Tāds brauciens plenērā, tas arī ir tāds… Reizēm izdodas, citādi es nebūtu to grāmatu uztaisījusi. Vieglāk ir nerakstīt un negleznot. Vieglāk ir arī nelasīt, vieglāk ir vienkārši Facebookā skatīties. Kad cilvēkam ir 20 vai 22 gadi, nav tik daudz pienākumu… Vajag brīvo telpu galvā dabūt. Principā, tam vajag divas nedēļas, un tad var rakstīt. Diemžēl pēc divām nedēļām atvaļinājums ir beidzies.
Pēc plenēra būtu vajadzējis doties uz kādu rakstnieku namu!
– Starp citu, jā. Tu pilnīgi jūti, ka… tagad varētu, bet – tagad nevar vairāk. Ir jāpriecājas par to, ko var saņemt!
Man ļoti patika jūsu formulējums, ka ceturtajā dzejas grāmatā liriskajai varonei lirikas ir palicis pavisam maz. Vai var prognozēt, kas būs vēl pēc pieciem vai septiņiem gadiem?
– Es ceru, ka nebūs galīgi saskābusi. (Smejas.) Es nezinu… baigi grūti ir ar tādu pašprognozi nodarboties. Kā man kādreiz teica mans kolēģis Andrejs Kaufmanis, kurš mani uzaicināja strādāt laikraksta Diena kultūras nodaļā: Nu, Ieviņ, kāpēc tu esi tik skarba? Tad man bija 24 gadi un, man liekas, es galīgi nemaz tad nebiju skarba. Ko viņš tagad teiktu?
Dzīve, kurā tik daudz jau ir bijis! Ko vēl gribētos? Kādu balvu saņemt vēl?
– Jā, starp citu, nesaņemu es to publisko atzinību tik ļoti. Zinu arī, kāpēc ir tā, ka nesaņemu. Ko es vēl gribētu radošajā darbībā?
Vispār, kopumā.
– Es gribētu, lai mūsu bērniem viss ir labi. Pilnīgi nopietni. Tam visam, ko mēs te runājam un darām, nav nekādas jēgas, ja kaut kas nav ar viņiem.
P.S. Vajadzīgo pasvītrot, Melnas krelles, Nepāriet, Palaidiet sievieti – Ievas Rupenheites dzejas grāmatu vārdi. Kad reiz atvēršanas svētkos divas draudzenes uzdāvinājušas melnas krelles, Ieva pajokojusi, ka nākamo sauks: Rozā žaketīte.
Komentāri (0)